Drukas resursa adrese: https://kandava.lv/kulturas_vesture/ari_kandava_spele_teatri_19_gs_otra_puse__1940_gads1
Drukas datums: 17:19:28 26.04.2024

Arī Kandavā spēlē teātri 19. gs. otrā puse – 1940. gads11.10.2018

teatris_2_0.jpgIz teātra vēstures

Teātris no grieķu valodas nozīmējot „skatītāju vietas”. Domājams, ka sengrieķu teātris izveidojies par godu vīna un auglības dievam Dionīsam rīkotajiem festivāliem. Aristotelis uzskatīja, ka teātris attīstījies no kora dziesmām, kas ik gadu dziedātas par godu Dionīsam. Teātra izrādēs piedalījās tikai vīrieši, kuri nepieciešamības gadījumā spēlēja arī sieviešu lomas. Savukārt romieši bija tie, kuri pirmie lugas spēlēja uz paaugstinātas skatuves. Pievēršoties kristietībai, teātra izrādes parasti notika tirgus laukumos, un tajās tika izspēlētas reliģiskas tēmas. Sabiedriskās teātra celtnes sāka celt 16. gadsimtā. Skatuvi, novietotu gar vienu sienu, pirmo reizi uzbūvēja 17. gadsimtā Parmā, Itālijā.

Latviešu teātra pirmsākumi

Latviešu teātra attīstības ceļš salīdzinājumā ar citu tautu teātriem nav garš – tikai no 19. gadsimta otrās puses. Pirmais latviešu profesionālais teātris bija Rīgas Latviešu teātris, kura vārds nesaraujami saistīts ar režisoru un aktieri Ādolfu Alunānu (1848 – 1912). Sava nesaticīgā rakstura dēļ viņš no teātra aizgāja, nodibināja savu trupu un brauca viesizrādēs pa Kurzemi. Informācija par to, ka viņš būtu viesojies arī Kandavā, gan nav zināma.

Līdz ar Ā. Alunānu par īstām teātra zvaigznēm uzplauka Dace Akmentiņa (1858 – 1936), Jūlija Skaidrīte (1871 – 1942), Jēkabs Duburs (1866 – 1916), Aleksis Mierlauks (1866 – 1943) un daudzi citi. Bet teātra māksla ir ļoti gaistoša. Vai šos pirmos aktierus un režisorus kāds šodien vairs atceras?

Vēlāk Rīgā dibinājās Jaunais Latviešu teātris, „Apollo”, Jaunais Rīgas teātris. Teātra vēsturē ienāca jauni vārdi: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (1885 – 1966), vēlākais operdziedātājs Roberts Bērziņš (1881 – 1949), Tija Banga (1882 – 1957), Eduards Smiļģis (1886 – 1966).

Bet kas tad notika provincē, tai skaitā Kandavā?

Teātra darbības sākums Kandavā

Arī Kandavā 19. gadsimta otrā puse un 20. gadsimta sākums bija biedrību dibināšanās laiks: 1870. gadā nodibinājās Kandavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, 1886. gadā – Kandavas zemkopības biedrība, 1901. gadā – Kandavas Sadraudzīgā biedrība. Un katra biedrība vēlējās iestudēt kādu izrādi un parādīt to skatītājiem. Tajā laikā teātrim bija liela piekrišana. Lai arī aktieri bija neprofesionāli, lai arī reizēm ludziņa bija tikai diletantiska joku taisīšana, tajā tomēr piedalījās pašu cilvēki. Turklāt tas bija kaut kas jauns, tāpat kā kino. Maz pieredzējušie vietējie aktieri vēl neprata smalko grimēšanās mākslu, un reizēm skatītāji vairāk smējās par jocīgo grimu nekā par aktiera darbošanos. Arī skatītājiem vēl bija jāmācās skatīšanās kultūra bez izsaucieniem un aktieru pamācīšanas, kas viņiem tālāk jādara. Lugas bija gan lokalizēti tulkojumi no vācu valodas, gan tā laika dramaturgu, skolotāju vai pašu pašdarbnieku sacerējumi. Nereti tās parādīja tikai vienu vai divas reizes saistībā ar kādu pasākumu vai svētkiem. No tā laika laikrakstiem zināms, ka Kandavā aktīvi ir darbojusies zemkopības biedrība. 1890. gada 10. un 11. novembrī tā ir sarīkojusi „teatera” izrādes. Arī nākamajā – 1891. gadā - laikraksts „Balss” rakstīja, ka Kandavas zemkopības biedrība īsā laikā ir uzvedusi deviņas latviskas izrādes, kurās izrādītas 11 lugas. Žēl, ka laikraksts nav minējis lugu nosaukumus.

Kandavas Sadraudzīgā biedrība un tās teātris

Kā jau iepriekš minēts, 1901. gadā nodibinājās Kandavas Sadraudzīgā biedrība. Biedrības mērķis bija „veicināt dailes, izglītības un turības attīstību Kandavas un tās apkārtnes ļaužu dzīvē” un, lai sasniegtu šo mērķi, viens no uzdevumiem bija dramatisku un muzikālu priekšnesumu rīkošana. Un jau 1902. gada 20. janvāra kopsapulcē biedrības locekļi nolēma 10. februārī Kandavā sarīkot teātra izrādi ar tai sekojošu balli. Tajā dienā izrādīja lugu „Mājas naids”. Savukārt 20. oktobrī notikusi teātra izrāde „Dziedāšanas svētki Jelgavā”, par kuru grāmattirgotājs Ozols saņēma honorāru viena rubļa apmērā. 1903. gadā sāka maksāt honorārus arī aktieriem, tā par 21. septembrī izrādīto lugu katrs aktieris saņēma 10 rubļus.  Turpmāk izrāde sekoja izrādei. Režisora lomā labi iejutās Kandavas Sadraudzīgās biedrības rakstvedis Kārlis Nāburgs. 1909. gada 7. un 8. februārī Kandavas Sadraudzīgā biedrība svinēja sava biedrības nama atklāšanas svētkus. Prologu biedrības nama atklāšanai sacerēja un nolasīja dzejniece un aktīvā sabiedriskā darbiniece Sofija Birzniece (1876 – 1956), bet teātra trupa parādīja Ā. Alunāna lugu „Kas tie tādi, kas dziedāja?” S. Birznieces brāļa, skolotāja un grāmatu veikala īpašnieka Jura Birznieka (1871 – 1950) režijā. Turpmākajos gados S. Birzniece daudzās izrādēs bija galveno lomu spēlētāja. Vēl daudzus gadus vēlāk vietējais aktieris un režisors Aleksandrs Andersons (1892 – 1974) atcerējās, ka kopā ar Birzniekiem ir sagatavojis un izrādījis 24 lugas. Viņa atmiņā spilgti bija saglabājušas J. Birznieka režijā uzvestās Ā. Alunāna, Rūdolfa Blaumaņa (1863 – 1908), Nikolaja Gogoļa (1809 – 1852), Jukuma Paļeviča (1873 – 1900) lugas.

Īpaši aktīva darbība bija 1913. gadā saistībā ar Romanovu nama 300 gadu valdīšanas jubilejas svinībām Kandavā. Jubileju svinēja divas dienas. 1913. gada 17. februārī biedrības zālē notika pirmā Tirzas skolas skolotāja Andrieva Dzelzkalna (1840 – ?) sarakstītās lugas par dzimtbūšanas laikiem „Sētā un druvā” izrāde par pazeminātu cenu. Lomās bija K. Andersons sen., S. Birzniece, L. Baumane, J. Šnikvalds, M. Kalniņa, Griķevics, K. Andersons jun., A. Viļumsons, A. Andersons, Fr. Blumbergs, E. Bogmans, J. Egle, L. Strēlnieks, A. Ozoliņš, J. Birznieks, K. Bikše, S. Oše. 13. aprīlī amatierteātris rādīja H. Heijermana komēdiju „Septītais bauslis”, bet 26. decembrī mācītāja, rakstnieka un politiķa Andrieva Niedras (1871 – 1942) lugu „Zeme”. Pavisam 1913. gadā notika piecas teātra izrādes.

Pirmā pasaules kara laikā izrāžu darbība apstājās. Biedrības namā ierīkoja lazareti ievainotajiem karavīriem, un palīdzības komiteja vāca ziedojumus frontes cīnītājiem un trūcīgām karavīru ģimenēm. Sākoties okupācijai, daļa biedrības inventāra un arhīva gāja bojā. Daudzi devās bēgļu gaitās, cilvēkiem bija citas rūpes un pārdzīvojumi.

Nodibinoties neatkarīgai Latvijas Republikai, izrāžu darbība atsākās ar jaunu spēku. Ļoti populāra kļuva Ā. Alunāna 1905. gadā sarakstītā luga „Mūsu senči”. To iestudēja visā republikā. Tā bija brīvdabas izrāde ar ļoti lielu dalībnieku skaitu. Kandavā izrāde notika 1925. gada 9. augustā Kuršu pilskalnā aktiera un režisora Kristapa Lindes (1881 – 1948) vadībā.

Arī turpmākajos gados notika aktīva izrāžu darbība. Bez J. Birznieka režisori bija arī A. Andersons un Eduards Tinte (1898 – 1951), kā dekoratori darbojās Alberts Štraufs, Andrejs Gudriķis (1902 - ?), kurš ikdienā bija ugunsdzēsējs, bet brīvajā laikā parādīja teicamu talantu zīmēšanā un dekorāciju izveidošanā.

1926. gada novembrī Sadraudzīgā biedrība svinēja savu 25 gadu jubileju. Bez biedrības priekšnieka E. Tintes darbības pārskata un jauktā kora izpildītajām dziesmām izrādīja arī Raiņa lugu „Zelta zirgs” E. Tintes režijā.

1928. gadā ar lieliem panākumiem tika uzvesta R. Blaumaņa luga „Skroderdienas „Silmačos””. Te nu jāatceras, ka R. Blaumanis lugu sarakstīja 1901. gadā, un Alekša loma bija paredzēta šodien jau aizmirstajam aktierim Aleksandram Freimanim (1864 – 1919), kuru ikdienā sauca par Aleksi. Pirmizrāde bija 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu teātrī, un kritika tai nebija labvēlīga. Toties labvēlīgi bija skatītāji. „Skroderdienas „Silmačos”” ir visvairāk spēlētā izrāde, un tā vēl arvien ir repertuārā gan profesionālajos, gan amatierteātros.

Arī turpmākie gadi bija bagāti ar dažādām teātra izrādēm. 1929. gadā iestudēja Viļa Lāča (1904 – 1966) drāmu „Pārejas laikā”, mazpazīstamā dramaturga Augusta Laiviņa (1889 – 1965) jaunatnes lugu „Jūras gaigaliņa”, Elīnas Zālītes (1898 – 1955) komēdiju „Bīstamais vecums”.

1930. gadā biedrība Kandavas mācītājmuižas ozolos sarīkoja brīvdabas izrādi „Siguldas pilskungs”. Izrādes dalībnieki orķestra pavadībā devās gājienā no biedrības nama uz izrādes vietu. Lomās bija H. Bergs, E. Tinte, A. Andersons, A. Andersone, V. Zandberga, J. Tauriņš, H. Hermanovskis, M. Rozentāls, A. Zorģis, J. Mežaraups. Izrādi sagatavoja E. Tinte, vadīja A. Andersons, dekorators bija A. Štraufs, muzikālo daļu un kori vadīja Pēteris Jancis (1897 – 1975).

1932. gadā no Sadraudzīgās biedrības režisora un kora diriģenta pienākumiem atvadījās E. Tinte ar izrādi „Rožainas dienas”, jo abi ar dzīvesbiedri, skolotāju  un teātra suflieri Mariju Tinti (1896 – 1975) pārcēlās uz Kauņu, kur E. Tinte uzņēmās fabrikas „Rīgas audums” filiāles vadītāja pienākumus. Kora diriģenta pienākumus turpmāk uzņēmās P. Jancis. 1932. gada 18. novembrī godam tika atzīmēti valsts dibināšanas svētki ar vairākām kora dziesmām, aizsargu-sportistu vingrojumiem un vietējās teātra trupas meistarīgi uzvesto Skuju Frīda (īst. V. Gotfrīds Mīlbergs, 1887 – 1942) lugu „Atkritējs”.

1933. gadā, atzīmējot izglītības nedēļu, Sadraudzīgā biedrība, gribēdama dot iespēju katram noskatīties teātra izrādi par velti, sarīkoja teātra brīvizrādi „Trīnes grēki”. Kā atzīmēja laikraksts „Talsu Vārds”, tad „Vēl nekad nav biedrība savās telpās uzņēmusi tik daudz apmeklētāju, kā to dienu”.

Kostīmus izrādēm vai nu gatavoja speciāli, vai arī pasūtīja no Rīgas teātriem. Tā tas bija arī ar Aleksandra Grīna (1895 – 1941) jautrās tautas lugas „Kalēja līgava” izrādi. Tā notika 1938. gada 26. decembrī. Izrādē piedalījās viss teātra personāls. Turku kara invalīdu Indriķi tēloja P. Avotiņš, ebreju Motki – režisors A. Andersons. Lielīgo un bargo Klaucānu māti rādīja A. Andersone, bet viņas mīļo znotiņu un reizē arī trako plānprātiņu Dodeli spēlēja Fr. Gepsis. Kalēja līgavu, daiļo Klaucānu Mariju atveidoja  A. Šplīte, un pašu kalēju tēloja  A. Gudriķis. Mācītāja lomu uzticēja J. Tauriņam. Pārējās lomās bija Z. Andersone, J. un M. Freimaņi, E. Vizbulis un ķestertēvs -  E. Kalnozols. Dziesmas izrādei komponēja P. Jancis, bet dekorācijas zīmēja A. Gudriķis.

1939. gada aprīlī Sadraudzīgās biedrības teātris rādīja Lauksaimniecības kameras rīkotajā lugu konkursā godalgoto O. Liepas lugu „Svešā nasta”.  Gada nogalē Sadraudzīgās biedrības teātris izrādīja Līgotņu Jēkaba lugu „Bierantos” A. Andersona režijā. Izrāžu rīkošanā neslinkoja arī citas biedrības. 23. martā, atzīmējot aizsargu organizācijas 20 gadu darbību, uzveda Zonberga (Voldemāra Sauleskalna, 1905 – 1973) lugu „Sirds un šķēps”. Izrādi iestudēja arodskolas direktora, inženiera Antonija Kļaviņa vadībā. Savukārt 13. augustā Kandavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība savā dārzā sarīkoja tradicionālos ziedu svētkus ar plašu brīvdabas teātra uzvedumu – N. Šmīdenberga jautro trīs cēlienu komēdiju „Nozūd pūra atslēdziņa”. Lugu sagatavoja un jaunas dekorācijas zīmēja A. Gudriķis. Šis uzvedums bija vienīgā brīvdabas izrāde tajā gadā.  

Ne vienmēr visi bija apmierināti ar biedrību darbību un sarežģījumiem teātra spēlēšanā. Tā 1939. gada 12. janvārī laikraksts „Talsu Vārds” rakstīja: „Tāpat kā pārējās provinces pilsētās, arī Kandavā teātris ir iespējamākais, lētākais un arī vajadzīgākais sarīkojuma veids. Te pat katrai organizācijai ir savi aktieri. Tā ir visai apsveicama parādība, varētu teikt – sacensība. Tomēr šai sacensībai ir viens „bet”, - sagatavošanā un izrāžu ziņā viens ansamblis spiežās otram virsū un iestudēšanas laiks tiek sasteidzināts, pie tam, zem neparastiem apstākļiem un galu galā – patukša kase un publikas pievilšanās. Kā tas tiešām tā, lūk, fakti: 18. novembrī izrāde A. Grīna „Tēvu zeme” kavēja lauksaimniecības biedrības izrādi „Apkūlības”, kura savukārt atņēma sagatavošanās laiku  Sadraudzīgās biedrības izrādei „Kalēja līgava”. Šī izrāde piespiež vecajiem strēlniekiem sasteidzināt „Partizāņus” un liek neparastos apstākļos ārpus skatuves gatavoties „Tēvoča jokam”. (..) Kandavā tikai viena skatuve un tā pieder Sadraudzīgajai biedrībai. Viņa ir vienīgā biedrība, kurai dekorācijas. Pārējās biedrības tad nu tās arī izlieto savām izrādēm un tādā ziņā bieži atkārtojot, viņas kļūst pierastas un bezgaršīgas”.

1940. gadā, atzīmējot Draudzīgā aicinājuma piecu gadu jubileju, Sadraudzīgā biedrība uzveda M. Dišleres lugu „Studentes vasara” J. Vēroņa režijā.

1940. gada 17. jūnijā sākās padomju okupācija. Situācija strauji mainījās, jo jau jūlijā jaunā valdība izdeva likumu par daudzo biedrību slēgšanu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Kandavas Sadraudzīgo biedrību.

Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa

 teatris_3_0.jpg

 Foto 

 : 1. Kandavas Sadraudzīgā biedrība,.dekorāciju izgatavošana, 20.gs.30.gadi 

 2. Skats no izrādes "Skroderdienas Silmačos", 1928.gada 5.februāris 

 3. Aleksandrs Andersons izrādē "Mūsu senči"teatris_1_0.jpg