Valodniekam Kārlim Mīlenbaham – 16508.02.2018

Pieļauju, ka 21. gadsimta paaudze maz ko zina (vai nezina nemaz) par izcilo valodnieku, publicistu un amatu apvienošanas kārtībā arī par skolotāju Kārli Mīlenbahu.

Kārlis Mīlenbahs piedzima mežsarga Matīsa Mīlenbaha (1823 – 1913) un mežsarga meitas Katrīnes (dz. Neimanes, 1827 – 1894) ģimenē 1853. gada 18. janvārī kā ceturtais bērns ģimenē (parasti tiek minēti tikai seši bērni, jo pirmdzimtais Jakobs Johans Heinrihs nomira divu gadu vecumā).

Skolas gaitas

Skolas gaitas K. Mīlenbahs sāka Kandavas pagasta skolā. Pēc divu gadu mācībām mežkunga Karla Fasbiana pierunāts tēvs zēnu aizsūtīja mācīties uz Tukuma apriņķa skolu, kuru viņš beidza 1870. gadā. Ievērojis K. Mīlenbaha uzcītību, apriņķa skolas inspektors Nikolajs Georgs Kimmels (Kymmel, 1816 – 1905) pierunāja tēvu Matīsu zēnu sūtīt uz ģimnāziju. Tā 1871. gadā Kārlis sāka mācības Jelgavas ģimnāzijā un tur guva ievērojamus panākumus, jo viņam labi padevās svešvalodas. Tā par sacerējumu latīņu valodā „De iure hospitii apud Homerum” („Par viesmīlības likumiem Homēra darbos”) ieguva izcilā bijušā Kurzemes un Zemgales hercogistes galma ārsta, fizikas un dabas zinātņu profesora Johana Gotlība Groškes (1760 – 1868) dibināto zelta medaļu par labāko darbu latīņu valodā. 1875. gadā, skolu beidzot, K. Mīlenbahs izpelnījās īpašu atzinību. Ģimnāziju beidzot, K. Mīlenbahs atkal nonāca dilemmas priekš, proti, vecāki vēlējās, lai dēls kļūtu par mācītāju, bet viņam bija citas intereses, jo vairāk par visu viņš vēlējās apgūt zinātni par valodu.

Studijas Tērbatas Universitātē

1876. gadā K. Mīlenbahs sāka studēt Tērbatas Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Arī studiju laikā viņš parādīja izcilas sekmes, jo par konkursa darbu salīdzināmajā valodniecībā pie profesora Leo Meiera (Leo Meyer) „Über die historich-ethymologische Entwicklung der lateinischen Verba utor, fruor, fungor, potir, vecor” (Par latīņu verbu utor, fruor, fungor, potior, vescor vēsturiski etimoloģisko attīstību) saņēma zelta medaļu. Studiju laikā K. Mīlenbahs piedalījās latviešu studentu organizētajos rakstniecības vakaros, kuriem arī sagatavoja vairākus referātus. 1888. gadā K. Mīlenbahs nokārtoja gala eksāmenus. Pasniedzēji viņu mudināja pievērsties zinātniskajam darbam, tomēr viņš pats izlēma strādāt par skolotāju, jo domāja, ka tēvam vēl vajadzēs daudz līdzekļu, lai izskolotu abus brāļus – Jāni un Frici.

Skolotāja gaitas Talsos

1881. gadā K. Mīlenbahs ieradās Talsos un pārņēma privātās apriņķa skolas vadību. Pats skolas priekšnieks mācīja vācu valodu un klasiskās valodas. Pāris gadu laikā skolēnu skaits pieauga līdz 170, un panīkusī zēnu skola ar trim klasēm izveidojās par proģimnāziju ar piecām klasēm. Skolas saimniecisko pusi pārzināja vietējās inteliģences kuratorija.

Par izmaiņām pirmās vēsmas bija jau 1887. gadā, kad pieņēma likumu par Baltijas guberņu skolām, kuras tika pakļautas Tautas apgaismības ministrijai. Līdz ar to 1888. gadā Talsos atvēra skolu ar lētu mācību maksu - tikai 10 rubļiem gadā (K. Mīlenbaha vadītajā skolā tā bija 35 rubļi gadā). Līdz ar to skolēnu skaits samazinājās, un K. Mīlenbaham skolu saglabāt neizdevās.

Darbs Jelgavas ģimnāzijā

1889. gadā K. Mīlenbahs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Jelgavu un sāka strādāt par vācu valodas skolotāju Jelgavas ģimnāzijā, tajā pašā, ko reiz bija pats beidzis. Kādu laiku viņš pasniedza arī ticības mācību un fakultatīvi arī latviešu valodu. Strādājot ģimnāzijā, K. Mīlenbaham palika vairāk laika publicistikai, tulkošanai un arī mīļotajam zinātniskajam darbam. Diemžēl ģimnāzijā paredzēja pārtraukt seno valodu un vācu valodas mācīšanu. Ko darīt K. Mīlenbaham? Atkal jāmaina darbs.

Vācu valodas skolotājs Aleksandra ģimnāzijā Rīgā

1895. gadā K. Mīlenbahs kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu. Darbu viņš atrada Aleksandra ģimnāzijā, kurā mācīja vācu valodu līdz pat mūža beigām. Rīgā viņam pavērās ievērojami plašākas iespējas darboties zinātnes laukā, publicēties presē, piedalīties dažādās polemikās un darboties sabiedrības labā. Tas bija viņa sirds darbs, kuru aptumšoja nemitīgā cīņa par eksistenci.

Dzīves aicinājums - zinātnieks, valodnieks, publicists

Ar publicistiku K. Mīlenbahs sāka nodarboties 1881. gadā, strādājot Talsu privātajā apriņķa skolā. Jau tad parādījās viņa pirmais raksts „Latviešu valoda” žurnālā „Pagalms”. Tiesa, tas bija ar pseidonīmu Līgciemnieks.

Zinātniskajai valodniecībai K. Mīlenbahs pievērsās, strādādams Jelgavas ģimnāzijā. Viņš pētīja latviešu valodas sintakses, leksikas un ortogrāfijas jautājumus, pirmais pievērsās vispārējai valodniecībai. Plašākai publikai viņš tapa zināms tikai ap 1890. gadu. 1891. gadā tapa grāmata „Par valodas dabu un sākumu”. Šajā gadā viņš sāka apkopot savus žurnālos un laikrakstos publicētos rakstus, kurus vēlāk izdeva četrās burtnīcās. 1892. gadā tapa brahioloģismu (īsu izteicienu) un mīklu krājums. 1895. gadā tapa mācību grāmata „Latviešu valodas mācība”. Jaunā mācību grāmata izraisīja plašu interesi sabiedrībā., jo tā aktualizēja laikmeta centienus vienādot latviešu valodas terminoloģiju. 1898. gadā iznāca vēl viena K. Mīlenbaha sastādītā mācību grāmata „Teikums”, jo kā sintakses aizstāvis viņš galveno vērību veltīja teikuma mācībai.

Ierosinātāji latviešu valodas jautājumiem bija lietuviešu nacionālās atmodas darbinieks Jons Jablonskis (1860 – 1930) un filologs Jēkabs Lautenbahs (1847 – 1928), kurš jau 1878. gadā deva pārskatu par latviešu gramatiku. Tāpat piemērs bija vācu mācītājs, valodnieks un etnogrāfs Augusts Bīlenšteins (1826 – 1907).

Mūža laikā K. Mīlenbahs publicēja ap 100 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu valodniecībā, literatūrzinātnē un folkloristikā.

K. Mīlenbahs un „Latviešu valodas vārdnīca”

K. Mīlenbahs bija pirmais latvietis, kurš zinātnisku valodas izpēti uzskatīja par savas dzīves pamatuzdevumu. Darbu pie latviešu valodas vārdnīcas viņš sāka jau Talsu laikā. Sākotnēji šo vārdnīcu viņš veidoja kā papildinājumu vācbaltu mācītāja Kārļa Kristiāna Ulmaņa (1793 – 1871) 1872. gadā izdotajai „Latviešu-vācu” vārdnīcai. Iespējams, ka līdz ar to vārdu skaidrojumi ir doti vācu valodā. Strādājot pie vārdnīcas, K. Mīlenbahs saprata, ka latviešu valodas bagātības nav ietilpināmas šādā vārdnīcā, bet ir jāveido daudz apjomīgāks darbs, kuram būtu gan tulkojošas, gan skaidrojošas vārdnīcas iezīmes. Plašāka publika par šo darbu uzzināja tikai ap 1904. gadu, kad darbu pie vārdnīcas aktīvi sāka veicināt Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļa. Lai apzinātu latviešu valodas izlokšņu īpatnības, 19./20. gadsimtu mijā vairākas vasaras kopā ar Jāni Endzelīnu (1873 – 1961) apceļoja Latvijas novadus.1905. gadā sākās vārdnīcas kārtošanas darbs. Līdz 1911. gadam bija izveidota vārdnīcas trešdaļa. Tā bija izveidota līdz šķirklim „patumšs”. K. Mīlenbahs uzskatīja, ka vārdnīcas pabeigšanai vēl vajadzētu vismaz kādus sešus gadus. Bet tad sākās Pirmais pasaules karš, Aleksandra ģimnāziju no Rīgas pārcēla uz Veravu Igaunijā. Tur arī 1916. gada 27. martā noslēdzās Kārļa Mīlenbaha mūžs. 2. aprīlī viņa pīšļus no Veravas pārveda uz Rīgu un apbedīja Rīgas Lielajos kapos blakus viņa dzīvesbiedrei.

K. Mīlenbaha mūža darba turpmākais liktenis

1920. gada 13. oktobrī Izglītības ministrija no abiem dēliem (Kārļa un Fēliksa) nopirka vārdnīcas manuskriptu ar visām autortiesībām. Pirkšanas-pārdošanas līgumā redzams, ka Izglītības ministrija savā īpašumā ieguva 66 pierakstītas burtnīcas, bet trūka piecas burtnīcas (par laimi, materiāli ar šajās burtnīcās esošajiem vārdiem bija palikuši). Manuskripts beidzās 71. burtnīcā ar vārdu „patumšs”.

Darbu pie vārdnīcas turpinājuma pārņēma valodnieks Jānis Endzelīns (1873 – 1961) un valodniece Edīte Hauzenberga-Šturma (1901 – 1983). „Latviešu valodas vārdnīca” iznāca laikā no 1923. līdz 1932. gadam, bet „Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai” iznāca no 1934. līdz 1946. gadam.  Pēc publicēšanas materiālus nodeva Valsts bibliotēkai (tagadējās Latvijas nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas Latviešu valodniecības rokrakstu fondā).

K. Mīlenbaha biogrāfijā un mūža devumā ielūkojās Kandavas novada muzeja

 krājuma glabātāja Ināra Znotiņa

Foto: Kārlis Mīlenbahs 20 gs. sākumā