Cilvēks ir mūsu produkta ražotājs, patērētājs un klients07.01.2020

Z/S “Griezes” pēc apgrozījuma ir trešais lielākais uzņēmums Kandavas novadā. Uzņēmums specializējies skujkoku un lapu koku zāģmateriālu un kamīnmalkas ražošanā. Piedāvājam interviju ar uzņēmuma vadītāju Jāni Labrenci.

Pastāsti lūdzu, kā tavs uzņēmums veidojās, kad tas bija, un kā radās ideja par sava uzņēmuma veidošanu?

Tas varēja būt ap 1995.gadu. Tieši šajā vietā esam no 1997.gada. Kā radās ideja par savu uzņēmumu? Tā bija nejaušība un apstākļu sakritība. Kā jau daudziem uzņēmējiem. Kaut kā liktenis tā iegrozījās, ka satikos ar savu skolas biedru Reini, kurš tajā laikā strādāja Nelsā un darbojās ar kokmateriāliem. Viņš arī pameta ideju par zāģmateriālu ražošanu. Es jau kādus pāris gadus saistībā ar mežiem biju darbojies. Deviņdesmitajos gados jau nekā nebija, viss bija sabrucis. Pamazām stāvoklis valstī stabilizējās, atguvām nacionālo valūtu, bet cilvēki atguva īpašumus, mežus, un nezināja ko ar tiem darīt. Kas bija apsviedīgāks un uzņēmīgāks, sāka veidot savus uzņēmumus. Un tā gadu gaitā, izmantojot savu pieredzi un zināšanas, no nelielas kokzāģētavas, kas savu darbību uzsāka koka klētī, klajā laukā, esam izauguši par stabilu ģimenes uzņēmumu. Mūsu uzņēmums piedāvā saviem partneriem stabilas ilgtermiņa sadarbības attiecības, izpilda dotos solījumus un nodrošina labu kvalitāti.

Ar ko sākāt savu biznesu, uzpirkāt kokus, izveidojāt kokzāģētavu?

Toreiz, kad sākām, šeit bija graudu kalte, kas piederēja “Kurzemītei”, par sertifikātiem izpirkām šo veco kalti, ielikām tajā zāģēšanas iekārtu , tad iegādājāmies otru, trešo, te palika par šauru, veco ēku nojaucām, uzbūvējām jaunu, paplašinājāmies…. Vēlāk uzbūvējām divas pirmās koksnes žāvēšanas  kaltes kameras, katlu māju. Visas ēkas tapušas tā palēnām, nesteidzīgi paplašinoties, piesardzīgi, ieguldot nopelnītos līdzekļus. Tā kā saražojām diezgan daudz zāģmateriālu, nodibinājām Rīgā, ostā, uzņēmumu, kas nodarbojās ar zāģmateriālu eksportu uz Īriju. Gulbenes pusē, bija ilgtermiņa līgums par meža apsaimniekošanu, attīstīju mežizstrādi. Ilgtermiņa līguma termiņš tuvojās beigām, nolēmu izmēģināt spēkus Krievijā. Tas bija smags un pārbaudījumu pilns laiks. Bet izdevās nodibināt uzņēmumu, iegūt ilgtermiņa apsaimniekošanā vairākus 100 ha meža, atvērt kokzāģētavu. Zāģmateriālus sūtījām uz Latviju un eksportējām. Kamēr darbojos  Krievijā, uzņēmuma attīstība Latvijā stagnēja. Iespējams, attīstot Latvijā ražošanu, mēs būtu lielāki ieguvēji, jo Krievijā, attieksmes dēļ,  strādāt bija grūti.

Jau pašos sākumos radās pārtikas veikals. Esam pateicīgi mūsu pastāvīgajiem pircējiem  par izrādīto uzticību. Veikals darbojas jau gandrīz 30 gadus, par ko esam nedaudz pārsteigti, jo Kandavā ir tik daudz “lielveikalu”.  Liels nopelns ir mūsu ilggadējām pārdevējām, jo tieši viņas rada šo mazā veikaliņa burvīgumu.

Tomēr krīzēm pārgājāt pāri?!

Nu ar tām krīzēm jau ir tā, ja  esi  biznesa vidē iekšā, tad saproti biznesa likumus un virzību. Visas krīzes jau tiek diezgan mākslīgi radītas. Un arī protams atbildība pret darbiniekiem. Kaut kā pārpeldējām pāri. Būvniecības segments tolaik bruka un kokmateriāli nebija tik ļoti vajadzīgi, vajadzēja pārstrukturizēties, ko arī  izdarījām. Sākām ražot kamīnmalku.

Ko ražojat šobrīd?

Mūsu uzņēmums šobrīd ražo zāģmateriālus būvniecībai, dārzam un mājai. Sniedzam arī kokmateriālu žāvēšanas un ēvelēšanas pakalpojumus. Galvenokārt eksportam ražojam ozola, bērza, oša un alkšņa kamīnmalku. Mūsu ražotajai produkcijai ir FSC sertifikāts. Sadarbojamies ar vietējiem būvniecības uzņēmumiem, celtniecības materiālu tirgotājiem, valsts uzņēmiem, eksportējam zāģmateriālus uz Eiropas valstīm. Kamīnmalku eksportējam uz Skandināvijas valstīm, uz Eiropu.

Cik cilvēku ir nodarbināti jūsu uzņēmumā?

Pie mums šobrīd strādā 37 darbinieki no tuvākās apkaimes- Sabile, Vāne, Matkule, Kandava, ir arī no Tukuma. Cenšamies darbiniekiem radīt pēc iespējas labākus darba apstākļus. Līdz ideāliem apstākļiem vēl tālu. Bet pamazām virzāmies uz priekšu. Šobrīd mums nav tās labākās ražošanas iekārtas, kau gan tikko, kā atteicāmies, no  projekta realizācijas, kam tika apstiprināts LAD atbalsts,  un Altums bija piešķīris finansējumu 1,2 miljonu apmērā. Atteicāmies, neriskējām,  jo, kā kaut kur presē bija teikts, kokapstrādes nozarē balle uz kādu laiku ir beigusies. Tas saistīts ar politisko situāciju pasaulē, ar krīzi ekonomikā, ar Baltkrievijas un Krievijas lētās produkcijas dominanci, gan Latvijas tirgū, gan arī Eiropā un arī dabas apstākļiem un ekoloģijas problēmām. Toties šobrīd varam piedāvāt mūsu darbiniekiem siltas atpūtas telpas, garderobi ar slēdzamiem skapīšiem katram, dušas, virtuvi, veselības apdrošināšanu. Domājam par iespēju nodrošināt ar siltām pusdienām. Ir bijuši divi mēģinājumi, bet ilgstoša sadarbība neizdevās. Ja kādam uzņēmējam ir piedāvājums, esam atvērti sarunām. Esam pateicīgi darbiniekiem par viņu ieguldījumu uzņēmuma attīstībā, par paveikto, par attieksmi un sapratni. Šodien darbinieks ir  galvenā uzņēmuma vērtība. Ikviens amats un profesija prasa zināšanas, visur vajadzīgas iemaņas, ass prāts un domāšana. Tas mūsu darbiniekiem ir, jo citādi, mēs nebūtu tur, kur esam.  

Runājot par pēctecību, uzņēmuma nākotni?

Mums ir ģimenes uzņēmums, darbojamies kopā ar sievu. Atskatoties pagātnē, ļoti labi  apzinos, nepareizi pieņemtos lēmumus un kļūdas. Protams, vēlos uzņēmumu modernizēt un  attīstīt par stabilu darba vietu. Ir idejas, plāni, ir mērķi.  Runājot, par pēctecību. Pensionēšanās vecums mums Latvijā iespējams būs no 67 gadiem. Tāpēc, vēl būs ilgi jāstrādā. Ģimenē mums ir trīs bērni, divas meitas un dēls. Meitas ieguvušas augstāko izglītību, mācījušās ārzemēs, šobrīd apzinās savas iespējas un spējas. Dēls mācās vidusskolā. Lielākā viņa dzīves daļa ir saistīta ar futbolu, sportu. Šobrīd pēc nopietnas traumas, atgriezies Kandavā. Viņam ir jāpieņem nopietni lēmumi.

Tāpēc šobrīd vēl darbojos, nedomājot par to, kam to nodošu.  Būt uzņēmējam principā nav vienkārši. Tomēr es uzskatu, ka mūsu novadā un arī visā Latvijā, vietējie uzņēmēji ir spēcīgi. Runājot par kokapstrādes nozari, ne Lietuvā, ne Igaunijā lielu vietējo uzņēmumu nav. Mums Latvijā- ir.

Kā tu skaties uz priekšā stāvošo novadu teritoriālo reformu?

Uz šo jautājumu man grūti atbildēt, neesmu tik kompetents, lai spriestu kā būtu labāk. Ceru, ka mūsu valstī vēl  ir cilvēki, kas šajā jomā var kaut ko sakārtot. Ir fakts, ka  cilvēki aizbrauc, lauki paliek tukši, bērnu dzimstība samazinās,  mazās skolas ir grūti uzturēt. Līdz ar to, pārmaiņas nāks un tās ir vajadzīgas. Un visur noteicošais ir nauda. Un, lai novados būtu nauda, ir nepieciešamas darba vietas. Lai būtu darba vietas, ir nepieciešami cilvēki, kas ir gatavi riskēt, uzņemties atbildību, ziedot savu laiku, veselību, nervus un lielu daļu no savas dzīves. Esmu Kandavas patriots un protams vēlos, lai Kandavas novads būtu.

Un kā ar brīvo laiku un hobijiem, ceru, ka tev atliek laika arī tiem?

Mēs neesam tik ļoti aizņemti, lai nepietiktu laika hobijiem, bet man to hobiju nav daudz. Viens hobijs ir tepat blakus uzņēmumam, kur esmu iestādījis  augļu koku dārzu, pļauju zāli un daru citas ar to saistītas lietas. Ziemā ar sievu aizbraucam paslēpot uz kalniem Nekāds sportists jau neesmu, bet kalni man vienmēr patikuši. Pasportot  vajag, tas uztur formā arī garu. Makšķerēt braucam, pēdējā laikā arī Inetai tas iepaticies. Neesmu ne mednieks, ne pasaules apceļotājs, zinu, daudzi uzņēmēji ar to aizraujas. Protams, nedaudz jau paceļojam ar sievu, esam kopā jau divdesmit septiņus gadus. Pats esmu vietējais, Ineta nāk no Krāslavas puses. Mūsu tandēms ir izturējis laika pārbaudi un strādā.

Dagnija Gudriķe