kandavas_tilts_migla.jpg
dzīvo ar garšu!
  • lat.jpg
  • eng.jpg
mobile_header.jpg



Ceturtdiena 02.04.2020
Imgarde, Irmgarde

Kandavas novada vēstnesis
FOTOGALERIJA
VIDEO

25.marts - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena24.03.2020

25.martā atzīmējam Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Šogad paiet septiņdesmit viens gads, kopš 1949.gada 25.marta represijām, kad padomju vara izsūtījumā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, nešķirojot pieaugušais vai bērns. Publiski pasākumi šajā dienā šogad nenotiks, valstī izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ, bet aizdegt sveces un nolikt ziedus piemiņas vietās individuāli nav liegts. 

Publicējam skolotājas Ligitas Vanagas atmiņu stāstu par 1949.gada notikumiem viņas ģimenē, kuru pierakstījusi Kandavas novada muzeja krājumu glabātāja Ināra Znotiņa. 

Cilvēku likteņgaitas

Valdmaņu ģimene no Matkules pagasta „Griebumiem”

Šis stāsts uz Kandavas novada muzeju atnāca pats skolotājas Ligitas Vanagas izskatā. Ligitu Vanagu pazīstu sen. Viņa ir viena no tām skolotājām, kura vienmēr apmeklē muzeja pasākumus un uz tiem ir vedusi  arī savus audzēkņus. Bet šo stāstu es nezināju, lai arī gadiem ilgi dzīvojam Tukumā blakus mājās.

Mani mīļie vecāki un vecvecāki

Manam vectēvam no tēva puses Vilim Valdmanim piederēja Matkules pagasta „Griebumu” saimniecība. Viņš uz savas zemes ielika pamatus Matkules pamatskolai, kuru atklāja 1880. gadā. Vilis Valdmanis bija arī pagasta vecākais. Vectēvs nomira 1912. gadā. Vecāmāte Trīne nākusi no Zūru puses, nu jau sen gadus mieru atradusi Matkules kapos.

Vecvecākiem piedzima trīs dēli un trīs meitas. Meitas bija slimas ar tuberkulozi un nomira jaunas. No dēliem vecākais bija mans tēvs Kārlis. Vēl bija brāļi Vilis un Žanis. Žanis 1938. gadā bija Matkules pagasta sekretārs. Otrā pasaules kara laikā viņš devās bēgļu gaitās. Vispirms bija Eslingenā, bet vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz Kanādu. Viņa bērni un mazbērni ir veidojuši filmu par Eslingenu.

Kad vecaistēvs nomira, manam tēvam bija tikai seši gadi. Viņa aizbildnis bija krusttēvs Žanis Blumbergs no Grenču pagasta. Tēvs bija beidzis tikai trīs klases, bet bija dzīvesgudrs un par lauksaimniecību zināja vairāk nekā mācīti agronomi. Kā vecākajam dēlam viņam pienācās pārņemt „Griebumu” saimniecību un izmaksāt pārējiem bērniem viņu pienākušos mantojuma daļu. Saimniekošana nemaz tik viegli nedevās, tā īsti nostabilizējies tēvs jutās tikai 40 gadu vecumā, kad saprata, ka laiks mājās vest sievu.

Tētis apprecējās 1946. gada 6. decembrī ar Irmu Simanaiti, kura bija par viņu 17 gadus jaunāka. Mamma bija dzimusi 1923. gadā mašīnmeistara Kazimira Simanaiša ģimenē. Viņa bija labsirdīga, mierīga rakstura, dziļi sirdī māksliniece, bija pie savas radinieces Sabilē mācījusies aušanu. Strādājusi dažādus darbus, audusi pēc pasūtījuma, palīdzējusi mātei galdu klāšanā. Otrā pasaules kara laikā dzīvojusi „Stepēs” pie Māras kambariem.

Tētis bija šerpāks, ļoti noteikts, praktiskajā dzīvē mācījies visas lauksaimniecības gudrības. Par priekšzīmīgu saimniekošanu no prezidenta Kārļa Ulmaņa saņēmis III pakāpes Diplomu. Otrā pasaules kara laikā „Griebumos” mājvietu atrada vairākas bēgļu ģimenes. Pēc Otrā pasaules kara tētis sāka strādāt meliorācijā un pēc norīkojuma strādāja dažādās vietās Latvijā.

Mana otra vecmāmiņa, mammas māte Līna Simanaite, bija dzimusi kalpu ģimenē. Viņa labi prata gatavot ēst, ilgus gadus bija saimniece dažādos godos, talkās un citos pasākumos. Viņa labi šuva ar šujmašīnu, adīja mežģīņrakstus un, protams, prata visus lauku darbus. Vecmāmiņa Līna man bija ļoti mīļa.

Mammas tētis Kazimirs Simanaitis pēc tautības bija lietuvietis un ar to lepojās. Viņš Pirmā pasaules kara laikā bija karojis Latvijas teritorijā un te kontuzēts. Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par mašīnmeistaru uz vairāku saimnieku kopēji pirktās kuļmašīnas.

Sākās izvešanas…

Dažādas represijas sākās jau 1940. gadā. Tēvs bija iesācis celt jaunu māju, bija jau sagādājis materiālus. Nu tas viss palika pagātnē.

1946. gada 6. decembrī mani vecāki apprecējās. 1947. gadā jaunajā ģimenē ienāca mans brālītis Edgars.

1949. gada martā mans tētis gulēja slimnīcā Cēsīs, bet liktenīgajā 25. martā mana mamma ar mazo brālīti bija aizgājuši ciemos uz „Aiznorām”, kur dzīvoja viņas tēvs ar māti. Tēvam 24. martā bija vārdadiena – Kazimiri. Un tā nu iznāca, ka „Aiznorās” paņēma kuplo Plezeru ģimeni ar mazajiem bērniem un viens no atbraukušajiem teicis manai mammai, ka viņai jābrauc līdzi, jo viņa arī ir pārvietojamo sarakstā. Tā nu mana mamma ar brālīti un mani neklātienē, jo vēl atrados mammas puncī, bija spiesta bez kaut kādām mantām doties prom nezināmā pasaulē.

Mammu pārvietoja uz Tomskas apgabala Tomskas rajonu. 1949. gada 23. aprīlī Tomskas slimnīcā piedzimu es (pēc pases gan iznāk, ka esmu dzimusi 29. aprīlī), bet blakus mums ar mammu gulēja mans brālītis Edgars, kurš bija saslimis ar garo klepu. Es viņu nekad neredzēju, jo viņš turpat slimnīcā nomira. Bet es dūšīgi izturēju visu izsūtījuma laiku.

Mamma kopā ar mani pēc slimnīcas turpināja ceļu uz nometinājuma gala punktu – Baturinu, sādžu 30 kilometru attālumā no Tomskas. Pirmās naktis abas ar mammu pavadījām guļkoku būdā, kuru par māju grūti nosaukt. Tai jumts bija tik caurs, ka varēja zvaigznes skaitīt. Vienīgā vieta, kur man nelija virsū ūdens, bija palodze. Vēlāk mūs pārvietoja labākā mājelē.

Ļoti pateicīga esmu Dorei un Žanim Valdmaņiem, ar kuriem kopā mēs Baturinā dzīvojām. Mums bija vienādi uzvārdi, bet radi mēs nebijām. Viņi bija izvesti no Matkules pagasta „Laukstrīķiem”. Abi jau gados. Viņus norīkoja par sargiem aitu fermā. Viņi mani pieskatīja, bet vēlāk arī manus brālīšus. Žanis nomira 1952. gadā, bet Dore atgriezās ar mums kopā 1957. gadā.

1953. gadā mums pievienojās arī tētis. Viņš 1952. gada 21. maijā bija izsūtīts no Talsu rajona Vandzenes ciema „Elpām”.

Sibīrijā piedzima mani brāļi: 1953. gadā Andris, 1956. gadā – Jānis.

Dzīve Sibīrijā

Māte strādāja dažādus darbus. Bieži gāja mežā zāģēt malku. Sniegs bija pusotru metru dziļš, tur kokus neviens neatraka, bet zāģēja krūšu augstumā. Pavasarī un vasarā latvieši drīkstēja metru garos celmus nozāģēt sev. Vasarās mamma vāca sienu, pļāva ar izkapti, krāva lielās kaudzēs ap mietu. Vienā tādā kaudzē sagāja četri līdz seši vezumi. Sakrautais siens tā arī palika pļavās, to veda uz fermām ziemā, kad vajadzēja lopiem dot ēst. Vēlāk mammai uzticēja kopt aitas. Viņa ļoti rūpējās par kopjamajām aitām, pati nopakoja telpas, lai jēriņiem būtu siltāk. Par to viņa pat saņēma Atzinības rakstu. Mamma strādāja arī zosu fermā. Viņai bija jāveic visi darbi no mazo zosulēnu perēšanas brīža līdz pat gaļas sagatavošanai tirdzniecībai veikalos. Visnepatīkamākais skats bija, kad nokautās zosis noplūktas gulēja virtuvē uz garā sola gar visu sienu un to galvas nokarājās līdz grīdai. Par darbu samaksa bija neliela, toties bija prēmijas par labu darbu. Par to naudu mamma iegādājās govi. Vēl mamma strādāja lauku brigādē un dārzkopības brigādē. Kolhozā audzēja milzīgas kāpostu ražas. Sibīrieši ļoti interesanti sēja gurķus. Viņi izveidoja dobi kā vannu, to piepildīja ar grieztiem salmiem, atstājot malas augstākas, tad vannā sēja gurķus. Salmi trūdēja un līdz ar to sildīja zemi, bet vējš skrēja pāri. Tā gurķi saņēma maksimālu siltumu, ātri auga un nogatavojās. Varēja izaudzēt pat divas ražas vienā vasarā.

Četras reizes gadā drīkstēja saņemt paciņas no mājām, apmēram 10 kilogramus smagas. Pasts atradās 15 kilometru attālumā Veršiņinas sādžā. Katrā nometinājuma vietā bija apmēram 12 latviešu ģimenes, kuras cita citu atbalstīja.

Ziemās latvieši traukos sasaldēja pienu. Tad  izņēma no traukiem un  saiņoja maisos. Tādus  divus maisus viņi piesēja pie ragaviņām, paņēma darbā brīvdienu un vakarā devās 30 kilometrus garajā ceļā uz Tomskas tirgu. Tur pienu pārdeva, jo pilsētnieki to ļoti labi pirka. Latvieši pilsētā sapirka visu nepieciešamo, devās ar kājām atkal atpakaļ un no rīta atkal bija darbā.

Latvieši ļoti rūpējās par govīm. Viņi cēla kūtis, siltināja sienas ar kartupeļu lakstiem vai salmiem, ja atļāva. To vietējie, protams, nedarīja. Viņi govis sadzina nojumēs tikai tad, ja temperatūra bija zem 40 grādiem. Pārējā laikā govis uzturējās slēgtā pagalmā vai, ja pietrūka barības, tad devās uz pļavām. Ziemā sibīrieši laida govis pie siena kaudzēm. Govīm bija uzaugusi vilna tik bieza kā lāčiem, bet pienu varēja dabūt ziemā ne vairāk par diviem litriem, bet vasarā labi ja sešus litrus. Sādžinieki brīnījās, kā latviešiem no viņiem pirktajām govīm izdevās izslaukt pilnu spaini piena trīs reizes dienā. Daudzi pārliecinājās, ka govis vajag aprūpēt, turēt siltumā un pareizi barot, lai sasniegtu rezultātus. Daļa sibīriešu sāka govis turēt siltumā kūtīs. Vasarās govis un teļus izlaida no pagalma uz ielas. Katram lopiņam kaklā bija zvans. Gans skanīgo ganāmpulku aizdzina uz pļavām ārpus sādžas, bet vakarā lopi atgriezās mājās un apstājās pie saviem vārtiem. Vārti vērās uz iekšu, tā govis pašas iegāja savā pagalmā.

Tētis sākumā brauca ar bulli un vadāja dārzkopības produkciju no lauka uz pagrabu un noliktavām. Tētis bija ļoti labi ieredzēts no kolhoza priekšsēdētāja Maškovica. Nereti bija tā, ka agri no rīta priekšsēdētājs, kurš dzīvoja pretējā mājā, klauvēja pie mūsu loga un sauca: „Kārli, ko šodien darīsim?”, protams, krievu valodā. Kolhozam slikti veicās ar cūkkopību. Sivēni bieži aizgāja bojā. Cūkas baroja ar sasalušiem kartupeļiem, kurus ziemā atveda no lauka un tādus pašus deva cūkām. Tētis apņēmās pierādīt, ka arī Sibīrijas apstākļos ziemā var izaudzēt sivēnus bez krišanas. Kūtī likvidēja caurvēju, kartupeļus sāka sutināt, bet vēlāk pat uzstādīja īpašas sutināšanas iekārtas ar tvaiku. Par sasniegtajiem rezultātiem tēti fotografēja vietējai avīzei un cildināja par 100% sivēnu izaudzināšanu.

Mēs, bērni satikām labi. Draudzējāmies gan ar latviešiem, gan sibīriešiem. Mums laba draudzene bija priekšsēdētāja meita Gaļina. Mēs pa kluso mēdzām atbīdīt žogu, kas bija starpā starp mājām, un skrējām no sētas uz sētu. 1. klasē sāku mācīties vietējā vidusskolā. Arī te man jāsaka, ka neviens man pāri nedarīja. Vispār bija diezgan inteliģenta sabiedrība. Citiem bija pat augstākā izglītība. Tāda bija arī manai krustmātei Mildai Gusārei, kura kopā ar vīru bija izsūtīta no Jaungulbenes.

Ar vietējiem sibīriešiem sadzīvojām labi. Viņi, piemēram, brīnījās par mūsu Ziemassvētkiem, jo mēs nesām mājās eglīti, dedzinājām svecītes, dziedājām. Tas viņiem bija jaunums un liels brīnums. Kad bija Ziemassvētki, sibīrieši, pieplakuši pie mūsu logiem, ar interesi skatījās, ko mēs darām.

Vēl interesanta lieta bija vietējo kāzas. Viņiem bija tāda paraša, ka visi trauki, kas atrodas uz galda, ir jāsaplēš. Tad nu sibīrietes, kurām mājās bija skaisti Ķīnas trauki, tos uz kāzu laiku nesa pie mums, latviešiem, jo bija taču žēl saplēst tik skaistus un košus traukus. Savukārt latvieši bija iemanījušies pēc kāzām salasīt saplēsto trauku suķes un no tām veidot mozaīkas. Tas arī sibīriešiem bija brīnums.

Un, protams, vēl ģērbšanās. Latvietes, kuras līdzi bija paņēmušas zīda kleitas, apakšbrunčus un citus skaistus apģērba gabalus, nu bada dēļ bija spiestas daudz ko pārdot. Sibīrietes tādus apģērbus nebija redzējušas, tādēļ ne vienu reizi vien varēja redzēt viņas ģērbušās zīda apakšbrunčos un vatētajā pufaikā.

Beidzot mājās

1957. gadā beidzot braucām uz mājām. Sākumā dzīvojām pie vecvecākiem Simanaišiem Talsu rajona Oktē, jo uzreiz vecāki savās mājās „Griebumos”  iekšā netika. Oktē pabeidzu pirmo klasi.

Mūsu mājas „Griebumi” skaitījās kā skolotāju māja. Tur dzīvoja trīs ģimenes: fizikas un matemātikas skolotājs Arvīds Novickis ar savu ģimeni, skolotāja Ausma Birnīte un skolas apkopēja. Apkopējai ierādīja dzīvokli ciema centrā, un mēs beidzot tikām savā mājā, gan tikai kā īrnieki. Un arī tikai tāpēc, ka ciema priekšsēdētājs Osvalds Paegle pazina manu tēvu un par mums galvoja. Dzīve gan savā mājā nekāda jaukā nebija. Mēs pat nedrīkstējām no sava dārza paņemt nevienu ogu, nevienu ābolu.

No otrās klases sāku mācīties Matkules pamatskolā. Lai gan līdz šim biju runājusi krieviski un Baturinā mācījusies krievu valodā, skolā latviešu valoda man grūtības nesagādāja, pat biju teicamniece. Klases audzinātāji man bija Osvalds Berķis un Zenta Plezere. Pēc pamatskolas beigšanas turpināju mācīties Kandavas internātvidusskolā. Te man audzinātāji bija Inta un Viktors Vītoli. 1966. gadā uzreiz iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā pamatskolas skolotāju specialitātē.

Tātad visu mūžu esmu bijusi skolotāja. Pirmos gadus pēc institūta beigšanas strādāju Kandavas internātvidusskolā par vecāko pionieru vadītāju un dzīvoju Talsu ielā 9 Kārkliņu mājā, no kuras milicija bija pārgājusi uz citām telpām. Tad ilgus gadus strādāju Tumes pamatskolā (vēlāk vidusskolā) un darba gaitas nobeidzu Tukuma speciālajā skolā 2018. gadā.

Tagad esmu pensionāre. Mani bērni jau lieli. Man ir mazbērni un būs vēl. Vienmēr visur esmu piedalījusies un turpinu piedalīties. Mana interese par visām norisēm sabiedrībā turpinās. Galu galā –dzīve ir skaista!

Ligita Vanaga

Pierakstījusi Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja

Ināra Znotiņa

Foto: 

1. Irmas un Kārļa Valdmaņu kāzu foto. 1946. gada 6. decembris. 

2. Ligita Valdmane (prec. Vanaga) Baturinā. 1952. gada vasara. 

3. Kārlis Valdmanis Baturinā. Ap 1955. gadu.

 4. Valdmaņu ģimene: no kreisās Andris, Irma, Kārlis, Jānis, Ligita. 1970. gads

facebokinstagramtwitteryoutubedraugiem.lv
PASĀKUMU KALENDĀRS

Ziņo par pārkāpumiemLatvija.lvKandavas novada ceļu karte.Piejūra, atkritumu apsaimniekošanaKandavas ceļiKandavas komunalie pakalpojumiVeselību veiconošie pasākumi Kandavas novadā
back to top