Kā Livonijas ordeņa lēnis muiža pastāvēja jau pirms 1499.g., kad tās valdītājs bija Dīriks Bedinks. 1499.g. Oksle tika izlēņota turīgākajam Kandavas fogtejas lēņavīram Ludvigam Butlaram. Ar 1570.g. lēnis kļuva par privātīpašumu, un Butlari to apsaimniekoja līdz 1695.gadam. Vēlākajos gadsimtos muižas īpašnieki mainījās samērā bieži: 1695. - 1737.g. - Mirbahi, 1737. - 1752.g. - Dortēzeni, 1752. - 1777.g. - Heikingi, 1777. - 1804.g. - Krievijas armijas pulkvedis un Kandavas apriņķa muižnieku priekšnieks Kristofs Karls fon Renne, 1846. - 1900.g. - Bahi.

Ar savu izglītotību un intensīvu sabiedrisko darbību uz muižas īpašnieku fona ievērību izpelnās Heikingu dzimtas piederīgie. Benedikts Heinrihs (1688 – 1767) un viņa dēls Vilhelms Aleksandrs (1720 – 1771) bija Kandavas pilskungi, labi pārzināja jurisprudenci un tika sūtīti uz Varšavu kā Kurzemes bruņniecības deputāti, lai aizstāvētu muižnieku intereses Polijas seimā.

Visaugstāko karjeras pakāpi sasniedza Vilhelma Aleksandra dēls Heinrihs Karls Benjamins (1751 – 1809), kurš savas dzīves gaitas sīki aprakstījis memuāros. Viņa darbā atainotajās radu, paziņu un viņa paša personās atklājas Apgaismības laikmeta Kurzemes muižnieka tips, kas krasi atšķiras no 17. gadsimta dīkdieņa, karotāja un mednieka. Tas ir izglītots, asprātīgs un viltīgs jurists, virsnieks vai diplomāts ar labiem sakariem daudzos galmos, kura dzīves mērķis ir iespējami augsts un labi apmaksāts amats jebkurā no Eiropas valstīm. Sākot no piektā dzīves gada, Heinrihs Karls Benjamins izglītību guva no mājskolotājiem un tēva, kurš Oksles muižā bija savācis plašu bibliotēku, seno manuskriptu, astronomijas instrumentu un porcelāna trauku kolekciju. Muižas ēkas un iedzīve pilnībā gāja bojā ugunsgrēkā ap 1758 gadu. Jau 12 gadu vecumā H. K. B. Heikings sāka karjeru Polijas karaļa, vēlāk – Saksijas hercoga galmā, kur sākotnēji kalpoja par pāžu, bet vēlāk – par pilnvaroto dažādās politiskās un saimnieciskās ārzemju misijās. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai H. K. B. Heikings tika iecelts par Krievijas impērijas slepenpadomnieku un senatoru.

Tagadējais muižas kungu nams būvēts pēc 1758.g. ugunsgrēka. Ap 1860.g. ēka pārbūvēta un ieguvusi neogotisku frontonu. Pārbūves projektētājs, domājams, bijis arhitekts Teodors Zeilers, kura arhitektoniskais stils vērojams Cēres, Grenču un Rūmenes muižu, kā arī daudzu Kandavas miesta dzīvojamo namu veidolā.

Ap 1908.g. muižas teritorijā tika nomitināti daudzi vācu kolonisti no Volīnijas un Dienvidpolijas. 1912.g. muižas teritorija aptvēra 1285 ha, darbojās ūdensdzirnavas un kokzāģētava. 1922.g. muižas kungu mājā tika ierīkota vācu pamatskola, kas darbojās līdz vācu izceļošanai no Latvijas 1939.g.

Svarīgi: Privātīpašums. Apskatāma no ārpuses.