Arī Kandavā spēlē teātri / 19. gs. otrā puse – 1940. gads/11.10.2018

       / Turpinājums/

1928. gadā Kandavā ar lieliem panākumiem tika uzvesta R. Blaumaņa luga „Skroderdienas „Silmačos”.

 Te nu jāatceras, ka R. Blaumanis lugu sarakstīja 1901. gadā, un Alekša loma bija paredzēta šodien jau aizmirstajam aktierim Aleksandram Freimanim (1864 – 1919), kuru ikdienā sauca par Aleksi. Pirmizrāde bija 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu teātrī, un kritika tai nebija labvēlīga. Toties labvēlīgi bija skatītāji. „Skroderdienas „Silmačos”” ir visvairāk spēlētā izrāde, un tā vēl arvien ir repertuārā gan profesionālajos, gan amatierteātros.

Arī turpmākie gadi bija bagāti ar dažādām teātra izrādēm. 1929. gadā iestudēja Viļa Lāča (1904 – 1966) drāmu „Pārejas laikā”, mazpazīstamā dramaturga Augusta Laiviņa (1889 – 1965) jaunatnes lugu „Jūras gaigaliņa”, Elīnas Zālītes (1898 – 1955) komēdiju „Bīstamais vecums”.

1930. gadā biedrība Kandavas mācītājmuižas ozolos sarīkoja brīvdabas izrādi „Siguldas pilskungs”. Izrādes dalībnieki orķestra pavadībā devās gājienā no biedrības nama uz izrādes vietu. Lomās bija H. Bergs, E. Tinte, A. Andersons, A. Andersone, V. Zandberga, J. Tauriņš, H. Hermanovskis, M. Rozentāls, A. Zorģis, J. Mežaraups. Izrādi sagatavoja E. Tinte, vadīja A. Andersons, dekorators bija A. Štraufs, muzikālo daļu un kori vadīja Pēteris Jancis (1897 – 1975).

1932. gadā no Sadraudzīgās biedrības režisora un kora diriģenta pienākumiem atvadījās E. Tinte ar izrādi „Rožainas dienas”,  jo abi ar dzīvesbiedri, skolotāju  un teātra suflieri Mariju Tinti (1896 – 1975) pārcēlās uz Kauņu, kur E. Tinte uzņēmās fabrikas „Rīgas audums” filiāles vadītāja pienākumus. Kora diriģenta pienākumus turpmāk uzņēmās P. Jancis. 1932. gada 18. novembrī godam tika atzīmēti valsts dibināšanas svētki ar vairākām kora dziesmām, aizsargu-sportistu vingrojumiem un vietējās teātra trupas meistarīgi uzvesto Skuju Frīda (īst. V. Gotfrīds Mīlbergs, 1887 – 1942) lugu „Atkritējs”.

1933. gadā, atzīmējot izglītības nedēļu, Sadraudzīgā biedrība, gribēdama dot iespēju katram noskatīties teātra izrādi par velti, sarīkoja teātra brīvizrādi „Trīnes grēki”. Kā atzīmēja laikraksts „Talsu Vārds”, tad „Vēl nekad nav biedrība savās telpās uzņēmusi tik daudz apmeklētāju, kā to dienu”.

 

Kostīmus izrādēm gatavoja speciāli, vai pasūtīja no Rīgas teātriem

Kostīmus izrādēm vai nu gatavoja speciāli, vai arī pasūtīja no Rīgas teātriem. Tā tas bija arī ar Aleksandra Grīna (1895 – 1941) jautrās tautas lugas „Kalēja līgava” izrādi. Tā notika 1938. gada 26. decembrī. Izrādē piedalījās viss teātra personāls. Turku kara invalīdu Indriķi tēloja P. Avotiņš, ebreju Motki – režisors A. Andersons. Lielīgo un bargo Klaucānu māti rādīja A. Andersone, bet viņas mīļo znotiņu un reizē arī trako plānprātiņu Dodeli spēlēja Fr. Gepsis. Kalēja līgavu, daiļo Klaucānu Mariju atveidoja  A. Šplīte, un pašu kalēju tēloja  A. Gudriķis. Mācītāja lomu uzticēja J. Tauriņam. Pārējās lomās bija Z. Andersone, J. un M. Freimaņi, E. Vizbulis un ķestertēvs -  E. Kalnozols. Dziesmas izrādei komponēja P. Jancis, bet dekorācijas zīmēja A. Gudriķis.

1939. gada aprīlī Sadraudzīgās biedrības teātris rādīja Lauksaimniecības kameras rīkotajā lugu konkursā godalgoto O. Liepas lugu „Svešā nasta”.  Gada nogalē Sadraudzīgās biedrības teātris izrādīja Līgotņu Jēkaba lugu „Bierantos” A. Andersona režijā. Izrāžu rīkošanā neslinkoja arī citas biedrības. 23. martā, atzīmējot aizsargu organizācijas 20 gadu darbību, uzveda Zonberga (Voldemāra Sauleskalna, 1905 – 1973) lugu „Sirds un šķēps”. Izrādi iestudēja arodskolas direktora, inženiera Antonija Kļaviņa vadībā. Savukārt 13. augustā Kandavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība savā dārzā sarīkoja tradicionālos ziedu svētkus ar plašu brīvdabas teātra uzvedumu – N. Šmīdenberga jautro trīs cēlienu komēdiju „Nozūd pūra atslēdziņa”. Lugu sagatavoja un jaunas dekorācijas zīmēja A. Gudriķis. Šis uzvedums bija vienīgā brīvdabas izrāde tajā gadā. 

Ne vienmēr visi bija apmierināti ar biedrību darbību un sarežģījumiem teātra spēlēšanā. Tā 1939. gada 12. janvārī laikraksts „Talsu Vārds” rakstīja: „Tāpat kā pārējās provinces pilsētās, arī Kandavā teātris ir iespējamākais, lētākais un arī vajadzīgākais sarīkojuma veids. Te pat katrai organizācijai ir savi aktieri. Tā ir visai apsveicama parādība, varētu teikt – sacensība. Tomēr šai sacensībai ir viens „bet”, - sagatavošanā un izrāžu ziņā viens ansamblis spiežās otram virsū un iestudēšanas laiks tiek sasteidzināts, pie tam, zem neparastiem apstākļiem un galu galā – patukša kase un publikas pievilšanās. Kā tas tiešām tā, lūk, fakti: 18. novembrī izrāde A. Grīna „Tēvu zeme” kavēja lauksaimniecības biedrības izrādi „Apkūlības”, kura savukārt atņēma sagatavošanās laiku  Sadraudzīgās biedrības izrādei „Kalēja līgava”. Šī izrāde piespiež vecajiem strēlniekiem sasteidzināt „Partizāņus” un liek neparastos apstākļos ārpus skatuves gatavoties „Tēvoča jokam”. (..) Kandavā tikai viena skatuve un tā pieder Sadraudzīgajai biedrībai. Viņa ir vienīgā biedrība, kurai dekorācijas. Pārējās biedrības tad nu tās arī izlieto savām izrādēm un tādā ziņā bieži atkārtojot, viņas kļūst pierastas un bezgaršīgas”.

1940. gadā, atzīmējot Draudzīgā aicinājuma piecu gadu jubileju, Sadraudzīgā biedrība uzveda M. Dišleres lugu „Studentes vasara” J. Vēroņa režijā.

1940. gada 17. jūnijā sākās padomju okupācija. Situācija strauji mainījās, jo jau jūlijā jaunā valdība izdeva likumu par daudzo biedrību slēgšanu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Kandavas Sadraudzīgo biedrību.

Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa

 

1."Kalēja līgava", V.Celmiņas foto; 1938.g. 2. "Bierantos" 1939.g.