Drukas resursa adrese: https://kandava.lv/jaunumi/vislielakais_gandarijums_ja_patik_citiem
Drukas datums: 07:27:13 25.04.2024

Vislielākais gandarījums, ja patīk citiem13.05.2019

58419401_419480751950378_5282864191315640320_n.jpgKandavas novada Kultūras un sporta pārvaldes un domes rīkotajā Lieldienu zaķu konkursā galveno balvu ieguva SIA „Kandavas ceļi” pārstāvis Rinalds Šmēls.

Piedāvājam sarunu ar Rinaldu Šmēlu.

Šogad pirmo reizi Kandavas pakalnos un skvēros pirms Lieldienām parādījās dažādi zaķi, priecējot pilsētniekus un viesus, un tā dažādojot Kandavas vizuālo tēlu. Pastāsti, kā tev radās ideja piedalīties „Zaķu festivālā” un kā izlēmi, kāds būs zaķa vizuālais tēls?

Ideja īstenībā radās pateicoties priekšniekam Ivaram Marašinskism, bez viņa laikam nekas nenotiktu. Ivars uzrunāja mani, sakot, vai negribu zaķi uztaisīt, zinādams, ka es šādā virzienā mēdzu darboties. No sākuma nesapratu, vai viņš joko, kas par zaķi?! Ivars paskaidroja, ka Kandavā būšot Lieldienu zaķu festivāls, vajadzētu piedalīties un kaut ko uzveidot. Vispirms tapa skices, bija vismz kādi piecpadsmit, divdesmit dažāda veida zaķu. Sākumā jau bija doma par Disneja Zaķi- Disneja multfilmu kopiju, tādu ar lielām ausīm, kas sēž uz liela kluča un tur klēpī lielu grozu ar olām. Šāds zaķis ļoti patiktu bērniem un arī pieaugušajiem, visi pazīst un mīl Tomu un Džeriju un citus multfilmu varoņus.

Un kāpēc pārdomāji un gala rezultātā tapa šis estētiskais mākslas objekts?

Īstenībā viss slēpjas darba izmaksās, cik varam atļauties. Līdz ar to nācās izmaksas samazināt un gala rezultātā  nonācām pie šāda vairāk mākslinieciska varianta. Kā jau teicu, skiču bija ļoti daudz, noklāju visu galdu, lai darba kolēģi izvēlas, kurš tad būtu labāks. Kad izvēle bija notikusi, vispirms es izgatavoju mazo zaķīti, kas bija topošā lielā zaķa kopija. Mazais zaķis visiem ļoti iepatikās.  Vajadzēja sapast, kādas būs proporcijas. Lielais zaķis ir trīs metrus garš un kādu metru septiņdesmit augsts. Kad to lielo kluci no atsevišķajām 10 centimetru biezajām putoplasta loksnēm bijām salīmējuši, nevarēja īsti saprast, no kura gala tam klucim klāt ķerties. Nebija arī tik lielas telpas, kur varētu normāli strādāt un griezt. Ivars man atvēlēja vienu garāžu, knapi tam klucim rinķī varēju apiet, bet mākslas darbu veidojot jau vajag pa gabalu skatīties, tie, kas to darījuši, mani sapratīs, vismaz trīs metrus jāatkāpjas, lai to vizuālo ainu ieraudzītu.  Griešana tātad notika mazā telpā un viegli tas nebija. Kopā nocīnījos turpat divus mēnešus. Vispār jau to varēja izdarīt arī ātrāk, nopērkot jau gatavus putaplasta klučus, bet tas būtu finansiāli daudz dārgāk. Nonācām pie secinājuma, ka zaķim blakus vajag arī olas un tajās iestādīt puķes.

Jā, šī ideja par ziediem olās ir ļoti laba, skaisti arī tautiskie raksti uz tām, kā tev radās doma uzzīmēt latvju rakstus sarkanbaltajos toņos?58420432_2172668289435358_4781748886349807616_n.jpg

Tautisko rakstu ideju man pameta Ivara Marašinska dēls, mākslinieks un arhitekts Jurģis, atbraucot apskatīties manu lielo gara darbu. Man jau sākumā negribējās ne zaķi, ne olas tā ļoti izpušķot un izgreznot, gribēju vienkāršību, tīras līnijas,  kā skulptūras. Lai zaķis veidotos telpisks, to tikai nedaudz ieēnoju,lai izceļas muskuļi, acis.

Un kā tu panāci, lai zaķis būtu drošs mainīgajos laika apstākļos, lai tas būtu izturīgs?

Kādreiz esmu strādājis un  līmējis tādus objektus ar marli un PVA līmi, bet šādu tehnoloģiju vairāk izmanto teātra dekorāciju veidošanā, šis zaķis ir apstrādāts ar interesantu materiālu, kas ir modificētais betons. Es to jau biju izmantojis strādājot  pie pils maketa restaurācijas skvērā pie Bruņinieku pilskalna, tas bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Šis betons ir uz cementa bāzes, tas ir elastīgs, saule, lietus un citi laika apstākļi tam nekaitē.

Kāda tad īsti ir tava profesija?

Esmu beidzis mēbeļu galdniekus un interjera dizainu. Veidošanu, kokgriešanu apguvu skolā, principā esmu arī kokgriezēja profesijā pamācījies, bet līdz galam nepabeidzu, dažādi dzīves apstākļi iegrozījās.

Tad jau tu ar iedvesmu ķēries klāt Lieldienu zaķim?58461932_285512308997053_5712789245119168512_n.jpg

Jā, mans darbs man patīk. Un kādu laiku neko tādu nebiju veidojis, kā saka, tā roka nebija vairs tā piešauta, nācās atkal atcerēties, kā kādreiz darīju. Tas bija arī tāds sevis pierādīšanas projektiņš. Ar gala rezultātu esmu apmierināts, pašam patīk, bet vislielākais gandarījums jau ir, ja citiem patīk. Tā ir vislabākā dāvana pašam sev un priecēs kandavniekus arī citugad. Domāju, ka neapstāsimies pie šī viena zaķa, un, ja nākamgad darināsim vēl kādu, varbūt tas būs vēl lielāks, lai cilvēks var uzkāpt un nofotogrāfēties. Es domāju, ka šī ideja par zaķu festivālu Kandavā, kas radusies uzņēmējam Aināram Vilkaušam ir vienkārši grandioza. Mēs piesaistām Kandavai cilvēkus. Kandava ir skaista vieta, pakalni, lejas, ainavas, un ja vēl var atbraukt un kaut ko interesantu šeit apskatīt, tad tas ir to vērts! Mēs un pilsēta jau esam tikai ieguvēji. Šādi labi piemēri ir arī citās Latvijas pilsētās, piemēram Dobelē sniegavīri. Kad ievietoju zaķu bildes Facebook, saņēmu ļoti daudz labu un pozitīvu komentāru. Kāda sieviete rakstīja, ka tik daudz skaistu zaķu pat Rīgā neesot, ka ir vērts ar bērniem un ģimenēm šeit atbraukt.

Pats esi kandavnieks?

Dzimis esmu Tukumā, savu bērnību un skolas gadus pavadījis Kandavā, patreiz dzīvoju Stendē, bet mani vecāki joprojām dzīvo Kandavā. Vienmēr esmu vēlējies Kandavai kaut ko tādu lielāku uzdāvināt, un redz kā sanāca- uzdāvināju! Domas piepildās! Viena ideja, jau agrāk, man bija izgatavot pilsētai puķu kastes, uztaisīju moduli no laineks,ir tāds materiāls. Mums Kandavā ir pavisam kādas simtsešdesmit puķu kastes, tās izgatavotas no koka, neizturīgas, laika apstākļu ietekmē ļoti ātri bojājas, vienkārši šķīst ārā. Runāju ar dārzniecēm, par parametriem, cik kastei jābūt dziļai, cik biezām sienām, lai augs labāk justos, lai mitrums turētos ilgāk. Bet šī mana ideja kaut kā neguva atbalstu, varbūt likās par dārgu izmaksas, bet tās jau laika gaitā atmaksātos. Ideju jau man daudz, un domāju, ka ar savu zaķi esmu maisam galu parāvis vaļā.... gan jau ar to viss nebeigsies...Skatīsimies kā būs tālāk...  Savā laikā, kad dzīvoju Rīgā, sadarbojos ar Dailes teātri kādus sešus gadus, gatavoju dekorācijas un visu ko vajadzēja. Tad dzīve apmeta kūleni un atgriezos uz dzimto pusi. Bet es neko nenožēloju, viss kas notiek, ir uz labu. Tagad darbība ir ceļa būvē, un nav jau tā, ka te ir tikai akmens, šķembas un grants, strādāju pie atsevišķiem objektiem, kur mans mākslinieciskais piesitiens vajadzīgs. Ivars vienmēr tā arī saka- te būs kaut kas priekš tevis, viņš man daudz palīdz, varu teikt visu to labāko. Ies laiks, nāks padoms, vai ne?

Dagnija Gudriķe59039453_2243498522568160_5615716271195684864_n.jpg

 

58461485_387492848512968_3133002961089724416_n.jpg58542765_684655868671058_6157976336360013824_n.jpg