Teniss mani notur pie veselības!06.08.2019

No 29.jūnija līdz 6.jūlijam Ungārijas pilsētā Budapeštā norisinājās Eiropas veterānu čempionāts galda tenisā, kurā labu sniegumu uzrādīja kandavniece Austra Birzniece.

Sieviešu dubultspēlēs 70+ grupā, Austra kopā ar Karine Seyranyan no Vācijas ieguva augsto otro vietu gandarījuma turnīrā.

Piedāvājam interviju ar Austru Birznieci.

Droši vien daudziem kandavniekiem, izlasot šo ziņu, bija liels pārsteigums, ka tu tik aktīvi nodarbojies ar sportu, precīzāk galda tenisu?!

Jā, dažs labs nāca man klāt, vaicājot, kādu piķi tad es par šo uzvaru esmu dabūjusi. Man uz to bija atbilde un pretjautājums- piķi nedabūju, bet vai zināt, cik es iztērēju, lai uz šo čempionātu aizbrauktu?!

Galda teniss jeb pingpongs ir viens no populārākajiem sporta veidiem pasaulē, kā arī jaunākais no pasaulē pazīstamākajiem sporta veidiem. Cik gadus tu jau nodarbojies ar pingpongu?

Jāsaka tā, kad mēs bijām mazi, tēvs mums Valdeķos, kur tolaik dzīvojām, uztaisīja no koka galdu, tīkliņa vietā salika ķieģeļus un no finiera izgrieza lāpstiņas. Neatceros, kur un kā, bet dabūjām vienu tenisa bumbiņu, tā pat vairs nebija tenisa bumbiņa, bet Ago līme, jo tolaik visu līmēja ar šo līmi. Spēlējām četratā, skrējām ap to galdu, kas stāvēja laukā saulē un lietū, bijām ap galdu visriņķī ieskrējuši dziļu bedri. Vēl atceros, ka reiz Aizdzires skolā, kāds jautāja, kurš zina, kas ir galda teniss. Es sacīju, ka zinu. Vai tev rakete ir? Sacīju, ka ir, bet ar to nevar spēlēt ārpus mājas. Tad man iedeva raketi un piedalījos sacensībās Kandavas internātskolā. Atklāti jāsaka, biju riktīgs zābaks, pat neatceros, kā mums tur gāja… un ar to arī viss toreiz izbeidzās.

Un kad sāki galda tenisu spēlēt sacensību līmenī?

Kaut kur ap gadiem piecdesmit, šķiet četrdesmit septiņos gados.

Tiešām, tik vēlu?! Un kā ar prasmēm, tās taču nebija pazudušas!

Man jau tās prasmes nekad nav bijušas, neesmu mācījusies spēlēt, laikam vienkārši talants uz to lietu no dabas dots, pati visu apguvu, jo ļoti patika. Tagad jau jauniešiem ir tādas iespējas spēlēt, trenēties, es jau arī varētu trenēties, bet ar to tikšanu uz treniņiem sarežģīti, nepieciešami arī lieli finansiālie ieguldījumi. Dalība turnīros ir par maksu, par velti nekas nenotiek.

Tātad sākumā spēlēji savam priekam, vēlāk sāki piedalīties sacensībās, kā tas notika?

Sagāja dēlī veselība, aizbraucu uz Ķemeriem, daktere saka, vajag ļoti daudz kustēties. Domāju, ko labāk darīt, bērni jau izauguši, varētu veltīt vairāk laika sev, atsākt spēlēt pingpongu, brālis iedeva raketi un tā arī sāku. Meklēju partnerus, ar ko spēlēt, viens jau to nevar. Kandavā jau dažs labs galda tenisu spēlēja, kopā ar darba kolēģi Raimondu Gudriķi braukājām uz treniņiem Tukumā, rajona mačos piedalījāmies. Bet no tiem laikiem, neviens Goda raksts nav saglabājies. Sāku krāt apbalvojumus vēlāk, saskaitīju- man ir 135 kausi, 125 medaļas un 260 diplomi. Saglabājies arī diploms no Trīszvaigžņu spēlēm Kandavā, kas notika 1997.gada augustā, toreiz ieguvu 2.vietu. Talsos vienmēr notika Dembovska kauss, manā īpašumā ir kādi 30 izcīnītie kausi šajos mačos.

Nu un lielāka mēroga mači, kad sāki piedalīties tajos?

Katru gadu Iecavā notiek Latvijas veterānu spēles, tajās es vienmēr piedalos. Piedalos gan komandu mačos, gan individuālajos. Šis pasākums man ir obligāts, ja nu galīgi kādu reizi nesanāk… Pasaules veterānu čempionātos neesmu piedalījusies, bet Eiropas- vairākkārt, braucu arī uz Ziemeļvalstu veterānu mačiem, pēdējo reizi biju Bergenā, šķiet 2015.gadā, kur ieguvu pirmo vietu savā grupā 65+. Piedalos arī Baltijas mačos Igaunijā, Lietuvā. Dažs labs pārmet, ko es naudu tērējot, bet tas ir mans hobijs, es bez tā nevaru, es uzlādējos, kustības mani uztur formā, satieku arvien jaunus paziņas, mani sameklē ar interneta palīdzību, piemēram, šogad man nebija dubultspēļu partneres, bet Karine mani atrada, uzaicināja un pieteica. Viņa dzīvo Vācijā, bet pēc tautības ir armēniete un varējām sarunāties krieviski. Spēlē mums ļoti labi sapasēja!

Cik dalībnieku bija pieteikušies Eiropas veterānu čempionātam?

Trīs tūkstoši pieci simti. Mači notika nedēļas garumā. Vispirms sacenšas apakšgrupās, ja tiec tālāk, seko fināli- draft. Individuāli es pirmajā spēlē zaudēju, un biju no fināla ārā. Ar Karini mēs nejauši satikāmies, ne viņa mani zināja, ne es-viņu. Atrada mani pēc numura. Budapeštā valdīja ārkārtīgs karstums, četrdesmit grādi, spēlējām īsajās kleitiņās, tērpu speciāli šuvu, tam jābūt kopā ar biksītēm, elastīgam no speciāla auduma, lai neierobežotu kustības, pārāk nesvīstu. Budapešta man ļoti patika. No  Latvijas bijām kādi 25 dalībnieki, bet viens otru nepazinām.

Cik dalībnieču bija tavā 70+ sieviešu grupā?

Bijām septiņdesmit piecas sportistes. Ir jau arī grupa 85+ un  90+, nedomā, ka paliekot vecākām, tās, kas ar tenisu saslimušas, sēž mājās, nē, brauc un spēlē, lai kā, bet kustās…. Pieteicos turnīram jau gadu iepriekš un lēnā garā maksāju dalības maksu, viesnīcu pasūtīju, bija jauks numuriņš ar visām ērtībām, dzīvoju kā lielmāte. Parasti visi ļoti laicīgi piesakās, vēlāk arī maksa ir lielāka, bet ārzemju pensionāriem jau labas pensijas, viņi var braukāt arī uz Pasaules čempionātiem, tur dalības maksa ir augstāka. Kad pateicu, cik man pensija, viņas saprata, ka tā ir summa par vienu dienu- its good!- sacīja. Kad pateicu, ka šo summu saņemu mēnesī, tad bija pamatīgs izbrīns, ka tā nevar būt! Tagad atkal pakrāšu un pēc trim četriem gadiem varēšu braukt- ja nodzīvošu, jo jaunāka nepalieku!

Spēlēšana, kustības dod tev enerģiju un dzīvesprieku?

Protams! Mani sapratīs visi tie, kas paši ar kaut ko aizraujas, tas ir stimuls, enerģija, jebkura tava aizraušanās, vienalga kādā jomā, uztur formā. Es pie savas sportiskās formas piestrādāju, bez tā nevar! Priecājos, ka bērni man palīdz, viņi dzīvo ārzemēs, braucu ciemos uz Ameriku,  Norvēģiju, Spāniju, biļetes man nopērk, tieku arī uz lielo tenisu, meita nopērk biļetes.

Kamēr vien veselība atļaus- spēlēšu. Katru pirmdienu braucu spēlēt uz Tukumu, ja vien iespējams, neizlaižu, arī tas jau ir par maz, bet vairāk nesanāk. Teniss mani notur pie veselības, kaut gribētu, bet no tā nevar aiziet! Kāds varbūt pasmiesies, bet tā tas ir! Nākošgad Ziemeļvalstu veterānu čempionāts galda tenisā notiks tepat pie mums- Liepājā, tur noteikti piedalīšos!

Intervēja Dagnija Gudriķe