Man patīk mest šķēpu, izjust savas iespēju robežas05.09.2019
Tiem novadniekiem, kas interesējas par mūsu jauno vieglatlētu sasniegumiem, Ievas Annijas Stepiņas vārds nav svešs, tas arvien biežāk izskan medijos saistībā ar šķēpmešanu.
Piedāvājam sarunu ar Ievu Anniju Stepiņu.
Tavi sasniegumi pamazām pieaug un pieaudz arī tu pati. Kopš cik gadu vecuma tu nodarbojies ar vieglatlētiku? Kādās disciplīnās esi startējusi?
Ar sportu nodarbojos tik ilgi, cik vien sevi atceros. Pirmais sporta veids bija basketbols, treniņus apmeklēju jau bērnudārza gados pie trenera Andra Bambja. Diemžēl tā arī neizveidojās meiteņu komanda manam vecumam un es savu basketbola aizraušanos nomainīju pret vieglatlētiku. Astoņu gadu vecumā sāku apmeklēt vieglatlētikas treniņus pie Induļa Matīsa. Sākumā, protams, trenējos daudzcīņas disciplīnās, startējusi esmu tāllēkšanā, augstlēkšanā, šķēpmešanā, lodes grūšanā, barjerskriešanā, 800m skrējienā un 60m skrējienā.
Vai priekšplānā izvirzījās šķēpmešana tikai tāpēc, ka guvi arvien labākus rezultātus, vai bija vēl kādi citi iemesli?
Ar šķēpmešanu mans stāsts aizsākās diezgan interesanti. Bija Kandavas sporta svētki, kad mēs ar ģimeni skatījāmies un jutām līdzi sportistiem. Ejot garām Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma stadiona šķēpa mešanas sektoram Andris Bambis man piedāvāja aizmest šķēpu, jo toreiz īsti nebija, kas to dara un man pat bija izredzes iegūt kādu medaļu! Es piekritu. Tad nu lidoja mans pirmais šķēps, kurš atsitās man pret galvu. Vieglatlētikas treniņos ar šķēpu saskāros tikai pēc pāris gadiem, kad tas notika, treneris saprata, ka no manis skrējēja nesanāks un sāku pievērsties mešanai. Lai gan rezultāti labāki bija lodes grūšanā, es tomēr izvēlējos šķēpa mešanu kā prioritāti, jo tā man patīk labāk un rezultāti ar katru gadu uzlabojas.
Tev patīk mest šķēpu, izjust savu iespēju robežas, tiekties tās paplašināt? Pēc tavu treneru stāstītā, esi gana mērķtiecīga un nopietna?
Jā, kā jau minēju, man patīk mest šķēpu, protams, arī izjust savas iespēju robežas un tiekties tās paplašināt, kuram sportistam, gan nepatiktu pilnveidot sevi un sasniegt jaunas virsotnes! Par manu raksturu, es piekrītu treneriem, jo savādāk es nevarētu sasniegt savu izsapņoto.
Cik medaļu sakrājies pa šiem gadiem? Kuras tu pati vērtē visaugstāk, varbūt kāds interesants atgadījums no startiem kādās sacensībās palicis atmiņā?
Pavisam man ir 3 kg medaļu, 73 medaļas un 23 kausiņi! Priecājos par visām medaļām, bet īpaši lepojos ar savām septiņām Latvijas čempionāta medaļām, trīs Baltijas čempionāta medaļām, vienu Latvijas Jaunatnes Olimpiādes medaļu un trīs medaļām, ko ieguvu Čehijā. Visas medaļas man ir atstājušas atmiņas un pieredzi. Runājot par īpašiem gadījumiem, šķiet, ka tādu nav, jo sacensībās es cenšos koncentrēties tikai uz startu, vienīgi iepriekš minētais atgadījums ar manu pirmo aizmesto šķēpu.
Kā pati vērtē savus šīs vasaras startus? Kādās sacensībās pēdējā laikā esi piedalījusies?
Šogad man ir īpaši izdevies gads. Esmu ļoti gandarīta un priecīga par paveikto. Viss ieplānotais izdevās! Sacensības, kurās pēdējā laikā startēju un ļoti lepojos par tajās sasniegto, bija Baltijas čempionāts – 2.vieta, Latvijas Jaunatnes olimpiāde- 1.vieta un Eiropas Jaunatnes olimpiskais festivāls- 6.vieta!
Kādi ir tavi turpmākie dzīves plāni, vai esi domājusi savu dzīvi saistīt ar sportu? Par ko tu sapņo kļūt?
Sports ir sports, tur nekad neko nevar skaidri zināt. Plāni jau ir lieli un, ja būs labi rezultāti, tad savu dzīvi noteikti plānoju saistīt ar sportu. Par nākotni arī grūti teikt, jo man bieži mainās domas, nav tādas konkrētas lietas par ko es sapņotu. Man drīzāk ir mērķi.
Kas tev dod stimulu ikdienas treniņiem? Vai bez sporta tev ir vēl kāds cits hobijs? Un kā ballītes, tusiņi jauniešu vidū, tiem iznāk laika?
Nav tā, ka man ļoti būtu jāmeklē stimuls treniņiem, esmu pie tiem pieradusi, ja ir tāda diena, kad tiešām rokas nolaižas un negribas trenēties, es padomāju par to, ka treneris taču dusmosies, tas ir tikai manā labā, un stimuls uzreiz uzrodas! Bez sporta man nav citu hobiju, ja nu vienīgi tas, ka man ļoti patīk skatīties filmas. Par ballītēm un tusiņiem runājot, jā, iznāk laika, bet es mājās esmu ļoti reti un tagad ( mans vasaras brīvlaiks sākās tikai 4.augustā, jo trenējos Murjāņu sporta ģimnāzijā un skola vairs nav aiz kalniem), man vairāk gribas pavadīt laiku ar ģimeni.
Kas ir tavas autoritātes sportā, kam gribētu līdzināties?
Man ir vairākas autoritātes no ārzemēm, bet tepat Latvijā mana lielākā autoritāte ir šķēpmetējs Gatis Čakšs ar kuru es kopā trenējos. Viņš vienmēr man dod kādu padomu un palīdz, šad tad aizvieto treneri Vaivadu. Gata brālis mācās manā klasē un arī gūst labus panākumus. Vēl arī iedvesmojos no Rolanda Štrobindera, Patrika Gailuma. Ar visām savām autoritātēm no Latvijas esmu arī kopā trenējusies.
Dagnija Gudriķe
