kandavas_promenade_pavasari_d_gudrike.jpg
dzīvo ar garšu!
  • lat.jpg
  • eng.jpg
mobile_header.jpg



Svētdiena 20.09.2020
Marianna, Ginters, Guntra

Kandavas novada vēstnesis
FOTOGALERIJA
VIDEO

Dzīve kā spēle, tikai jāpieliek iztēle jeb sarunājas divi dzeju rakstošie07.05.2020

Šajā laikā, kas ieviesis negaidītas korekcijas mūsu dzīvē ārkārtas situācijas ierobežojumu dēļ, satikās divi dzeju rakstošie, kas tikko piedzīvojuši savu grāmatu iznākšanu, lai parunātos par to, kā top dzeja.

23.martā dienasgaismu ieraudzīja Kandavas Reģionālās vidusskolas 11.klases audzēkņa Kriša Treikala pirmais dzejas krājums “Bezmiega naktis”, bet 3.aprīlī sava trešā dzejoļu krājuma “Mīlestība, tik klātesoša” iznākšanu piedzīvoja Dagnija Gudriķe.

Dagnija: Diezgan ilgu laiku, pēc maniem vērojumiem, dzeja nebija īsti modē, interesantāka šķita proza, aizvien lielāku vietu dzīvē ieņēma virtuālā vide, influenceri un citi interneta dzīlēs mītošie. Bet pēdējā laikā esmu pamanījusi diezgan daudz dzejas radītāju no mākslas un teātra pasaules, gan arī jauniešu vidus. Tad par to arī parunāsim. Par to kā top dzeja un kāpēc tā top, kā tu sāki rakstīt un saprati, ka vari to darīt. Reģionālajā presē esi to stāstījis, bet novada informatīvā izdevuma lasītājiem nē, tāpēc šobrīd novada iedzīvotājiem vēl esi kā liels nezināmais….

Krišs: Dzejas rakstīšana sākās tā. Septembrī ir Dzejas dienas un dzejas dienu pasākums bija saistībā ar “Dzejas ruporu”, kurā aicināja piedalīties skolēnus, kas jau ilgāku laiku raksta un arī jaunos, kas tikko sākuši, lai dalītos uzrakstītajā. Bet vēl pirms tam skolā visiem bija jāraksta dzejolis ”Es nāku no…”, ar domu, ka to vajadzēs tulkot arī angļu un krievu valodā. Pirms es to uzrakstīju, galvā radās domas par to, kā vispār dzejoļus raksta. Saskarsme ar dzeju man bija maza, tik cik skolas vajadzībām. Tā, skatoties pa klases logu, kaut ko uzrakstīju un tas bija mans pirmais dzejolis, ar kuru arī sākas krājums. Nu un tālāk jau bija “Dzejas rupors”. Toreiz man arī bija tikai šis viens dzejolis, bet aiziet ar vienu… vai ir jēga. Tā uzrakstīju nākamos - “Jēga”, “Palikt nomodā” un “Iemīlēties”.

Dagnija: Lasu tavu pirmo dzejoli, kurā tu raksti,  “ es nāku no turienes, kur mani nekad neviens nemeklēs…” Es savā laikā rakstīju – “ es ceļoju pa Nekurzemi, šo zemi kartē neatrast… “. Mēs tiešām nākam no divām dažādām paaudzēm, bet tā vien liekas, ka esam vienādi domājoši, un tiem vienādi domājošiem neeksistē vecuma un citi ierobežojumi, viņi vienmēr atradīs kopēju valodu.  Kāds tev savs pirmais dzejolis liekas tagad ar laika nobīdi, izdevies vai neizdevies?

Krišs: Īsti nevaru pateikt, man šobrīd vairs neviens no publicētajiem īsti nepatīk, maketēšanas periodā es zināju, kādi dzejoļi būs grāmatā, bet tagad piedomāju, kas tad tur īsti bija. Visu grāmatu pat izšķirstījis neesmu un kur nu vēl pārlasījis….

Dagnija: Iznāk tā, ka dzejas grāmata tev ir kā padarīts darbs, ko izdara un noliek malā. Pamazām jau dzejošanas maniere var mainīties, pašas dzejoļi no vidusskolas gadiem, ar šī brīža skatījumu, liekas naivi vai sakāpinātās emocijās rakstīti- melns un balts, bet pa vidu nekas. Lasot tavus dzejoļus, jūtu, ka esi ar pieauguša cilvēka domāšanu un skatu uz dzīvi.

Krišs: Laikam tā ir. Man sanāca diezgan ātri pieaugt un kļūt patstāvīgam, tāda bija izveidojusies situācija manā dzīvē.   

Dagnija: Vēl gribēju tev pajautāt par tām bezmiega naktīm. Kāpēc ir šīs bezmiega naktis? Vai jaunieši arī cīnās ar bezmiegu, šo problēmu vairāk saista ar vecāko paaudzi. Varbūt tavās bezmiega naktīs tapušas dziļas un sakarīgas domas vai tālejoši plāni?

Krišs: Ar tām bezmiega naktīm ir tā. Tā kā jauniešiem ļoti svarīgs ir telefons, tad bieži viņi attopas četros naktī vēl sēžot tajā. Arī man tā gadījies. Ap pusnakti sēžu telefonā pie iedegtas lampas un gaismas stars krīt dārzā uz kokiem,  dīvainas ēnas atstarojot. Lielākā daļa dzejoļu šajās naktīs arī tapa. Tad tu izslēdz gaismu, taisies iet gulēt, sāc domāt par visu kaut ko, savieno kaut kādas lietas un šķiet, ka tur varētu iznākt dzejolis, celies augšā un raksti. Nākošā rītā ome saka, ka redzējusi manā logā gaismu pāri pusnaktij spīdam. Savukārt, viņai miegs nav nācis un viņa arī vēl nav gulējusi.  Man tas liekas interesanti, savilkt šīs paralēles kopā.

Dagnija: Ir jau tāda hipotēze, ka bērns un cilvēks vecumā ir līdzīgi. Bērns augot pilnveidojas un pamazām iepazīst pasauli, bet cilvēks vecumā, iepazinis dzīves grūtības, atkal vēlas atgriezties bērnībā, nesatraucoties par apkārtējās pasaules norisēm. 

Krišs: Es varu būt bērns un tai pat laikā varu būt pieaudzis cilvēks.

Dagnija: Bet tomēr uz pozitīvismu vērsts cilvēks, neesi taču depresīvs, vai ne?!

Krišs: Kā kuro reizi. Ir man arī diezgan daudz depresīvu dzejoļu grāmatā, kurus tagad ieraugot domāju, bet varbūt nevajadzēja…kā citi uz to skatīsies. Tomēr esmu tām šaubām pārkāpis pāri, kas nu ir, tas ir, izmainīt neko vairs nevaru. 

Dagnija: Tās bija tavas tā brīža domas un savas domas tu vari brīvi izteikt, bet otrs tās var vai nu pieņemt vai nepieņemt. Par domām jau nevienu nevar sodīt. Tad nu tagad mēs zinām, ka pie tevis dzejoļi nāk bezmiega naktīs. Manējie rodas agri no rīta, kafiju dzerot. Vai arī sēžot kādā sanāksmē, kur visi sāk matus skaldīt, vai garlaicīgā pasākumā uzrodas. Tie obligāti jāpieraksta, citādi aizceļos. Kā ir tev?

Krišs: Man ir tā, ka dzejolis jāuzraksta uzreiz viss, nevaru uzrakstīt tikai dažas rindiņas un vēlāk turpināt. Nākošā dienā tas dzejolis vairs nebūs tāds kā biju iecerējis, domas aizies pa pavisam citu līniju. Vēl ir tā, ka kaut ko darot un par visu ko domājot, kādas rindiņas galvā ieskanas, ko domāju vēlāk pierakstīt, bet kad darbu pabeidzu, visu esmu aizmirsis, ko rakstīt gribēju, ir žēl, jo tik forši taču skanēja.

Dagnija: Varbūt ka tās domas atmiņās dzīlēs vēl ir saglabājušās un kaut kad iznirs atkal. Vēl mazliet pastāsti par to, kā skolotāja Vita tevi pierunāja izdot grāmatu. Grāmatas izdošana nav lēts pasākums, kā tev izdevās tikt pie finansējuma, tu taču nestrādā, bet mācies.

Krišs: Jā, dzejas krājumam sadūšojos, pateicoties skolotājai Vitai, viņa arī pareizrakstību pielaboja. Un nebija tik traki, diezgan pieņemamas izmaksas sanāca, no piedāvājuma izvēlējos lētāko variantu, mīkstajos, matētajos vākos, grāmatiņa ir plāna, tikai trīsdesmit dzejoļu, sanāca normāli. Biju pats sev sponsors. Sadarbojos ar “Mana grāmata”.  

Dagnija:  Turpināsi rakstīt?

Krišs: Jā, noteikti. Ir jau tapuši vairāki jauni dzejoļi, es tos ierakstu telefonā, tā vienkāršāk. Jo ne vienmēr pie rokas papīrs un rakstāmais. Kādreiz vārdi nāk kopā ar emocijām, kādreiz kā divas pilnīgi nesavienojamas lietas. Pavisam nesen uzrakstīju dzejoli ”Muļķu zoodārzs”, kur runāju par to, ka cilvēki brīžam ir kā zvēri zoodārzā, it īpaši šajā ārkārtas situācijas laikā, kad mēs reāli nesaprotam, ko valdība grib no mums un kāda ir patiesā situācija. Vai mēs netiekam padarīti par tādiem nedaudz muļķīšiem. Un vēl runājot par dzejoļiem, katrs tajos izlasa kaut ko citu, to, kas viņam pieņemams. Pavisam citādi nekā es esmu domājis.

Dagnija: Šī iemesla dēļ, pirmajā krājumā man dzejoļiem nebija pieturas zīmju, jo, ja tu saliec pieturas zīmes, tu pasniedz domu savā interpretācijā. Ja pieturas zīmju nav, katrs tās var salikt kā vēlas un izlasīt domu pēc sava prāta.

Krišs: Man sākumā likās, ka katram dzejniekam savi dzejoļi jāzina no galvas. Mēģināju tos mācīties un tas nebija viegli. Tagad saprotu, ka dzejnieki savus dzejoļus nezina no galvas, varbūt dažus, bet ne visus. Un, ja tu skaitot, kaut ko aizmirsti, tu ar autora tiesībām vari droši ieviest korekcijas. Tas ir pat interesanti.

Dagnija: Jā, un tas nebūs autortiesību pārkāpums, jo tu pats esi šo vārdu autors. Un  ko zaļā jaunība var pateikt nobriedušajam?

Krišs: Vienādi domājošie viens otru sapratīs! Ir jāļaujas ilūzijām un sapņiem, lai spēlētu šo spēli, ko par dzīvi sauc!

Dagnija: Tam es varu piekrist, jo vēstījums, ko nesam, būs tas, kas paliks pēc mums.  Dzejniekiem būt!

Krišs: Jā, noteikti!    

facebokinstagramtwitteryoutubedraugiem.lv
PASĀKUMU KALENDĀRS

Ziņo par pārkāpumiemLatvija.lvKandavas novada ceļu karte.Piejūra, atkritumu apsaimniekošanaKandavas ceļiKandavas komunalie pakalpojumiVeselību veiconošie pasākumi Kandavas novadā
back to top