pavasara-foto-majas-lapai9mazs.jpg
dzīvo ar garšu!
  • Latviski
  • English
Lapas karte
AA+A++
A AAA

14.jūnija represijas pieminot- Jaunās varas ļaunie darbi /1940 – 1941/12.09.2018

eimanu_gimene.jpg1940. gada 15. jūnijā PSRS CK ģenerālsekretārs un faktiskais neierobežotais vadītājs Staļins (īst.v. Josifs Džugašvili, 1878 – 1953) pieņēma lēmumu par Baltijas valstu okupāciju. Toreizējais iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija (1899 – 1953) savā dienasgrāmatā rakstīja: „Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim”. Padomju Savienībā pamatiedzīvotāju pārvietošana jeb „attīrīšana no kaitīgiem elementiem” bija parasta lieta. Laika posmā no 20. gadsimta 20. gadiem līdz 1952. gadam tur tika veiktas 52 deportāciju kampaņas un 130 deportāciju okupācijas, kurās cieta apmēram seši miljoni cilvēku. Saskaņā ar staļiniskā režīma politiku no Tālo Austrumu rajoniem deportēja korejiešus, no pierobežas apgabaliem izsūtīja somus, ķīniešus, vāciešus, irāņus, kā arī citu tautību iedzīvotājus. No Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabaliem deportēja apmēram 270 000 poļu tautības iedzīvotāju. Šajā laikā tika uzsākta gatavošanās arī 1940. gada jūnijā okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijai. 1941. gada 22. maijā notika plašas deportācijas Ukrainā.

„Tīrīšana” no „tautas ienaidniekiem” un „reakcionāriem elementiem” sākās jau tūlīt pēc Latvijas okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā. Pēkšņi sāka pazust cilvēki, un neviens nezināja, kur viņi palikuši. Apkārt klīda dažādi baisi nostāsti. Cilvēki sāka vairīties cits no cita un mazāk runāt. Jaunā vara nāca ar īpašumu konfiskāciju un nacionalizāciju. Kandavā nacionalizēja ilggadējā Kandavas pilsētas galvas Kārļa Kārkliņa (1882 – 1968) galdniecību un pievienoja rūpkombinātam, kā arī konfiscēja smago mašīnu. Nacionalizēja arī Roberta Valdmaņa (1907 – 1942) vilnas pārstrādes uzņēmumu. Veikalus nodeva Patērētāju biedrībai, pašus īpašniekus atstājot vai nu par vadītājiem, vai pārdevējiem.

Par mēģinājumu „Tautas saeimas” vēlēšanās izvirzīt Demokrātiskā bloka sarakstu pretī darbaļaužu bloka sarakstam 1940. gada 16. septembrī apcietināja un ieslodzīja Rīgas 1. cietumā Grenču pagastā dzimušo pedagogu, politiķi un dzejnieku Ati Ķeniņu (1874 – 1961).

Pēkšņi pazuda populārais žurnālists un romāna „Mūža meža maldi” autors Jūlijs Rihards Lācis (1892 – 1941), kurš, izrādās, pēdējās mūža dienas pavadīja Astrahaņas cietumā.

Nespēdams samierināties ar Latvijas okupāciju, savā kabinetā 1940. gada 21. jūnijā nošāvās Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Latvijas armijas ģenerālis Ludvigs Bolšteins (1888 – 1940).

Šis bija laiks, kad varēja atriebties saviem paziņām, skolas biedriem, kaimiņiem. 1940. gadā apcietināja Elmāru Aumali (1922) par to, ka viņš Aizupes meža skolā bija izkāris Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, izlicis Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa (1877 – 1942) un ģenerāļa Jāņa Baloža (1881 – 1965) portretus un dziedājis „kontrrevolucionāras dziesmas”. 1941. gada 27. jūnijā nogalinātu atrada Valdemārpils skolotāju Nikolaju Igoru Enertu Eglāju (1914 – 1941), tāpat nogalināja arī Pēteri Zepu no „Baujiem”. Kam viņi bija traucējuši dzīvot?

Deportāciju sagatavošanā galvenā loma bija uzticēta apriņķu „trijniekiem”, kurus veidoja Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) un Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) apriņķu daļu priekšnieki un republiku VDTK centrālā aparāta pārstāvji. Tieši katra apriņķa „trijnieks” sagatavoja sīku deportācijas plānu, veidoja un instruēja operatīvās izsūtīšanas grupas, aprēķināja nepieciešamo transporta daudzumu un veidus. Deportācijas operāciju vadīja republiku „operatīvie štābi”. Sākumā Baltijas iedzīvotāju deportācija bija iecerēta 12. jūnijā, bet reliģisko svētku dēļ Lietuvā to pārcēla uz 14. jūniju.

Nesaudzīgas represijas vērsās pret Latvijas armijas militārpersonām un aizsargu vadību. Tāpat valdošajam režīmam nevēlami un kaitīgi cilvēki bija atrasti visās nodarbošanās jomās, visās sociālajās un vecuma grupās. Tie bija pazīstami politiķi, augsta ranga valsts ierēdņi, aizsargi, literāti, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji.

Tikai nelielai daļai kaut kādu iemeslu dēļ izdevās izvairīties no izvešanas. Tāds bija Kandavā iecienītais mācītājs Rihards Zariņš (1889 – 1942), kurš paguva izmukt no mājas pa sētas durvīm. Izmukt izdevās arī darbvedim un diriģentam Pēterim Jancim (1897 – 1975), aizsargu virsniekam Albertam Kārkliņam un vēl dažiem.

No augstākajām militārpersonām 1941. gada 14. jūnijā Rīgā arestēja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, ar Triju Zvaigžņu ordeni, Jura zobenu un vairākiem cara armijas un ārvalstu ievērojamiem apbalvojumiem apbalvoto pulkvežleitnantu Jāni Briedi (1892 – 1941) ar sievu Emīliju (1902 – 1961), kuram bija piešķirta saimniecība „Viesturi” Kandavas pagastā. Rīgā arestēja arī pulkvedi, Latvijas Republikas Kara ministru, ar Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un vairākiem cariskās Krievijas apbalvojumiem apbalvoto Frici Birkenšteinu (1888 – 1941), kurš dzīvoja toreizējā Kandavas pagasta Daigones „Kažociņos” (tagad pieder Pūres pagastam), bet 28. jūnijā arī viņa brāli pulkvedi, Kara skolas pasniedzēju, ar Triju Zvaigžņu ordeni, Jura zobenu un vairākiem cariskās Krievijas ordeņiem apbalvoto Ansi Birkenšteinu (1892 – 1943). Tāpat 14. jūnijā kopā ar visu ģimeni Kandavas pagasta „Ķieģeļniekos” arestēja apakšpulkvedi Voldemāru Oto Eimani (1892 – 1943). Kandavas pagasta „Kārkliņos” arestēja Latvijas armijas virsnieku, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Kārli Augustu Briedi (1901- 1953 (?)), kura miršanas precīzi dati tā arī nav zināmi.

Visos pagastos un pilsētās jau iepriekš bija sastādīti pagastu aizsargu nodaļu komandieru, policijas iecirkņu kārtībnieku, pagastu vecāko un uzņēmumu īpašnieku saraksti.

Kandavā 14. jūnijā kopā ar sievu un Annu (1903 – 1992) un bērniem Rūtu (1929) un Andri (1935) arestēja Kandavas pilsētas vecāko Antoniju Kļaviņu (1901 – 1942). Viņš tikai 1937. gadā bija ieradies Kandavā, lai vadītu jaundibināto Kandavas Valsts arodskolu. No Kandavas deportēja arī Kandavas pagasta darbvedi, aktīvu sabiedrisko darbinieku, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Ernestu Teofīlu Krogzemi (1898 – 1941) kopā ar sievu Ģertrūdi (dz. Šmelti, 1904 – 2004) un meitu Marutu (1939 – 1991). No deportācijas neizbēga arī vilnas kārstuves un krāsotavas īpašnieks Roberts Valdmanis (1907 – 1942), jo viņš kā „varen liela” uzņēmuma īpašnieks algoja sešus strādniekus.

No Aizupes pagasta „Muižarājiem” izsūtīja Knētu ģimeni, no „Važeniekiem” Ozolu ģimeni, jo Fricis Ozols (1890 – 1941) bija Zemnieku savienības biedrs un aizsargs. Kopā ar viņu izveda sievu Almu (1907 – 1942) un bērnus: Dzidru (1932), Rasmu (1929 - 1943), Vilmu (1934) un Jāni (1933). No „Ārņiem” deportēja 11. Tukuma aizsargu pulka Aizupes nodaļas priekšnieku, ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi un Atzinības krustu apbalvoto Žani Ungeru (1901 – 1943) un viņa ģimeni.

No Cēres pagasta „Kalējiem” deportēja Bētiņu ģimeni, jo Krišs Jānis Bētiņš (1906 – 1965) bija Cēres pagasta aizsargu nodaļas komandieris. Kopā ar viņu izveda arī sievu Elzu (1905 – 1989) un bērnus: Zigurdu (1932 – 2014) un Oļģertu (1934 – 2008).

No „Lāčplēšiem” uz Sibīriju aizveda 1. Talsu aizsargu pulka Cēres nodaļas priekšnieku (1937 – 1940), Tukuma-Talsu apriņķa 2. iecirkņa Cēres pagasta policijas kārtībnieku Frīdrihu Grīnbergu (1894 – 1942), kā arī sievu Idu (Edu, 1904 – 1942) un bērniem: Fridolīnu Birutu (1924), Silviju Astru (1929 - 1945), Edgaru Frīdrihu (1930).

No Cēres pagasta deportēja arī Vitmaņu ģimeni no „Upaiņiem”, jo tēvs Eduards Alfrēds Jānis Indriķis Vitmanis (1899 – 1942) bija virsmežzinis Gravas mežniecībā un arī aizsargs. Ceļā bija jātaisās arī sievai ar abām meitām: Ausmu Dzidru (1933 – 1952) un Mudīti Ainu (1935). No „Robežniekiem” paņēma visu Barkoviču ģimeni.

No Kandavas pagasta „Vieturiem” izveda aizsargu rotas komandieri, ar visu četru pakāpju Jura krustiem, Triju Zvaigžņu ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu apbalvoto Heinrihu Briedi (1891 – 1942). Kopā ar viņu izveda arī sievu Zelmu Annu (1900 – 1982), Heinriha māsu Malvīni (1888 – 1961), māti Karlīni (1867 – 1941), kā arī trīs mazgadīgos bērnus: Andri (1933), Māru (1936) un Pēteri (1937). Tāpat ko Kandavas pagasta „Krūmiņiem” izveda 1. Talsu aizsargu pulka Kandavas pagasta priekšnieku (1935 – 1940), Kandavas pagasta valdes revīzijas komisijas locekli Ansi Indriksonu (1903 – 1941) ar sievu un meitu. 14. jūnijā arestēja arī Kandavas pagasta „Muižarāju” saimnieku, Latvijas Lauksaimniecības kameras pārstāvi Kandavas rajonā, 1. Talsu aizsargu pulka Kandavas pilsētas nodaļas priekšnieku, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Jāni Kreicbergu (1902 – 1942).

No Matkules pagasta „Dārziņiem” deportēja Matkules pagasta padomes locekli un aizsargu rotas komandieri Mārtiņu Drubazu (1879 – 1942) un viņa sievu Lību (1909). Savukārt no „Lielspalvjiem” izveda Žani Graudiņu (1909 – 1942) ar ģimeni, Ivaram bija tikai divi gadi, bet māsai Skaidrītei Ērikai četri. No „Kārkleskroga” deportēja Andreju Grīnhofu (1889 – 1941), kurš bija aizsargu organizācijas biedrs un rotas komandieris. No „Šuikām” izsūtīja arī viņa sievu Annu (1894 – 1986) un meitas: Dzidru Annu Alīdu (1926) un Jautrīti (prec. Liholate, 1931).

No Vānes pagasta „Jaunupelniekiem” deportēja Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi apbalvoto Tukuma 11. aizsargu nodaļas priekšnieku Žani Jansonu (1900 – 1942). No „Sīļiem” izveda Žani Fridrihu Fridrihsonu (1912 – 1942) ar sievu Mirdzu Otīliju (1918 – 1944) un gadu veco meitiņu Aiju (1940 – 1941). No „Žiekām” deportēja aizsargu Paulu Aleksandru Rēvaldu (1907 – 1942) kopā ar sievu Lūciju Ģertrūdi (1910 – 1944) un bērniem: Ansi Aivaru (1940 – 1941) un Anitu Elgu (1937). No „Gobzemēm” Lību un Almu Vītolas.

No Zantes pagasta „Zantiņiem” deportēja Zantes pagasta vecāko, Zantes pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku, ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un aizsargu Nopelnu krustu apbalvoto Heinrihu Pēteri Vilhelmu Zvirbuli (1885 – 1942) kopā ar sievu Annu Leontīni (dz. Dudi, 1886 – 1943), Austru (1923 – 2014) un Alfrēdu Ati (1914 – 1995). No „Mežmuižnieku” mājām deportēja 11. Tukuma aizsargu pulka Zantes nodaļas priekšnieku (1926 - 1940), ar Triju Zvaigžņu ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu apbalvoto Mārtiņu Saulīti (1901 – 1943).

No Zemītes pagasta „Valmaņiem” izveda 11. Tukuma aizsargu pulka Zemītes aizsargu nodaļas komandieri Frici Aunu (1911 – 1941) ar vecākiem, sievu un bērniem. No Zemītes pagasta „Tuļļām” izveda aizsargu rotas komandieri Jāni Freimani (1887 – 1942), kā arī sievu, aizsardzi, Mariju (1900) un bērnus: Raimondu (1933) un Skaidrīti (prec. Rūguma, 1930 – 2010). No Zemītes pagasta „Plikšiem” deportēja Zemītes pagasta vecāko, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Frici Ķelli (1882 – 1942) kopā ar sievu Sapu (1885 – 1944). No Zemītes pagasta „Tēviņiem” mājās vairs nepārnāca Alberts Teodors Jānis Miķelsons (1901 – 1942), bet no „Reiniķiem” – Fricis Kupše (1896 – 1942).

No Zemītes skolas izsūtīja abus skolotājus: Ernestu Puriņu (1909 – 1943), Zemītes pagasta skolas pārzini, mazpulka vadītāju un 11. Tukuma aizsargu pulka Zemītes nodaļas priekšnieku (1935- 1940), 1939. gadā apalvotu ar Aizsargu Nopelnu krustu, kā arī viņa sievu, skolotāju Lidiju Puriņu (dz. Grīslis, 1908 - ?).

Neviens no deportētajiem nezināja, kas notiks tālāk. Vai nošaus? Arī tādas domas virmoja naktī pārsteigto ļaužu galvās. Bet tad jau nebija vērts neko ņemt līdzi. Citi ņēma, ko pirmo atrada un iedomājās. Salika visu kopā paunās un lielā ātrumā krāva mašīnā. Bet tad izrādījās, ka tas bija tikai sākums. Vēlāk ģimenes izdalīja, un daudzi pat nepaguva atvadīties. Nereti mantas palika pie viena no ģimenes locekļiem, bet pārējos aizveda tādus, kādi viņi bija paņemti. Vīrieši pašos spēka gados nonāca Kirovas apgabala Vjatlagā vai retāk Krasnojarskas novada Ņižņijingašas rajonā. Citus nošāva vēl pirms oficiāla sprieduma paziņošanas. No arestētajiem vīriešiem ļoti reti kurš atgriezās mājās. Sievietes ar bērniem un sirmgalvjus izsūtīja uz Krasnojarskas novada Boļšaja Murtas rajonu, Jemeļjanovas rajonu, Kazačinskas rajonu. Un strādīgie latvieši arī tur visiem spēkiem centās izdzīvot. Par spīti nežēlīgajai varai, kura centās viņus noliekt pie zemes un iznīcināt. Un viņiem visiem noteikti bija cerība, ka reiz taču šī svešā vara lūzīs, un Latvija atkal būs brīva.

Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa

facebokinstagramtwitteryoutube
PASĀKUMU KALENDĀRS

Latvija.lvKandavas novada ceļu karte.Tukuma novada pašvaldībaAktuālās tirgus izpētesPiejūra, atkritumu apsaimniekošanaKandavas komunalie pakalpojumi
back to top