VĀRDS UZŅĒMĒJIEM- Esmu Kandavas patriots!07.10.2020

Ir patīkami uzzināt, ka kāds, tālās zemēs skolojies, Kandavas jaunietis atgriežas dzimtajā pusē un šeit, tēva mājās, realizē dzīvē savas biznesa idejas. Šis būs stāsts par vienu no šādiem jauniem cilvēkiem, kas paša vārdiem runājot, viennozīmīgi ir un paliek Kandavas patriots.

Saruna ar Kristapu Ribu, Z/S “Reiznieki” īpašnieku.

Tava zemnieku saimniecība “Reiznieki” dibināta 2015.gadā. Kā tu nonāci pie domas par savas saimniecības dibināšanu. Zinu, ka esi mācījies Anglijā, pastāsti, kur un ko studēji?

Anglijā Wolverhamptonas universitātē studēju starptautisko uzņēmumu vadību, absolvēju, ieguvis bakalaura grādu. Jau tajā laikā, kad studēju, studiju sistēma bija sakārtota tā, ka, visiem mācīties gribētājiem bez izņēmuma deva studiju kredītu, galvenais ka vēlies izglītoties. Tu piesakies, tev piešķir finansējumu jeb aizdevumu, kuru tu sāc atmaksāt tad, kad esi pabeidzis studijas un sācis strādāt. Nav kā pie mums, ka vajadzīgi galvotāji, un ja kas, tad arī garantēt ar atmaksu ar visu kas tev ir... Studijas pabeidzu jau labu laiciņu atpakaļ. Aizbraucu uz Angliju 2009.gadā un atgriezos Latvijā 2012. gadā. Man mērķis nebija palikt un dzīvot ārzemēs, bet iegūt plašāku skatījumu uz dzīvi un lietām, ko noteikti arī izdevās realizēt. Pieredze tomēr arī cita, kad aizbrauc viens pats pēc skolas beigšanas uz nezināmu vietu, ar lauztu valodu un centies sākt jaunu dzīvi. Savus dzīves plānus saistīju ar Latviju.

Pēc studijām, atgriežoties Latvijā, ar ko sāki savas darba gaitas?

Sāku strādāt transporta uzņēmumā, nostrādāju kādus 10 mēnešus, bet sapratu, ka tas nav īsti tas, ar ko gribu nodarboties. Tad pārgāju uz atkritumu apsaimniekošanas biznesu, kurā arī šodien vēl darbojos paralēli savai zemnieku saimniecībai.

Un kāpēc tu izlēmi dibināt zemnieku saimniecību?

Lauki man vienmēr ir patikuši. Nekad īsti neesmu uzskatījis sevi par pilsētnieku. Pilsētā vai laukos, kaut kas jādara tomēr ir, un tā kopā ar domubiedru izdomājām dibināt savu saimniecību. Mūsu zemnieku saimniecība nodarbojas ar graudaugu, pākšaugu un eļļas sēklu audzēšanu. Laukus nomājam, pamazām iegādājāmies tehniku, ir divi traktori, sējmašīna, arkls, miglotājs un citas tehnikas, taču, tās vienmēr var vēlēties vairāk, lai darbus varētu veikt kvalitatīvāk. Divatā lielākoties ar darbiem galā tiekam, pa vasaru ņemam praktikantus, parasti - divi plus viens. Audzējam kviešus, rapsi, rudzus. Tas jau pamatā ir visām saimniecībām. Tu nevari iesēt divas kultūras un aizmirst par pārējām, tev obligāti ir jāsēj vismaz trīs, ja ne vairāk, lai arī augsnē notiktu vielu aprites process. Apstrādājam 160 hektārus, tā gandrīz visa ir nomāta zeme mūsu novadā.  Līdz kombaina iegādei vēl neesam tikuši, šo pakalpojumu nomājam, jau ilgāku laiku sadarbojamies ar uzņēmēju, kam ir kombains, bet kurš pats nav zemnieks. Tādēļ mums nav jāgaida, kad viņš vispirms savus laukus nokuls un tikai tad pie mums brauks.

Vai tehniku iegādājāties ar projektu palīdzību, vai lietotu?

Kaut ko nopirkām paši, kaut ko startējot LAD projektos. Projektus rakstām paši. Arī uz traktora sēžamies paši. Mūsu pieredze jau vēl maza. 2017./2018.gads bija īsts “jautrību” gads. Jau vasaras beigās sāka līt bez apstājas kas sabojāja vasarāju ražu, tad lietavas ilga no augusta līdz decembrim.  Ziemājus iesējām, bet viss noslīka. Vasarājus pāresējām, bet tie no karstuma un sausuma neizauga. Tātad pazaudējām 2 potenicālās ražas viena gada laikā un nenokūlām neko. Tāda pieredze liek daudz ko apdomāt un izsvērt darbojoties tālāk.

Kas jums palīdz tieši agronomijas ziņā?

Kompānijām, ar kurām sadarbojamies ņemot minerālmēslus un visu citu, ir savi agronomi, kas izbrauc uz vietas, uz saimniecībām. Atbrauc uz lauka, apskatās, dod padomus, ko un kā labāk. Konsultējamies ar vairākiem agronomiem, kā arī cenšamies apmainīties ar infomāciju ar blakus esošajiem saimniekiem, dzīvojam tomēr vienā reģionā un apmainoties ar informāciju tomēr iegūt var katrs, jo vienam zināt visu nav iespējams. Dzīve jau nestāv uz vietas, viss attīstās, mainās tehnoloģijas, daudz no tā, ko mācīja pirms desmit gadiem, vairs nav aktuāls šodien. Jāiet līdzi laikam. Piemēram, bezaršanas tehnoloģija kļūst aizvien populārāka arī mūsu reģionā, kā var novērot pēc ziemāju sējumiem pēdējos gados. Mēs zemi noplicinām un aršana nemaz tik ļoti neuzlabo zemes struktūru, kā līdz šim iedomājāmies, jo zemi katru gadu uzplēšot arī skābeklis no augsnes izgaro un tā paliek nabadzīgāka, bet, kas gan to klaji atzīs, jo daudzi būs zaudētāji, ja tehniku zemnieki nepirks. Lauksaimniecības tehnikas pārdošana ir viens liels bizness, jo vairāk, jo labāk.

Par bioloģisko saimniekošanu nedomājat?

Vēl jātiek galā ar paša saimniecību un darbiem, bet viss ir iespējams. Lai saimniekotu bioloģiski, vēl jāiegūst daudz zināšanu un sapratne kā to pareizi darīt. Tas tomēr ir un būs ļoti populāri ņemot vērā pasaules attīstības tendences... Tēvam ir bioloģiskā saimniecība, kur piepalīdzam ar zemes darbiem. Tur jau arī šo to mēģinam bioloģiski izdaudzēt. Audzējam bioloģiskās kaņepes, tur nekāda ķīmija netiek lietota.

Kur šīs kaņepes tiek realizētas?

Lielākā daļa tomēr aiziet uz Lietuvu vai Vāciju, jo Latvijas patēriņš it tik liels cik nu ir. Kaņepes audzē vai nu sēklai vai stiebru šķiedrai. Latvijā tomēr, cik zinu, visi audzē sēklai. Ir lietuviešu kompānijas kurām interesē nokult kaņepju zaļo masu. Viņi savāc zaļo masu, lapiņas no kurām spiež CBD eļļu. Produktu klāsts ko vispār no kaņepes var saražot ir ļoti plašs, sākot no medicīnas beidzot ar celtniecību un apģērbu. Latvijā kaņepju apstrāde/pārstrāde tomēr pagaidām ir ‘’pirmatnējā’’ stadijā, kaņepes gan sēj jau ļoti sen, bet attīstīta šī niša nav. Par cik kaņepe ir diezgan kolorīts augs, tā audzēšana tiek arī cītīgi pārbaudīta no uzraugošo iestāžu puses- LAD, valsts augu aizsardzības dienests, kas brauc un pārbauda vai viss notiek likuma un regulējumu ietvaros. Mums ir jāiesniedz iepirktās sēklas sertifikāti, jāsamaksā par potenciālo monitoringu, kas tiek veikts izlozes kārtā.

Kaņepju audzēšana ir viens no taviem papildus rūpaliem?!

Jā, tieši tāpat kā kvieši, rapsis, vienīgi kaņepei ir sava specifika ar kulšanu un apstrādi, jo stiebri ir ļoti cieti un tās mēdz izaugt pat 2-3m augstumā. Tas tomēr prasa papildus resursus un darbu, kam ir jābūt gatavam. Kad sēkla ir nokulta, vedam to uzreiz uz kalti, jo pēc iespējas ātrāk tai jābūt sausai.

Tava ikdiena norit starp Kandavu un Rīgu?

Jā, pareizi, dekarējies esmu Kandavā, jo nemainīgi esmu un vienmēr palikšu Kandavas patriots! Rīgā es uzturos, jo tur man bija darbs, bet pamazām palēnām arī liela daļa ar darbu saistītās lietas tīri fiziski notiek Kandavas novadā, līdz ar to viss pats organiski saliekas pa vietām.

Tu strādā firmā SIA “Galangal”, kas nodarbojas ar atkritumu pārstrādi. Kādas ir tavas funkcijas uzņēmumā?

Kad uzņēmums SIA “Galangal” sāka savu darbību, mēs divatā ar Robertu šo biznesu virzījām, tātad darījām visu. Pēc pāris mēnešiem mums piebiedrojās trešais cilvēks. Šogad pievienojās arī Edgars, viņa galvenie projekti ir agro polimēru savākšanas no zemniekiem un  Labie maisi- atkritumu maisi, kas pārstrādes procesā ražoti no mūsu savāktā izlietotā iepakojuma tepat Kandavas novadā un Latvijā. Pirms sākām maisu projektu, gribējām ražot maisus Kandavā, meklējām telpas ražotnei, bet konkurenti ar Valsts ieņēmumu dienesta palīdzību un citām iestādēm līdzdarbojoties, mūs uz pāris gadiem paralizēja no šādas attīstības. Rezultātā daļu biznesa jāpārceļ uz kaimiņu valstīm, kur uz uzņēmēju skatās ar pozitīvu skatu. Tā mēs savus vietējos uzņēmējus arī nokaujam, un sūdzamies, ka valsts budžets nepildās kā vajadzētu gadu no gada.

Kā tavu biznesu atbalsta ģimene?

Atbalsta un saka, lai tik turpinu darīt, nav ko bez darba sēdēt! (smejoties).

Kādus plānus uz priekšu arī domā, ir tev kāds fantāzijas lidojums, kas varētu būt pēc desmit gadiem?

Es ceru, ka būšu šeit, bizness būs gājis uz priekšu un arī Kandava būs vēl labāk attīstīta kā dzīvošanai, tā biznesa videi. Kā lietas attīstīsies grūti teikt, zinot kā esam pavadījuši šo 2020 gadu... Jebkurā gadījumā, es laukiem redzu lielu perspektīvu “apdzīt” pilsētas labākas dzīves ziņā, gan ekonomiski, gan labsajūtas, jo cik tad ilgi tos betona džungļus cilvēks var panest. Ja paskatamies uz Skandināviju, lai arī pilsētas un to vide ir ekonomikas dzinulis, arī tur ļoti liela daļa cilvēku brīvajā laikā cenšas būt vairāk pie dabas! Lai vai kā, ja apstākļi ļaus un gudrās galvas arī, tad es domāju, ka turpināsim attīstīties. Gribētu, lai Kandavā atgrieztos cilvēki, lai te būtu dzīvība, kas bija, kad es vēl pamatskolā gāju!

Vai turpini izglītoties?

Bez tā nevar. Dotajā brīdī mācos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, meža fakultātē. Patreiz esmu otrajā kursā. Zināšanas jāpapildina, galva jāatsvaidzina, kopš pabeidzu universitāti Anglijā jau astoņi gadi pagājuši, daudz kas mainās, jāiet laikam līdzi, to prasa šodienas realitāte.

Vai tev ir kādi hobiji?

Visa šī mana dzīve ir mans hobijs. Darbdienas un brīvdienas daudz neatšķiras, nestrādāju skaitot stundas, jo darbs var būt arī pēc desmitiem vakarā. Sports ir mans līdzgaitnieks un esmu pietiekami kustīgs, aizraujos ar crossfit. Patīk arī ceļot, šobrīd gan tas ir ierobežoti, bet arī Latvijā ir daudz skaistu vietu, ko apskatīt.

Iveta Pāža; Dagnija Gudriķe