Neesmu skrējis laikam pa priekšu05.07.2019
SIA “ RGR pluss” nodarbojas ar precīzu formu salizturīgu betona izstrādājumu izgatavošanu - betona stabi, saliekamie pakāpieni iekštelpām un āra kāpnēm, balustrādes, betona atkritumu urnas, dizaina un mazās arhitektūras formas interjeram, bīdāmo un veramo vārtu projektēšana, izgatavošana, žogu posmu izgatavošana no koka un metāla ar dekoratīviem metāla elementiem, betona un granīta izstrādājumi kapu labiekārtošanai un vēl citi darbi.
Kopā ar uzņēmējdarbības konsultanti apmeklējām Gitu un Raivi Bērziņus, lai sarunā uzzinātu kā veidojies un attīstījies viņu vadītais uzņēmums “RGR pluss”.
Raivi, kā tev radās ideja par sava uzņēmuma izveidošanu? Kad tas bija un ar ko iesāki?
- Kādreiz es strādāju mežā, man bija sava brigādīte, devāmies uz Latvijas plato galu zāģēt mežus un kādu dienu man vajadzēja ievest savu strādnieku viņa iepriekšējā darba vietā pēc algas. Un šajā darba vietā ražoja lietas, kuras tagad izgatavo mūsu uzņēmums, konkrēti, žogu stabus. Kamēr strādnieks iegāja pēc algas, es sāku vērot apkārtni, produkcijas paraugus, kas bija izlikti pagalmā. Man radās interese par to, tāpēc izjautāju darbinieku, kā tas tiek ražots. Viņš paskaidroja, ka ir veidņi, kā betona masa tiek ražota…. Šī lieta mani ieinteresēja, jo cik tad ilgi mežā strādāšu! Galdniecība man padodas labi, rasēšana arī, to visu apguvu mācoties Kandavas lauksaimniecības tehnikumā automehāniķos, kas iemācīja gan metināšanu, gan atslēdzniecību, gan rasēšanu, visu, kas man šeit ir nepieciešams. Pie tēva nopirku pirmo finierīti, viņa garāžā mēģināju izgatavot pirmo veidni, kā izskatīsies tas betona stabs, mēģināju pirmo stabu ieliet- izdevās! Tad sākām domāt par telpām, kur ar savu rūpaļu nodarboties, atradām Raudupes ielā 3, tepat, kur esam arī tagad, vienu garāžu un sākām darboties. Sākums nebija viegls, ne viss uzreiz izdevās, trūka finansiālo līdzekļu, prasmes.
Un kurš gads tas bija, kad nodibinājāties kā uzņēmums?
- 2006.gadā reģistrējos kā individuālais komersants, tas varēja būt 2008.gadā. Nedaudz vairāk kā desmit gadus atpakaļ. Veicām pirmo pasūtījumu, pateicoties tam pašam darbiniekam, konkrētāk, viņa draugam izgatavojām pirmo žogu. Divatā braucām montēt to. Sākumā strādājām kopā ar dzīvesbiedri Gitu, pa naktīm krāsojām žogus, no rīta vedām uzstādīt. Nebija viegli, negribas pat atcerēties tos laikus… Pamazām radās apgrozāmie līdzekļi, viens žogs, otrs…
Sākumā tātad ražojāt stabus, žogus, ko pēc tam, kā paplašinājāties?
Raivis: Stabi, žogi, vārti, paši krāsojām tos, tad nākamā niša bija betona pakāpieni, kas arī nemaz nebija tik vienkārši. Pratu rasēt ar zīmuli uz papīra, tad pašmācības ceļā apguvu rasēšanu mērogā datorprogrammā, tas bija palēciena punkts. Varēju uzmērīt, uzzīmēt mērogā un nodot uz ražošanu. Tātad sākām ražot betona pakāpienus, pēc tam klāt nāca kapu lietas, ar kurām arī pašreiz nodarbojas mana sieva Gita. Tas ir viņas profils. Kapos nofotografēju vienu futrālīti, tā kā lēju veidņus, nolēmu, ka varētu pamēģināt liet arī kapu apmalītes. Sākumā viena veida, tad parādījās dažādas variācijas, vēlāk arī kapu pieminekļi, šajā lietā sadarbojamies ar vēl vienu uzņēmumu, bet nu paši iepērkam granītus.
Gita: Nu jau esam lieli izauguši, protam tikt galā ar dažādām situācijām. Pati arī nodarbojos ar gravēšanas darbiem, man palīdz arī mūsu vecākais dēls Ralfs, kam ir astoņpadsmit gadu, varu teikt, ka šogad viņš izdarījis vismaz 95% darbu. Pati veicu arī maketēšanas darbus, saskaņojot vēlmes ar klientu. Visas savas prasmes esmu apguvusi pašmācības ceļā.
Kas ir tavi klienti, no mūsu novada vai tālākām vietām? Kā tos iegūstat?
- Mūsu klienti ir no dažādām Latvijas malām. Sākumā tos ieguvām ar sludinājumu palīdzību, tagad mums ir labi uzturēta mājas lapa, ieguldām tajā pietiekoši daudz, lai GOOGLE meklētājā mūsu uzņēmums parādītos pirmajā vietā, pie tā mēs strādājam.
Runājot par darbiniekiem, kā esat izauguši no tiem trīs, kā bijāt sākumā?
- Šobrīd mūsu uzņēmumā strādā ap sešpadsmit darbinieku, ziemā ir mazāk, un vasarās vairāk, jo mums ir sezonas darbs.
Cik reižu ir pieaudzis ražošanas apjoms pa šiem gadiem?
- Es tā neesmu salīdzinājis, bet – ļoti daudz!
Un kas ir jūsu uzņēmuma ienesīgākā lieta?
- Šobrīd ienesīgākās ir- plus mīnus- trīs lietas. Betona pakāpieni iekštelpām un āra telpām, dārziem un parkiem- soliņi, atkritumu urnas, puķu podi un trešā lieta- kapu izstrādājumi. Žogus mēs jau vairs neražojam, jo konkurence ir liela, cena nospiesta zema. Runājot par kapu parku, mums jau četrās Latvijas pilsētās ir veikali- Tukumā, Jelgavā, Saldū un Bauskā. Saldus veikals ir jaunākais, tikai pirmo gadu, bet tirdzniecība iet labi.
Ar kādām grūtībām saskaraties ikdienā?
- Laikam jau, tāpat kā visi uzņēmēji, ar darbinieku trūkumu. Sākumā bija ļoti grūti ar darbiniekiem, gan alkohola, gan disciplīnas problēmas. Tagad jau palikuši tie labākie ar kuriem varam rēķināties. Darbiniekiem nav vajadzīgās tehniskās zināšanas, tā kā ražojam specifiskas lietas, vajadzīgas specifiskas iemaņas, jābūt tehniskai domāšanai daudzās lietās. Mūsu uzņēmumā strādā tikai vietējie kandavnieki. Cenšamies nodrošināt viņiem normālu atalgojumu, sociālās garantijas, nomaksājam nodokļus u.t.t
Kā jūs atpūšaties un kad jūs atpūšaties, ja vispār tam pietiek laika?
Raivis: Katru gadu cenšamies aizbraukt uz Turciju, katru gadu mūsu uzņēmumam ir kopīgs laivu brauciens, piedalāmies arī visās novada sporta spēlēs, svētku gājienos un kultūras pasākumos.
Gita: Ja nav nekādu kultūras pasākumu, organizējam vienkāršu atpūtas vakaru, puiši noperas pirtī, relaksējas, uztaisa kāršu mačus. Kopā svinam Ziemassvētkus, citus lielākus svētkus. Laivu brauciens ir kopā ar sievām, lai viņas redz, kur tad vīri strādā. Katru gadu braucam arī uz Stipro skrējienu, šogad tas gan izpaliks, jo nez kāpēc to pārcēla uz augustu, kas mūs neapmierina.
Es pati relaksējos arī kopjot savu sētu, dēstot puķes, esam vairākkārt piedalījušies konkursā “Diženi Kandavas novadā”, pagājušā gadā bijām laureātu skaitā.
Un kādi ir nākotnes plāni?
Raivis: Grūti jau brīžiem iet, bet jācīnās! Šobrīd esam jau iestrādājušies, tagad jāiet dziļumā, ne plašumā, jāceļ izstrādājumu kvalitāte. Kā jau teicu, trūkst cilvēku ar tehnisku domāšanu, kam varētu uzticēt darbus un pats atiet it kā malā. Ideju ir daudz, bet viens tās nevaru realizēt.
Gita: Gribētos, lai dēls pēc studijām, atgrieztos Kandavā, bet kā būs, kas to lai zina… Redzot cik maz jauniešu atgriežas Kandavā, cik daudz aizbrauc uz ārzemēm…
Raivis: Un vēl par jaunajiem runājot, ar viņiem ir grūti, viņi jāmāca, jāseko līdzi, viņiem trūkst vērtību izjūtas…. Ir ambīcijas, trūkst iemaņu. Uzreiz vēlas lielu algu, nepieliekot pūles, bet es maksāju pēc padarītā darba. Nav fiziskais, nav domāšanas, kā izdarīt, kā uzlabot darba ātrumu. Tāda ir realitāte. Es visu, ko ražoju, esmu pats izprojektējis, izgatavojis, uzņēmis laiku, kurā tas izgatavojams, lai veidotu izcenojumus. Varu teikt, ka ļoti priecājos par to, kas neesam ņēmuši nevienu kredītu sava uzņēmuma attīstībai, tik cik esmu nopelnījis, tik esmu ieguldījis attīstībā, neesmu skrējis laikam pa priekšu.
Informāciju sagatavoja: Dagnija Gudriķe
