VĒSTURE. Kandavas dakteri Filmanoviči14.07.2020
Šobrīd nosaukums „Slimnīca” Kandavā apzīmē vairs tikai ēku Abavas labā krasta kalnā pa ceļam uz Ozolāju estrādi. Bet 1945. gada jūnijā šajā ēkā izveidoja Kandavas zonālo slimnīcu ar 25 gultas vietām. Pēc trīsdesmit gadiem, 1975. gadā, slimnīcā ir 110 gultas vietas pacientiem, strādā 15 ārsti, 43 medmāsas un feldšeri. Līdz 1969. gadam lielākā daļa kandavnieku piedzima savā pilsētā, slimnīcā bija rentgena un fizioterapijas kabineti, operācijas zāle, bet, pats galvenais, bija cilvēki, kuri ar milzīgu atdevi strādāja šajā medicīnas iestādē. Tieši šajā laikā Kandavas slimnīcas darbs nebija iedomājams bez dakteriem Filmanovičiem.
Vairāk nekā divus gadu desmitus kandavnieku un tās apkārtnes ļaužu veselība bija ārstu – Lidijas un Staņislava Filmanoviču rūpju objekts. Te izveidojās viņu ģimene, piedzima un izauga abi bērni.
Šogad dakterim Filmanovičam jūnijā apritēja simts gadi. Viņi bija ienācēji, bet kļuva par savējiem…
Staņislava dzīves gājums
Kā rakstīts Rīgas sv.Franciska katoļu baznīcas izdotajā „vecuma zīmē” – Staņislavs Ignatijs Filmanovičs nācis pasaulē 1920. gada 14. jūnijā. Beidzis Rīgas 1.ģimnāziju, bet 1950. gada 3.jūnijā LVU (Latvijas valsts universitātes)medicīnas fakultāti, saņemot kvalifikāciju – ārsts. Acīmredzot, darbs Kandavas slimnīcā prasa papildus zināšanas, tāpēc 1954. gada 11.maijā, jau veicot ķirurga pienākumus Kandavas rajona slimnīcā, saņem atestācijas komisijas atzinumu, ka ir ceturtās kategorijas ķirurgs. Tieši ķirurģija kļūst par galveno daktera Filmanoviča darba jomu, tajā pašā laikā viņa uzdevums ir arī pieņemt dzemdības, īpaši, ja ir sarežģījumi. Tāpēc arī tiek
apgūtas zināšanas, kārtoti pārbaudījumi un iegūta pirmās kategorijas ķirurga kvalifikācija. Nenovērtējamas zināšanas ārstam, kuram katru dienu bija jābūt gatavam gan nosacīti parastai apendicīta operācijai, gan pēkšņā negadījumā cietuša cilvēka glābšanai, deva 1961. gadā trīs mēnešu kursi neatliekamajā ķirurģijā Ļeņingradas( tagadējā Pēterburga) Kirova vārdā nosauktajā Ārstu kvalifikācijas celšanas institūtā. Ka šīs zināšanas un ķirurga pašaizliedzība ļauj darīt brīnumus, apstiprina notikums, kurš tolaik pat nonāca centrālās preses slejās. Raksts 1964. gada 16. janvāra laikrakstā „Cīņa” sākas ar fragmentu no vēstules: „ Šovasar mūsu dēls Longins bija izbraucis no Rīgas uz Zentenes ciemu apmēram 30 km no Kandavas. Astoņgadīgais zēns bija uzkāpis apmēram 7 metru garā priedē. Zars, uz kura viņš stāvēja, lūza. Krītot zemē, zēnam cits zars iedūrās vēdera dobumā, pārplēšot diafragmu, nobrāžot aknas, novirzījās uz plaušu dobumu, saplēšot plaušu plēves. Vairākas dienas Kandavas slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs ārsts Filmanovičs ar pārējo medicīnisko personālu cīnījās par zēna dzīvību, kas viņiem arī izdevās. Par to, ka mūsu dēls palika dzīvs, mēs varam pateikties tikai ārsta pašaizliedzībai. I. un E. Augstkalni”. Tālāk raksta autore A.Klimkāne apraksta tikšanos ar zēna vecomāti: „Pati biju klāt pie tās nelaimes… Ieskrien istabā mazdēla draugs un sauc, ka Longinam cauri zars izdūries. Metos ārā, skatos, nāk puika sev priekšā rokā turēdams zaru, bet otrs gals… cauri… Steidzīgi izsaucu ātro palīdzību. Tikmēr to lielo priekšējo zara gabalu kolhoza ļaudis nozāģēja… - un vecāmāte ienes drānā ievīstītus priedes zara gabalus. Izmēram ar centimetra mēru – 11 cm apkārtmērs. …
Ja tik ātri nebūtu no Kandavas ieradusies ātrā palīdzība, ja tik operatīvi nebūtu rīkojušies mediķi, ja tajā pašā brīdī kāda slimnīcas darbiniece – šoreiz tā bija slimnīcas sanitāre Leontīne Reinbaha- nedevusi zēnam savas asinis. Ja ķirurgs tik prasmīgi neoperējis… Vai ne tieši tādēļ Longins, mazais zēns, varēja atkal aizskriet pie lielās priedes un pabrīnīties: oho, varens kritiens bija! ”
Domāju, ka ne viens vien kandavnieks varētu pastāstīt par situācijām, kad daktera Filmanoviča pašaizliedzība un prasme pieņemt ātrus, sarežģītus un grūtus lēmumus glāba dzīvības. Arī šī raksta autore noteikti var teikt, ka divas reizes bērnībā brāļa dzīvību glāba ķirurgs. Vai dakterim Filmanovičam bija darba laiks? Tā īsti nē, jebkurā diennakts mirklī dzīvoklī varēja atskanēt telefona zvans un pa īsāko ceļu, cauri dārzam viņš steidzās uz savu slimnīcu. Ārsta profesija prasa lielu pašaizliedzību, īpaši mazās pilsētās. Ja pacientam jāsniedz palīdzība, jāglābj dzīvība, rēķināties ar savu laiku nav iespējams.
1953. gada 5. novembrī, pēc nostrādātajiem obligātajiem trīs gadiem( un desmit dienām), uz Kandavu pārceļas jauna terapeite Lidija Birzniece. Kandavā par ķirurgu strādā studiju biedrs Staņislavs Filmanovičs. Jaunie ārsti izveido ģimeni un uz daudziem gadiem kļūst par savējiem Kandavā.
Lidijas dzīves gājums
Lidija Filmanoviča (dzim.Birzniece) piedzimst Rīgā, 1924. gada 23. decembrī. No 1934. gada mācās Barkavas 6-klasīgajā pamatskolā, kuru beidz 1939. gada 17. maijā. Ieraksts beigšanas liecībā vēsta: „Ar tiesībām iestāties vidusskolā”. Natālijas Draudziņas ģimnāzija Rīgā tiek pabeigta jau kara laikā. No 1944. gada 29. aprīļa līdz 3. oktobrim ( vācu okupācijas laikā) viņa strādā par kancelejas ierēdni. Rudenī Lidija Birzniece iestājas Medicīnas fakultātē, kuru beidz 1950. gadā. Ir apgūts vispārējās ārstniecības kurss un saņemta kvalifikācija – ārsts. Pēc ierašanās Kandavā ( 1953. gads) līdz pat 1975. gada novembrim daktere rūpējas par Kandavas un apkārtnes iedzīvotāju veselību. Daudzi kandavnieki atceras zinošo un precīzo terapeiti dakteri Lidiju Filmanoviču.
Atpūtai un spēku atgūšanai derēja kopīgi ceļojumi ar draugiem, makšķerēšana. Meita atceras, ka azarts noķert kārtīgu lomu vairāk gan bijis mammai, tēvs tikmēr dabas klusumā labāk palasījis kādu grāmatu.
1975. gadā abi ārsti atgriežas Rīgā.
Staņislavs Filmanovičs strādā Rīgas rajona poliklīnikā par ķirurgu, bet 1988. gada 2. februārī aiziet mūžības ceļos.
Lidija Filmanoviča līdz aiziešanai pensijā 1992. gada decembrī strādā Rīgas 7.poliklīnikā par reimokardioloģi.
Lidija Filmanoviča aiziet aizsaulē 2008. gada 16. augustā.
Abi ārsti ir apbedīti Meža kapos Rīgā.
Aksilda Petrevica
Kandavas novada muzeja vēsturniece
Foto:
Daktere Filmanoviča – vidū, pirmā no labās daktere Austrupa
Vidējā
Dakteris Filmanovičs pirmais no labās
foto no Filmanoviču ģimenes personīgā arhīva
