Vārds uzņēmējiem- Vislabāk piensaimniecība sokas tiem, kam domāšanā govs līmenis05.09.2019

Šādu, pirmajā brīdī man dīvainu apgalvojumu, izteica mūsu novada lielākās piena lopkopības saimniecības “Lapsas” īpašnieks Guntis Krūmiņš. Iespējams, izraisot saimniekam smaidu, tā arī pavaicāju, kā tad tas izpaužas dabā?

“Nu kā, pavisam vienkārši- tu domā kā govs! Tu spēj viņai radīt apstākļus normālai dzīvošanai. Iedomājies, vai tu spētu tur gulēt, ēst, dzert no tā trauka, vai tev patiktu tajā vidē dzīvot!? Domāšanā- govs līmenis. Ja tā ir, tad tā lieta rullēs, ja nav, tad nav ko nagus saldēt! Tad meklē, ko citu darīt.” Tiešs un precīzs, kā naglai uz galvas trāpot, tāds ir “Lapsu” saimnieks Guntis. Viņš pēc vārda kabatā nemeklē, un droši vien, ja gribi kaut ko savā nozarē sasniegt, citādi nemaz nav iespējams.

Kā pastāstīja Guntis, viņi ar sievu Aritu, “Lapsās” ir ienācēji un mājas nopirkuši no vecās saimnieces deviņdesmito gadu sākumā,  paņemot pirmo lielo kredītu. Ēkas ir celtas no 1922.- 1924.gadam, tātad drīz svinēs simtgadi. No pirmatnējā izskata, kad mājas nopirkuši, maz kas saglabājies, viss ticis pamazām atjaunots un pārbūvēts. Viesistabā gan pie sienas ir glezna, kurā māja iemūžināta toreizējā izskatā.

Kad jautājam, kā sākuši saimniekot, Guntis nosmej, ka sievai pūrā bijušas divas govis. “1989.gadā bijām pirmie, kas no kolhoza izgājām ar 250 rubļiem kabatā, dūša bija liela un sākām saimniekot.  Pamazām vairāk govis iegādājām, kaut ko no kolhoza ( ar visu leikozi, piebilst Arita) un tad atkal no nulles. Nekas šai saimniecībā nav privatizēts vai mantots, jo kolhoza pajas mums kā ienācējiem nebija. Kad veco kūti iztīrījām, slieksnis bija acu augstumā, tāds kultūras slānis pieaudzis padomju gados!” Zem tā pat veco drenāžu atraduši. Kā sacījusi vecā saimniece, kūts pēdējo reizi vācu laikā esot tīrīta.

Sākumā pa nullēm strādājuši, ir cūkas, aitas, vistas turētas, zemenes, cukurbietes, mārrutki un kāposti audzēti, kā visi tolaik, īsti nav varējuši saprast, kas labāk aizies.

 Sākuši ar graudkopību, bet no 2000.gada tā nopietni arī ar piena lopkopību. Pa šiem gadiem kārtīga pieredze iegūta, apmeklējot seminārus, uzklausot konsultantus, bijuši pieredzes apmaiņā gan pa Latviju, gan ārzemēm. Gotiņas ir gan vietējās, gan nāk no igauņu puses, Hījumā salas, tām ir labs ģenētiskais potenciāls. Igaunietes esot ļoti mierīgas,  nu tādas pašas kā igauņi- lēnu garu.

Tagad ”Lapsu” ganāmpulks skaitāms pāri par diviem simtiem, slaucamu govju nedaudz virs simta, pārējās telītes. Viņi ir lielākā piena lopkopības saimniecība novadā, rēķinot pēc saražotā piena daudzuma. Izslaucot gadā vidēji 12 tūkstoš kilogramu, dienā tas sanāk 38-39 litri no govs. “Izslaukums atkarīgs no ģenētikas, barošanas un labturības. Sabalansēta, kvalitatīva barība, svaigs gaiss, ūdens, miers, ērta guļvieta, laipni cilvēki apkārt. Karstā laikā ventilatori. “- tā saimnieki.

 Apsaimnieko 200 hektāru pašu un 90 ha nomas zemes, kuros tiek audzēti graudaugi, zālāji [lucerna] un kukurūza. Iztiek bez Eiropas struktūrfondiem. Vienmēr ir pa kādam kredītam, bet tos ar prātu ņem.

Kā uzsvēra saimniece Arita, visas lielās lietas, jau sākas no sīkumiem, padari sīkos darbus kārtīgi un tad arī lielie aizies it kā paši no sevis. Piena lopkopība prasa darbaholiķus!

Dēli Artūrs un Oskars izauguši un ir lielākie palīgi saimniecībā no agras bērnības.  Bērnos ir ieaugusi atbildības sajūta, pacietība, darba tikums. Jaunākais ar draudzeni studē veterināriju. Vecākais nodibinājis ģimeni, aug meitiņa, abi ar sievu beiguši uzņēmējdarbību Ventspils augstskolā, kā arī ieguvuši papildus izglītību lauksaimniecības jomā. Arita slavē vedeklu Diānu, kas ne no viena darba nevairās: gan govis slauc, gan ar traktoru brauc…

Saimnieki slavēja arī savus darbiniekus: Linda, Melita, Mārtiņš, Ingus un viņi kopā ar ģimeni veido stipru komandu.

 Lauksaimniecības tehnikas iegādē kooperējas ar kaimiņu saimniekiem, izpalīdz viens otram dažādām tehnikas vienībām. Grūtos laikos jāturas kopā, to iemāca krīze.

Pirmā lopu novietne uzcelta 2005.gadā un tā, gadu pa gadam, pamazām citas pieceltas klāt: soli pa solim. Lopi netiek sieti, ir brīvajā turēšanā un novietnēs dzīvo arī ziemā, jo, saimnieka vārdiem runājot, nav taču pliki piedzimuši.

 Pienu pārdod lietuviešiem.

Atpūta  esot pāris reizes gadā, uz vienu un divām nedēļām,  kad aizbraucot ceļojumos, prom no mājām, apskatīties kā cilvēki citur dzīvo. Tālākais punkts, kur pabūts, ir Jaunzēlande, miera osta jeb Piena Meka. Braucot pieredzi gūt, tādēļ valstis redzot no sētas puses. Palikušie ar darbiem galā tiekot.

 Ja patīk tas, ko dari, var lielas lietas paveikt. Gaisa pilis netiek celtas, gan dzīve pati parādīs, kā būt.

Dagnija Gudriķe