Komunistiskā genocīda piemiņas pasākumi Kandavā un Kandavas pagastā
Pieminot 1949. gada baisos notikumus, 25. martā notika tradicionālie atceres pasākumi Kandavas pagasta piemiņas vietā pie dzelzceļa stacijas “Kandava” Kandavas pilsētā pie Represēto piemiņas akmens.
Kandavas novadpētniecības muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica šogad aicināja atcerēties un īpaši pieminēt bērnus, kuri pirms 74 gadiem, tika varmācīgi aizvesti no savas Dzimtenes lopu vagonos svešumā.
1949.gada 29.janvārī Padomju Savienības Ministru padome pieņēma slepenu lēmumu Nr.390-138 „Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošautu un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas”- faktiski par masveida deportācijām Baltijā.
Ar šo dokumentu deportācijai vispirms bija pakļauti zemnieki (Padomju Savienībā lietoja īpašu terminu – kulaki)un viņu ģimenes locekļi. Sarakstos bija arī tā sauktie nacionālisti – vienkārši sakot – cilvēki, kuri gribēja savu Latviju atkal redzēt brīvu un neatkarīgu.
Pirms 74 gadiem, jau 1949.g. 25.martā plkst.15.47 no Rīgas stacijas izbrauca ešelons Nr 97329, kurš izsūtījumā aizveda pirmos Latvijas ļaudis. 28. martā plkst. 23.06 no Jelgavas dzelzceļa stacijas ar ešelonu Nr 97340 svešumā tika aizvestas pēdējās deportācijai pakļautās ģimenes. Taču izrādījās – okupācijas varai bija par maz – papildus, 33.ešelons Nr.97383 no Rēzeknes stacijas Austrumu virzienā devās vēl 30. martā plkst. 10:08. 33 vilcienu sastāvi no Dzimtenes aizveda Latvijas ļaudis – sirmgalvjus, sievas un vīrus spēka gados, jauniešus, bērnus. Lielākā daļa no aizvestajiem pāri par 42 000cilvēku bija zemnieki. Tā bija apzināta Latvijas lauku iznīcināšana. Patiesībā zemnieku turība ir katras valsts pamats, nevis noziegums, par kuru viņi būtu jāsoda ar Sibīrijas „MŪŽA NOMETINĀJUMU, MANTAS KONFISKĀCIJU UN SAIMNIECĪBAS PILNĪGU IZPUTINĀŠANU”.
Tajā brīdī tika izdarīts vēl viens īpaši rupjš noziegums – noziegums pret mazgadīgajiem bērniem, kurus varmācīgi, gan kopā ar tuviniekiem, gan nereti bez tiem aizveda uz Sibīriju, kur pēc tam pakļāva SPECNOMETINĀJUMA REŽĪMAM. Šodien, 2023. gada martā uz šo nodarījumu mēs raugāmies vēl īpašāk. Monstrs – Krievijas Federācija šobrīd atkal veic cilvēkiem nepieņemamus noziegumus Ukrainā pret bērniem. Ne velti Starptautiskā Krimināltiesa 17. martā kā pirmos izdeva aresta orderus diviem noziedzniekiem no Krievijas – par ukraiņu bērnu deportāciju, kas ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums.
Toreiz, 1949. gada 25. martā no Latvijas deportēja 6075 bērnus līdz 10 gadu vecumam, 7789 no 11 līdz 20 gadiem. Ceļā daudzi neizturēja necilvēcīgos, antisanitāros apstākļus un mira, bet 24 piedzima un nekavējoties tika ierakstīti noziedznieku sarakstos.
No Kandavas un apkārtnes pagastiem 1949.gada 25. martā deportēja 276 ģimenes (707 cilvēkus). Aizrestotajos vagonos kopā ar saviem vecākiem svešumā tika aizvesti 164 bērni, kuri bija jaunāki par 16 gadiem. Seši no viņiem bija nepilnu gadu veci…
Vēl lopu vagonā ceļā uz izsūtījuma vietu 1949.gada 4.aprīlī piedzima Selga Gaida (no Matkules pagasta „Buķiem”).
Jau izsūtījumā Tomskas apgabala Šegarkas rajonā 1949.gada 7.jūlijā piedzima Šmelds Vilnis. Mazā dzīvībiņa izdzisa 1949.gada 30.novembrī.
Piedzimt tālu no Dzimtenes – tāds liktenis bija vēl divpadsmit bērniem, kuru vecāki bija izsūtīti no Kandavas apkārtnes.
Šogad atcerēsimies un īpaši pieminēsim bērnus, kuri pirms 74 gadiem, tika varmācīgi aizvesti no savas Dzimtenes lopu vagonos svešumā tika aizvesti:
*līdz viena gada vecumam – 6
*līdz diviem gadiem – 4
*līdz trijiem gadiem – 7
*līdz četriem gadiem – 14
*līdz pieciem gadiem – 9
*līdz sešiem gadiem – 15
*līdz septiņiem gadiem – 10
*līdz astoņiem gadiem – 13
*līdz deviņiem gadiem – 15
*līdz desmit gadiem – 15/ pavisam 108 bērni līdz 10gadu vecumam
**līdz vienpadsmit gadiem – 11
*līdz divpadsmit gadiem – 10
*līdz trīspadsmit gadiem – 9
*līdz četrpadsmit gadiem – 14
*līdz piecpadsmit gadiem – 12/ kopā 56 pusaudži
Kā cietuma sētas, kā vagonu rindas garas,
kā balsis, kas sāpēs pēc saviem mīļajiem sauc,
ir atmiņas šīs, kas nebeigs nolādēt varu,
to varu, kas atnesa posta tik daudz.
/Kornēlija Apškrūma/