Drukas resursa adrese: https://kandava.lv/jaunumi_vane/bez_stridiem_jau_neviens_neiztiek
Drukas datums: 18:02:36 24.04.2024

Bez strīdiem jau neviens neiztiek!06.08.2019

dziveszinas_ezerkalni.jpg19.jūlijā viesojāmies Vānes pagasta “Pērlēs”, kur zelta kāzu jubileju svinēja Ligita un Uldis Ezerkalni.

Pēc 50 kopdzīves gadiem pāris, svinīgā ceremonijā atjaunoja laulību solījumus, solot viens otram mīlestību, uzticību un cieņu. Ezerkalnu ģimeni nozīmīgajā dienā sveica Kandavas novada domes priekšsēdētājas vietniece Gunda Cīrule un Kandavas novada Vānes pagasta pensionāru biedrības “Vānes mežrozīte” vadītāja Vija Dembovska. 

Kur esat dzimuši, auguši?

Ligita: Esmu aizupniece, te piedzimusi, uzaugusi. Visu mūžu esmu nodzīvojusi Aizupes pagastā. Liepniekos esmu piedzimusi, vēlāk ģimene pārcēlās dziļāk laukos uz Āķibiem, līdz 1985. gadam, kad pārcēlāmies uz šo māju.

Uldis: Esmu dzimis Valdeķos, tur arī skolu pabeidzu. Astoto klasi Zemītē. Tad aizgāju uz Cīravu, tur nomācījos gadu. Devos armijā, bet no armijas atnācu te.

Kā aizsākās jūsu kopdzīve, kā iepazināties?

Ligita: Uldis ar ģimeni dzīvoja kaimiņos. Man kaimiņos bija divas fermas un viņa māte bija pārcēlusies no Mežmuižas uz Pūķiem un strādāja šajā fermā. Es biju zootehniķe- jāiet pa fermām, visādi darbi un tā. Vienā reizē es tur aizeju un pa sētu staigā tāds jauneklis- tikko atnācis no armijas, bet nesaka nevienu vārdu, ne labdien, neko. Rokas kabatās, mugurā tāds lepns džemperis, kādi pie mums nebija. Es nodomāju- tas nu gan ir lielīgs un augstprātīgs. Nākamajā reizē, kad uz to pašu fermu jābrauc- atkal viņš pa to sētu staigā un nevienu vārdu nesaka, tā tas arī palika.

Vienu dienu, kad ravēju dobes, Uldis atnāca uz mūsmājām, lai rāvējslēdzēju iešuju. Man bija 21 gads un, lai arī kleitu sev uz balli mācēju pašūt, bet rāvējslēdzi nekad nebiju šuvusi. Sāku šūt, bet tā lieta nevedās- mezglojās un diegs ne tā metas, nu nevaru iešūt. Mana mamma bija gājusi šūšanas kursos, prasīju palīdzību viņai. Šujam abas divas, bet arī tad neizdodas. Mocījāmies vairākas stundas, līdz rāvējslēdzēju iešuvām, bet ar visu to, neizdarījām īsti kā vajadzēja.

Sākām abi iet vienā deju kolektīvā, un ceļu uz dejām mērojām kopīgi. Bet dejot gan kopā nedejojām, viņš dejoja ar manu draudzeni, kura vēlāk kļuva par manu švēģerieni. Pēc dejošanas arī mājās nācām reizē un tā lēnām sapazināmies.

Pēc apmēram pusgada sākām kopā dzīvot. Uldis no armijas atnāca 1968. gadā  un 1969. gadā jau apprecējāmies.

Uldis: Armijā nodienēju četrus gadus, biju jūrniekos- uz zemūdenes.

 Kāda bija jūsu kāzu diena?dziveszinas_ezerkalni_jauniba.jpg

Ligita: Kāzas mums bija diezgan lielas, bija lūgti 90 viesi. Kāzas notika sētā, brīvā dabā, vecajās mājās. Bija saulains laiks kā šodien, sētā klāti galdi un mūzika, jautrība sita augstu vilni.

Uldis: Kāzās braucām ar partijas sekretāra volgu, šoferis mums kaimiņos dzīvoja.

Ligita: Atceros, ka īsu brīdi pirms mičošanas vedēji mūs abus ar Uldi ieslēdz istabā, jo viņa draugi bija izplānojuši kā mani nozagt. Pusstundu mūs noturēja ieslēgtus pilnīgā tumsā, bet neviens nenozaga.

Kad sagaidījāt bērnus?

Ligita: Gadu pēc kāzām piedzima pirmais dēls Sandris, vēl pēc gada- jaunākais dēls Raivo. Diemžēl Raivo nebija lemts nodzīvot ilgāk par 35 gadiem, dēls nomira traģiskā nelaimes gadījumā. Viņam palika trīs bērni, jaunākajam bija tikai divi ar pusi gadiņi. Raivo un Sandris apprecējās vienā gadā. Sandrim ir viens dēls, kurš pie mums šad tad paciemojas. Kopā ir četri mazbērni- divas mazmeitas un divi mazdēli.

Kur mācījāties un strādājāt?

Ligita: Kad beidzu Saldus tehnikumu, man bija doma iet uz Rīgu, bet tajā laikā vecāki uz Rīgu nelaida. Es gribēju mācīties par tehnologu. Tēvs bija iedomājies, ka man jāmācās par vetārstu, tad beidzu zootehniķu un vetfeldšeru fakultāti. Tepat nostrādāju kādus trīs mēnešus par vetfeldšeri, pēc tam par zootehniķi. Un tā par zootehniķi nostrādāju kamēr bija kolhozs, sākumā cūku fermā, tad par galveno zootehniķi, bet visilgāk, vairāk kā desmit gadus, putnu fermā- biju vadītāja un vetfeldšere. Kad beidzās kolhozs, tad sāku strādāt skolā.  

Uldis: Biju traktorists, tad šoferis.

Kā tagad pavadāt laiku, kādi vaļasprieki sagādā prieku?

Ligita: Kad strādāju kolhozā, tad daudz brīva laika vaļaspriekiem neatlika. Dejoju deju kolektīvā, bet visu pārējo laiku aizņēma darbs un nebeidzamā atskaišu gatavošana. Tagad aktīvi darbojos Vānes pagasta pensionāru biedrībā. Pildu arī kasieres pienākumus- atkal tie papīri… Bet tagad pa ballēm braucam vairāk kā jaunībā, citreiz pat trīs sestdienas no vietas.

Kāda ir jūsu ilgās kopdzīves recepte?

Ligita: Tāda īsta noslēpuma jau nav. Ne jau vienmēr tas ceļš ar rozēm ir kaisīts- tāpat sastrīdamies un nerunājam viens ar otru, citreiz ilgāk, citreiz mazāk. Mums abiem ir tādi raksturi, ka nepiekāpjamies ne viens, ne otrs. Galvenais- ir jāizrunā tā lieta, vienam ar otru jāizrunājas. Un tad jau pēc strīdiem liekas citādāka tā dzīve.

Pēc kāda laika, kad dusmas pierimušas, tad pārdomā pie sevis, varbūt arī es mazliet esmu vainīgs, bet skaļi jau to neies teikt. Bez strīdiem jau neviens nedzīvo.

Līga Šupstika