Baroka laika aizmirstā pērle04.03.2020

 Bieži gadās, ka vēstures līkločos tiek piemirsts kaut kas ļoti būtisks un interesants. It kā ir tepat blakus, nekur nav pazudis un tomēr gandrīz nezināms. Mēs lepojamies ar Johana Mertensa kokgriezumiem Kandavas luterāņu baznīcā. Bet kādēļ šis ansamblis tapis? Tādēļ, ka pēc 1728.gada ugunsgrēka baznīcas interjers bija jārada no jauna. Tomēr no iepriekšējā interjera divas altāra retablā bijušās skulptūras „Ļaundari”  ir saglabājušās. Skulptūras ir unikālas visas Latvijas mērogā. Līdzšinējais liktenis tēliem ir bijis saudzīgs - ne ugunsgrēki, ne nejaušības nav tās iznīcinājis, tomēr licis tām īsti nepamanītām vadīt savu laiku aiz baznīcas altāra. Tajā pašā laikā 17.gs. beigās radītās skulptūras sajūsmina mākslas zinātniekus.

“Kandavas „Ļaundari”- baroka laikmeta ideālu vispilnīgākais iemiesojums Latvijas tēlniecībā”( Elita Grosmane *)

    Stāsts par „Ļaundariem” jāsāk ar laiku, kad mums visiem zināmajā vietā top mūra baznīca. 1680.gadā Dursupes muižas īpašnieks, Tukuma virspilskungs Matiass fon Altenbokums Kandavā piešķir zemes gabalu baznīcas celtniecībai un laikā no 1683.gada līdz 1687.gadam tiek uzcelta mūra baznīca.

 1690.gadā ir pienācis laiks jauno baznīcu iekārtot. No Merzeburgas (mūsdienu Saksijas-Anhaltes apgabals Vācijā) atvestā Kurzemes Zemes arhīvā atrastā dokumenta uzzinām, ka 1690.gada 6.martā uz Rīgu dodas baznīcas amatpersona- būvdarbu vadītājs Tīdlica kungs, lai samaksātu par pasūtījumu tēlniekam 90 florīnus (3,54g smaga,98%zelta monēta). Jau 18.martā meistars ar savu „komandu”-galdnieku un trīs zeļļiem – ir Kandavā, čakli strādā un 9.aprīlī darbs ir pabeigts: altāra retabls, kancele un biktssols ir uzstādīti. Visticamāk, kokgriezumi tapuši jau Rīgā, bet  Kandavā tos tikai salika. Un te mūs sagaida pirmā mīkla - tiek pieminēti ceļa izdevumi, pārtika, dzelzs bultas un enkuri, ar kuriem stiprināta kancele, papildus samaksa, bet nekur nav minēts meistara vārds, kurš tēlus izgatavojis.

   Maz ticams, ka meistars bijis iebraucējs, jo viņam Rīgā bijusi darbnīca ar zeļļiem un mācekļiem. Pie tam tēlnieks noteikti bijis ar stabilu reputāciju, ja provinces amatpersonas nebaidījās slēgt nopietnu darījumu. Bet neviens no pētniekiem zināmajiem Rīgas meistariem šādu pasūtījumu nav veicis. 17.gs. skulptūru mantojums ir pamatīgi cietis nākamajos gadsimtos – nav sevišķi daudz materiālu salīdzināšanai. Bet kā savā darbā “Kurzemes baroka tēlniecība”  raksta mākslas vēsturniece Elita Grosmane “… tik perfektu griezumu kā Kandavas baznīcas “ļaundaros” vairs nenākas sastapt nekur citur visā Latvijas baroka dekoratīvajā tēlniecībā, un tas īpaši saasina interesei par to darinātāja personību, kas tomēr paliek nezināma”. Mīkla paliek neatbildēta – kāds tēlnieks no Rīgas…

    Mīkla mīklas galā

      Ir saglabājies un pētniekiem pieejams 1712.gadā tapušais Kandavas baznīcas inventāra apraksts. No centrā esošās „Krustā sistā” grupas tiek minēti Jēzus, Marijas un Jāņa tēli, bet ļaundaru skulptūras netiek nosauktas.

    1728.gada Ziemsvētkos baznīcā izceļas ugunsgrēks. Pēc šīs nelaimes ziņojumā hercogam tiek rakstīts „…baznīca pārvērsta pelnos, sadedzis jumts, tornis, kancele, altāris un visi iekšējie rotājumi, nekas vairāk nav palicis pāri kā tukši mūri.”

Bet  izrādās –ir saglabājušās abas Ļaundaru koka skulptūras. Iespējams, ka tēli no altāra retabla nezināmu iemeslu dēļ bijuši noņemti, un tieši tas tos saglabājis līdz mūsdienām.

Tēma-  Golgāta

  Kristietības sākumos krustā sišanas tēma nebija īpaši populāra. Pārāk dzīvā atmiņā vēl uzskats par nāvi krustā, kā lielāko kaunu un negodu. Senākais zināmais attēlojums ir Romā, Sv. Sabīnes baznīcas durvju reljefā (5.gs.).  Renesanses laikā Golgātas tēma kļūst populāra. Un 17.gadsimts ir šī sižeta „zvaigžņu stunda” – mākslinieki labprāt parāda savu talantu, atainojot  dramatisko tēmu, emocijas, kaislības, sāpēs izlocītos ķermeņus.

     Arī mūsu nezināmais meistars radījis savu šedevru. Un tas atšķiras no tradicionālā šā laika traktējuma. Parasti cilvēka ķermenis paslēpts apģērba krokās, protestantu baznīcās tēliem nav izteikta baroka laika juteklības. Ja nu ikonogrāfiski vajadzīgi kailķermeņi – to risinājums ir atturīgs, naivi primitīvs.

     Kandavas Ļaundaru skulptūras ir izņēmums. Ķermeņu attēlojums ir reāls, pat anatomiski precīzs. Pozas ir pietiekoši sarežģītas. Īpaši pārsteidz virsmas apstrāde – tā ir ļoti smalka, kas rada sajūtu, ka skulptūras ir no marmora. Tēlu galvas gan ir veidotas pēc viena sejas tipa – ar platu žokli gandrīz vienā līmenī ar zodu, nelielas mutes, lieliem acu dobumiem, augstas pieres. Pārsteidz svētlaimīgā sejas izteiksme.

Skulptūru tālākais liktenis

Pieminekļu dokumentācijas centra materiālos par Kandavas ev. luteriskās baznīcas skulptūrām teikts, ka „Tēls ( viens no ļaundariem) atradies apmēram līdz 1860.gadam altāra bildes vietā. Kad uzgleznota altāra bilde, tad tēls noņemts un nomests. Atrasts kādā noliktavā 1924.gada augustā. Attēlots atgrieztais noziedznieks pie Kristus krusta. “Pats Kristus tēls nodots kādas citas baznīcas lietošanā, tikai nav zināms, kuras”( izcēlums mans A.P.)

(Restauratores Annas Kozorovickas atrastā informācija no Latviešu Senatnes pētītāju Biedrības Pieminekļu Aizsardzības Sekcijas 23.augusts 1924.g. Pieminekļu reģistrācijas kartītes)

   Precizējums: altārgleznu „Kristus pie krusta” gleznojis Drēzdenes mākslas akadēmijas profesors Kristjanis Arnolds (1825.-1890), tā iesvētīta 1855.gada 4.septembrī, tā kā runa varētu būt tieši par 1855.gadu.

   Un mums atkal jauna mīkla – tātad, iespējams kaut kur Kurzemē (?)neatpazīts un aizmirsts atrodas Kristus tēls? Varbūt Otrā pasaules kara vētras un padomju okupācijas laiks ir darījis savu un meistardarba vairs nav…

      Par „Ļaundaru” skulptūrām 1937.gadā ir saglabājies Pētera Ārenda komentārs, ka tās „…glabājas nepiemērotos apstākļos, kas sekmē senmantu bojā eju.” Šajā sakarībā bijusi ideja tēlus pārvietot uz Jelgavas muzeju. Zinot, kāds liktenis Jelgavu piemeklēja kara beigās, abas skulptūras, iespējams, būtu gājušas bojā. Labi, ka tās netika pārvietotas. Un tomēr unikālie  mākslas darbi arī šodien ir apdraudēti.

   Skulptūru liktenis šodien

2019.gada vasarā draudzes amatpersonas pamanīja, ka sākušās nopietnas problēmas- skulptūras bojā ķirmji. Bija skaidrs, ka jāsauc palīgā speciālisti. Lai iepazītos ar situāciju, ieradās Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāvji. Gan draudzes padomes pārstāvim, gan man tika strikti jautāts par to, vai mēs vispār esam gatavi šīs unikālās skulptūras novērtēt un atkal „nepaslēpt” aiz altāra.  Draudze un muzejs esam gatavi darīt visu, lai šīs koka skulptūras paliktu mūsu pilsētā. Ceram, ka, ja būs nepieciešams, daudzi novadnieki būs gatavi palīdzēt un atbalstīt.

    Pašlaik skulptūras, rūpīgi iesaiņotas un sasegtas, ir devušās uz restaurāciju. Ir paņemti paraugi ķīmiskai analīzei, tiek plānots veikt datortomogrāfiju, foto fiksāciju infrasarkanā gaismā. Pret ķirmjiem notiks īpaša apstrāde. Un tad lēns un pacietīgs darbs, lai skulptūras maksimāli atgūtu savu sākotnējo izskatu.

  Atliek sekot līdzi restaurācijas gaitai, atbalstīt un, pēc restaurācijas veikšanas, gaidīt skulptūru atgriešanos pie mums- Kandavas luterāņu baznīcā.

Aksilda Petrevica

Kandavas novada muzeja vēsturniece

 Paskaidrojumi:

*altāra retabls – kristietības kulta celtnēs aiz vai uz altāra novietots dekoratīvs paaugstinājuma jeb altāra ietvardekors.

*Elita Grosmane ( 1949.) – vadošā pētniece LMA Mākslas vēstures institūtā. Grāmatu „Ventspils koktēlnieki”(1981.), „Kurzemes baroka tēlniecība(2002.)”u.c. grāmatu un pētījumu autore.

*Pēteris Ārends (1900.- 1960)- arhitekts, pedagogs, skolotājs.1924.-1933. Pieminekļu valdes inspektors; 1935.-1940.-Pieminekļu valdes vecākais inspektors.

    Foto: ļaundaru skulptūra ar ķirmju nedarbiem

              Aksilda Petrevica tiekoties ar interesentiem novada muzejā