Dzīvesziņas - Pretpoli pievelkas!05.09.2019
15.augustā Dimanta kāzas atzīmēja kandavnieki Emīlija un Artūrs Frīdenbergi.
Pie Frīdenbergiem kāzu dienā ciemojās Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Maija Zariņa, jo pašam gaviļniekam veselība vairs nav tāda, kā gribētos. Toties Emīlijas kundze vēl gana enerģiska, viņu ar savu mobilo autiņu pa pilsētu redz pārvietojamies itin bieži, tāpat tirgū piemājas dārziņā izaudzētās puķītes andalējot.
Par sirsnīgajiem sveicieniem, ziediem un dāvanu aizkustinātā Emīlijas kundze atveda sveicējiem gardu torti un piekrita nelielai sarunai par laulībā aizvadītajiem 60 gadiem.
“Mēs iepazināmies Kandavas tehnikuma ballē, Artūrs bija tehnikumu beidzis, bet es tehnikumā strādāju. Bija kaut kāda balle, kad es redzu, viens tāds jauns vīrietis uz mani skatās… man toreiz nemaz tādi jauni puiši nepatika, kaut pašai tikai divdesmit gadu bija. Domāju, ko tas kungs uz mani tā skatās?! Man uz balli bija ielūgums kā darbiniecei, bet kā Artūrs tur nokļuva, nezinu. Pienāk nākošā balle, viņš atkal skatās, bet tad jau tāds runīgāks kļuva, drusciņ amizierēties sāka.
Ja jūs zinātu, kādi mēs pretpoli abi esam! Es brīnos, kā mēs esam sadzīvojuši šos garos gadus! Esam divi pavisam dažādi cilvēki. Es esmu sabiedriska, man patīk aktīva dzīve, patīk, ka pie manis nāk ciemos, pašai patīk visur piedalīties, bet viņš ir pavisam pretējs- sevī vērsts, viņam nepatīk sabiedrība, nepatīk burzma un cilvēki. Pamazām draudzējoties, viņš drusku atvērās, kļuva sabiedriskāks, sūtīja man vēstules uz Žagariņiem, kur es dzīvoju. Atceros, reiz atsūtīja biļetes uz koncertu, es aizeju, bet viņa nav, man blakus tikai tukšs krēsls. I dritvai kociņ, domāju, vai viņš mani cauri nes!? Bet viņš bija nokļuvis slimnīcā ar lauztu plecu. Atsūtīja man vēstuli- mīļumiņ, košumiņ- tā viņš mani vēstulē uzrunāja, tiekoties visā mūžā tādi vārdi ārā nenāca, bet vēstulē, tur jā! Mīļumiņ, košumiņ, man notika liela nelaime, tā un tā…. Devos uz slimnīcu apciemot sirdzēju, un man kā akmens no sirds novēlās, nav mani piemānījis! Tā pamazām draudzība dzima. Ar moci pie manis uz Žagariņiem brauca, pa klusām nozaga un uz Kandavu prom, vecākiem nerādījās, bija kautrīgs.
Satikties ilgi satikāmies. Tajā laikā biju slaucēja, nu prasta strādniece, bet labi strādāju, godalgu pat dabūju. Braukājām pa ballēm, bet veselu gadu tālāk par dancošanu, teātriem un koncertiem netikām, viņš kautrīgs bija, es tieši tāda pati.
Apprecējāmies pa kluso, bez lieciniekiem, pat mani vecāki neko nezināja. Ar mocīti, pēc sarakstīšanās, Artūrs mani pirmo reizi aizveda pie saviem vecākiem, bet tur izrādās, svētku galds saklāts, šmorēta zoss un citi labumi, un pat viesi. Es tik kautrīga biju, sevi nemaz par skaistu neuzskatīju, baidījos, kā mani uzņems. Bet viņi – tik sirsnīgi! Tad man tā sirsniņa aptecējās, ka mani vecāki neko par laulībām nezina. Ņēmām torti un pudeli un braucām pie manējiem, iepazīties. Kad svinējām rožu kāzas, Artūra tēvs man saka: “Emīlij, kā tu man patīc, toreiz, kad Artūrs tevi pieveda pie manis Ozolājos, es domāju, ka viņš ākstās, bet tā bija patiesība, ka tu biji viņa izredzētā.” Vīra ģimenē es jutos kā savējā, viņi mani ļoti labi pieņēma.
Mans vīrs ir ļoti lādzīgs pēc dabas, neko sliktu par viņu nevaru teikt, brīžiem varbūt būtu gribējies, lai man arī cilvēkos vairāk mīlestības izrādītu, bet citādi, viss ir labi! Mūžs ir labi pavadīts, tas ir stāsts ar laimīgām beigām. Bez strīda jau nav iztikts, tā nevienam negadās. Es pirmā piekāpjos, nav ko naidu turēt, bet Artūrs ir ļoti labs, varu teikt, man ar viņu ir laimējies!”
Dagnija Gudriķe
