faceboktwitteryoutubedraugiem.lv
lapas galvaKandavas novads
dzīvo ar garšu!

Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīti atceres brīži Kandavas novadā

25.03.2018 13:15

25.martā Kandavas novadā notiks Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīti pasākumi.

12:00 Zantē pie piemiņas akmens

12:00  Matkulē pie piemiņas akmens

13:30- Ziedu nolikšana Kandavas stacijā (autobuss uz Kandavas staciju aties no Tirgus laukuma pie ugunsdzēsēju depo Kandavā plkst. 13:15).

14:00- Atceres brīdis Kandavā pie Represēto piemiņas akmens

Esat laipni aicināti piedalīties piemiņas pasākumos Kandavā un novadā!

Atnāc, noliec ziedus, iededz svecīti arī Tu!

Māras diena – melnā diena

Jau 1948. gadā Latvijas komunistiskā partija gatavojās sākt veidot zemnieku kopsaimniecības pēc Krievijas parauga. Skaidrs, ka latviešu zemnieki negribēja labprātīgi atteikties no savas zemes un iedzīves. Turklāt daudzi, karam beidzoties, sabēga mežos, jo cerēja turpināt cīņu par neatkarīgu Latviju. Tāpat daudzi saprata, ka, ja viņi tiks padomju drošības darbinieku (čekas) rokās, tad viņu ceļš labākajā gadījumā vedīs uz Sibīriju.

1949. gada martā Latvijas iedzīvotāji nemaz nenojauta, ka daudziem no viņiem šīs ir pēdējās dienas savās dzimtajās mājās. Šo cilvēku liktenis jau bija izlemts 1949. gada 29. janvārī Maskavā Kremlī un februārī Rīgā, bet visbiežāk individuāli izlēma vietējo pagastu izpildkomiteju priekšsēdētāji, kompartijas sekretāri (komsorgi) un drošības komitejas darbinieki (čekisti).

Tātad jau 1949. gada 29. janvārī Maskavā PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu nr. 390-138, kurā noteica, kādas iedzīvotāju kategorijas ir izsūtāmas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Tur ietilpa „kulaki un viņu ģimenes, bandītu un nacionālistu ģimenes locekļi, legalizējušies bandīti un viņu ģimenes locekļi, bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi”. 17. martā arī Latvijas PSR Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu nr. 282, nosakot, ka no Latvijas PSR uz attāliem PSRS reģioniem izsūtāmas 10 000 kulaku ģimenes. Latvieši, kā vienmēr, bija centīgi un sarakstos iekļāva 11 000 ģimeņu ar kopējo skaitu vairāk nekā 38 000 cilvēku.

Pēc sastādītajiem sarakstiem cilvēki tika izsūtīti no 25. līdz 29. martam. No izsūtīšanas izdevās izvairīties tiem, kuri tajā brīdī neatradās mājās, bija mācību iestādēs tālu no mājām vai arī bija klausījuši labiem padomiem kādu laiku „pazust” no mājām, jo informācijas noplūde tomēr bija. Diemžēl daudzi neticēja un nepaklausīja, jo uzskatīja, ka neko sliktu nav darījuši. Izsūtītājiem tomēr „plānu” vajadzēja pildīt, līdz ar to tika izsūtīti cilvēki, kuri neietilpa nevienā no grupām.

Kandavas novadā visvairāk iedzīvotāju izveda no Matkules pagasta – 175. Tad seko Kandavas pagasts ar 155 cilvēkiem. No Zemītes (ieskaitot arī pievienoto daļu no Grenču pagasta) izveda 68 iedzīvotājus, no Zantes pagasta – 63, Vānes pagasta – 58, no Aizupes pagasta – 57, no Cēres pagasta – 46, bet no Kandavas pilsētas – 11 cilvēkus.

Matkules pagastā acīmredzot ļoti pacenties bija toreizējais pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Broņislavs Dambenieks (1902 – 1986), kurš 1947. gada decembrī no Irlavas pagasta tika pārcelts uz Matkules pagastu un tur nostrādāja līdz 1950. gadam. Par uzcītīgo darbu viņu paaugstināja par Kandavas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju.

25. marta deportācijās cieta arī ģimenes, kuras bija parasti rentnieki ar maziem bērniem. Izdotajā lēmumā gan bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiek pakļauti izsūtīšanai, bet kas to deva! Piemēram, Plezeru ģimene no Matkules pagasta, kurā auga četri puikas, jaunākajam tikai divi gadi… Tāpat tika deportēta Ciņu ģimene no Matkules „Muižkalniem”, kuru meitas Vilmas dēliņam bija tikai gadiņš. Bet Štrausu ģimenē Gastonam un Natālijai meitiņa Alda (prec. Olšteine, 1949. g. 3. aprīlī) piedzima lopu vagonā pa ceļam uz Sibīriju. Dēls Jānis piedzima 1952. gada 10. martā Tomskas apgabala Krivošeinas rajonā. Pēc gada nomira Natālija, vēl pēc gada, 1954. gadā, nomira arī māte un Gastons palika ar diviem maziem bērniem uz rokām. Un tādu stāstu ir daudz. pat pārāk daudz mazajai Latvijai.

Jaunie pagastu pārvaldītāji punktuāli izpildīja „no augšas” dotos norādījumus. Daudzi tika deportēti, jo viņu radinieki bija bijuši leģionāri, ieņēmuši kādus amatus vācu laikā vai kā citādi nebija izpatikuši padomju varai un jau arestēti dažus gadus atpakaļ. Tā, piemēram, Žanis Kāsvagars (1919 – 1954) no Matkules pagasta „Vampoļiem” bija apcietināts 1945. gada 22. maijā kā „SS Jangdverband” un soda ekspedīciju dalībnieks. 1949. gada 25. martā izveda visus „Vampoļu” māju iemītniekus. Heinrihs Baltgalvis (1909 – 1964) no Aizupes pagasta „Sēlām” bija aizsargs un nacionālais partizāns Arnolda Ģederta Vānē bāzētajā grupā, bet viņa dēls Eduards (1923 – 1949) bija nacionālo partizānu sakarnieks. Eduardu čekisti izsekoja, sakropļoja līdz nepazīšanai un atstāja mežā, bet tēvu apcietināja 1949. gada 26. augustā. 1949. gada 25. martā viņa ģimeni deportēja uz Sibīriju. Dēlam Ārijam bija 10, Zigrīdai deviņi, bet Silvijai tikai pieci gadi…. Kandavā 1945. gada 10. maijā apcietināja Ansi Voldemāru Štofertu (1907) kā policistu, kurš piedalījies padomju pilsoņu arestēšanā, bet 1946. gada 22. augustā apcietināja Bērtuli Ādolfu Štofertu (1910) kā aizsargu un Kandavas pašaizsardzības grupas dalībnieku. 1949. gada 25. martā arī Štofertus izveda. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Katrai ģimenei ir savas atmiņas, savi stāsti, savs redzējums par notikušo.

Slepenā operācija, saukta „Krasta banga”, Latvijā bija „godam izpildīta”. Tie, kuriem deportācijas bija pagājušas garām, nu steigšus stājās kopsaimniecībās un ar asarām acīs atdeva savus mājlopus, iedzīves inventāru un paši savu darbaspēku nezināmajām kopsaimniecībām. Daudzajās tukšajās saimnieku mājās kolhozi izvietoja savus kantorus, ierīkoja mehāniskās darbnīcas, kā arī deva dzīvokļus kolhozniekiem. Latvijā nu viss bija kā plašajā padomju zemē: Viss piederēja visiem un nevienam.

Izsūtīto reabilitēšana sākās pēc 1956. gada februāra, kad PSKP CK I sekretārs Ņikita Hruščovs (1894 – 1971) PSKP XX kongresā nosodīja staļinismu. Nepatiesi deportētie nu drīkstēja atgriezties mājās. Tikai savas mājas viņi bieži vien pat pazīt nevarēja. Jo – viss piederēja visiem un nevienam. Bet tas jau ir cits stāsts.

Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa


Kandavas novada nedēļas notikumi
Pasākumu kalendārs
<>
Kandavas novada ceļu karte.Sazinies ar Kandavas novada domiKandavas novada vēstnesisKandavas novada domes ziņas Kurzemes RadioKandavas himna

Jaunākās galerijas


back to top