pavasara-foto-majas-lapai7mazs.jpg
dzīvo ar garšu!
  • Latviski
  • English
mobile_header2.jpg
Lapas karte
AA+A++
A AAA

VĒSTURE- Par Celmiņu veikalu/ turpinājums/06.11.2020

vesture_celminveikals_toreiz.jpgTie kandavnieki, kuri pilsētā dzīvojuši ne vienu vien gadu desmitu, labi atceras nosaukumu „Celmiņu veikals”.

   Veikalnieku Celmiņu jaunākā meita Rita Paeglīte(dzim. Celmiņa) laipni atļāva mums ieskatīties tajos savas  atmiņu grāmatas fragmentos, kuros stāstīts par „bodi” jeb saimniecības preču veikalu.

VĒSTURE - CELMIŅVEIKALS

(Turpinājums. Sākums “Kandavas Novada Vēstnesis” oktobra numurā)

Mammas prasmes

        Bez tirgošanās mammai vēl bija daudz citu pienākumu, piemēram, stiklu piegriešana pircējiem pēc pasūtījuma. Neviens jau viņai to nelika darīt, tā tas vienkārši iegājās, pircējs atnāk ar lapiņu rokās, uz kuras rakstīti izmēri un daudzums. Ja pircēju tajā brīdī bija maz un pasūtījums neliels, grieza uzreiz. Mammai ķiteļa kabatā vienmēr bija savs īpašais stikla griežamais ar dimantu. To viņa nevienam neuzticēja ( ka nesabojā). Apakšā zem stikla palika speciāli tam paredzētu flaneļa sedziņu, paņēma garo koka lineālu, lika pircējiem pavirzīties tālāk un tad grieza. Viņa ieklausījās, vai ir pareizais čirkšķis. Ja nav, slikti – var gadīties visādi. Tāpēc mamma šajā procesā ļoti iedziļinājās, tad viņu neviens nedrīkstēja traucēt, pat ne skaļi runāt. Bieži vien arī pārējie pircēji negāja prom, bet stāvēja un skatījās kā izrādē. Man liekas, ka mamma īpaši lepojās ar šo savu prasmi. Neviens cits, izņemot viņu, stiklus negrieza. Cilvēki bija gatavi gaidīt, kamēr Elziņai būs laiks.

        Otra tāda prasme mammai bija dāvanu saiņošana. Pārsvarā dāvanas bija trauki. Laikam jau nekādu samaksu ne par griešanu, ne saiņošanu mamma nesaņēma. „All included”, samaksāja vienīgi par iesaiņojamo papīru un bantīti. Viņa pat uz pirkstiem tina pušķīšus. Viss bija precīzi, korekti.

      Uz svētkiem, skatlogu dekorēšana. Tagad to dara mākslinieki, interjeristi, dizaineri vai „diesviņzinkas”. Mamma bija multimāksliniece. Pati visu izdomāja, sameklēja pie Ainiņas audumu veikalā drapērijas, nopirku alpu vijolīšu podiņus un tad pati iesēdās skatlogā un sprauda, tina, krokoja, pārbīdīja, pa brīžiem skrēja ārā  un no ielas skatījās, vai labi izskatās. To sarkano svētku bija daudz – 1. Maijs, Oktobra svētki, Konstitūcijas diena, arī Jaunais gads. Ziemsvētku un Lieldienu toreiz nebija. Sanāca labi, parasti mammu slavēja  par skaistajiem skatlogiem, tas jau dod papildus azartu. Tētis tajā visā neiesaistījās, droši vien viņam vajadzēja pārskatīt dokumentus vai tamlīdzīgi, tikai atceros, ka mamma tādās reizēs teica, ka būšot mājās vēlu, jo kā nekā  divi lieli logi.  Tie bija tie vēlie vakari, kad mēs ar Dainu sēdējām ārā mājas priekšā uz dēļu kaudzes un gaidījām mammu un tēti mājās. Skatījāmies uz ielas galu, kur tas kastanis, kad viņi beidzot parādīsies. Bija jau satumsis, negribējās vienām iet iekšā tumšajā mājā. Brālis Indulis laikam bija jau kaut kur prom, varbūt Rīgā. Tagad liekas dīvaini, ka visas šīs funkcijas pildīja viens cilvēks, pie tam bez atlīdzības.

    Mamma apmēram reizi nedēļā mazgāja grīdu ar terpentīnu un linoleju eļļoja. Tā laikam bija pieņemts. Drusku dezinfekcija un glītāks, tīrāks skats. Man patika tā terpentīna smarža.

     Sētā aiz loga krājās tukšā tara. Tās bija galvenokārt naglu kastes, gan jau vēl visādi skrūvju un citu dzelžu tara. Kastes bija jāsaplēš, jāizrauj visas naglas. Ar dēlīšiem kurināja apaļo bleķa krāsni. Vai varbūt tos dēlīšus arī kaut kur nodeva? Tas bija nebeidzams darbs.

     Daudz stundu man pagāja  arī mazajā kambarītī, tādā kā palīgtelpā. Viss briesmīgi aizkrauts, bet vienmēr kāds stūrītis atradās. Dažreiz sēdēju tur un pēc skolas mācījos, kad vajadzēja gaidīt mūzikas skolu. Tētis kādreiz sēdēja un rakstīja rēķinus, tur varēja apēst kādas sviestmaizes, tur arī garderobe, dažādu mantu noliktava. Atvilktne, kur var parušināties un atrast šo to interesantu. Atceros, ka vienreiz atvilktnē atradu neiedomājami skaistu, brūnu keramikas stirniņu ar nolūzušu ausi. Tā tika acīmredzot tur iemesta, jo pārdot tādu vairs nevarēja. Es to nozagu. Ieliku sava rūtainā mētelīša kabatā. Nesīšu mājās. Bet mētelītim, izrādās, bija caura kabata, un mans dārgums pa pusei bija pa to caurumu izslīdējis ārā. Es taču to neredzēju, bet mamma ieraudzīja: „Kas tas tev kabatā?” Nosarku, sapratu, ka esmu pieķerta. Mamma ļoti rājās. Teica, ka tā nedrīkst, vajadzēja paprasīt. Skaidrs, ka vajadzēja. Bet mācība man bija, ne velti vēl joprojām to atceros.

    Bija vēl visādas „ekstras”, piemēram, tualete – trīs varianti ( toreiz teica mazmājiņa vai ateja). Veikalam savas mazmājiņas nebija. Tuvākā – turpat sētā, jāpaiet tikai drusku pret kalnu un tad trīs koka būdiņas pēc kārtas. Tā pirmā skaitījās veikalam piederoša. Mums bija atslēga, bet varbūt tur gāja arī citi. Briesmīgi smirdēja un ziemā sala dibens. Otrs variants – iet pa pakaļdurvīm uz blakus esošo ēdnīcas darbinieku mazmājiņu. Tas laikam neskaitījās īsti oficiāli un man bija bail, ka rāsies. Tur vienmēr jānovaktē, lai neviens nemana. Mamma šajās lietās bija kareivīga: „Ko tu kā stobrs! Kas tev tur rāsies? Neklausies, ej un viss! ” Mamma mani daudzās situācijās sauca par stobru. Es nekad neiedomājos pajautāt, kāpēc tieši stobrs. Un tad trešais variants bija katra kandavnieka oficiāli atļautais variants – publiskā tualete pie pažarnieku depo. Tāda pati sarkana ķieģeļu ēka, tikai var pa gabalu atpazīt pēc saprotamās smakas. Bija reizes, kad smagi sakaisītās hlora kaudzes cirtās acīs un kaklā un ar savu smaku nomāca to iepriekšējo. Briesmīgas bija abas. Bija reizes, kad es ar lielu apņemšanos devos turp, bet nesasniegusi mērķi, griezos atpakaļ un izmantoju kādu no iepriekšminētajiem diviem variantiem.

     Daudz patīkamākas atmiņas saistās ar ēdnīcu. Tā bija tieši blakus veikalam. Paplāte rokās un izvēlies, ko vēlies. No zupām: rasoļņiks ar vārītiem gurķiem iekšā, borščs, frikadeļu zupa, kāpostu zupa, piena zupas – tās parasti neņēmu, harčo – arī ne, jo ļoti stipra. Otrie – stroganovs, gulašs, čahombilli( man par asu), kotletes pilsētas un Jūrmalas. Un tad pati svarīgākā sadaļa – saldais! Vienmēr pirms tam turēju īkšķi, kaut nu būtu šokolādes krēms ar dzērveņu mērci. Vitrīnā jau salikti trauciņos, bet pārdevējai aiz muguras uz lielas alumīnija paplātes liels, vēl nesagriezts gabals. Vaniļas krēmu ņēmu retāk. Parasti bija arī ķīselis ar pienu, sambuks un kompots no žāvētiem augļiem. Nekad neņēmu visus trīs ēdienus, tas bija par daudz. Kafiju toreiz nedzēra vispār, laikam nebija modē. To iemācījos dzert stipri vēlāk.

    Tētis ēda ātri, mamma ļoti lēni un es arī lēni. Vēl joprojām. Un tagad, kad interneta gudrinieki māca, ka jāēd lēni, man nāk smiekli. Kā var neēst lēni? Tajā laikā tas bija mans lielais mīnuss. Jutos neērti, ja visi uz mani gaida vai skrien prom. Ko man darīt – atstāt vai palikt vienai pie sava šķīvja? Es skaitījos ņerga, caurbiris un „ko tad nedod ēst tam bērnam”.

    Parasti, protams, mēs ēdām mājās. Ēdnīca tikai tad, kad biju pārdevēja vai jāgaida mūzikas skola. Mana mamma pamanījās savā stundas pusdienlaikā paēst pati un zupu zaļajā kanniņā atnest mums mājās. Tas viņai nieks – uzskriet augšā pa skolas kalnu ar visu zupu un atkal atpakaļ.  Man nav ne jausmas, kāpēc mēs paši negatavojām  sev mājās pusdienas, nu, piemēram, Daina. Vai tas likās maznozīmīgi, ka nav palicis atmiņā. Gan jau bija daudz jāmācās un jāiet uz mūzikas skolu.

    Interesanti, ka pagājuši jau gandrīz četrdesmit gadi, kopš tur -veikalā Celmiņi vairs nestrādā, bet nosaukums palicis, vismaz to cilvēku atmiņās, kas toreiz dzīvoja Kandavā. Deviņdesmitajos gados, kad sākās valstī brīvlaišana, daudzi jautāja – vai tad neprivatizēsiet savu veikalu? Cilvēkiem likās, ja jau tur strādā Celmiņi – vīrs un sieva, tad jau tas pieder viņiem… Diemžēl ne.

Tagad, ieejot tajā veikalā, pārņem nostalģiskas sajūtas – it kā ir tas pats, bet galīgi nav. Tur plauktos sakrauti simtiem visādu sīkumu – galantērija, bantītes, lentītes, dāvaniņas, suvenīriņi, priekšplānā- ziedi……  Nu ja, ir pavisam citi laiki.

 Rita Paeglīte( Celmiņa)

FOTO:

  • Rita Paeglīte un Aksilda Petrevica bijušajā Celmiņveikalā, tagad ziedu veikals “Centrs”.
  • Celmiņveikala sēta
  • Tētis darbā veikalā
  • Mamma vecajā Skolas kalnā

 

facebokinstagramtwitteryoutube
PASĀKUMU KALENDĀRS

Latvija.lvKandavas novada ceļu karte.Tukuma novada pašvaldībaAktuālās tirgus izpētesPiejūra, atkritumu apsaimniekošanaKandavas komunalie pakalpojumi
back to top