Nemierīgie laiki Kandavā Latvijas Republikas dibināšanas laikā (skaitļos un faktos)08.02.2018

1914. gada 1. augustā pasauli ierauj Lielajā karā, kuru tagad pazīst kā Pirmo pasaules karu. Tajā iesaistās 38 no tolaik 59 esošajām valstīm. Karš neglābjami ienāk arī Latvijas teritorijā. 1914. gada rudenī sākas pirmā mobilizācija. 1915. gada pavasarī  vācu armija okupē visu Kurzemes guberņu. No tā nav pasargāts neviens. Daudzi dodas bēgļu gaitās, arī no Kandavas novada.

1918. gada 11. novembrī Kompjenas mežā, Francijā, Vācijas armijas virspavēlniecība paraksta kapitulācijas aktu – ir  beidzies Pirmais pasaules karš. No 1919. gada janvāra līdz jūnijam Parīzē notiek Miera konference, kuras viens no uzdevumiem ir  sakārtot Eiropas valstu robežas.

1920. gada 11. augustā Latvija noslēdz ar Padomju Krieviju „mūžīgo mieru”. Līdz ar to Krievija atzīst latviešu tautas pastāvības tiesības uz laiku laikiem (vai tiešām?!) un lauž tos uzskatus, ka Krievijai Rīgas, Liepājas un Ventspils ostas ir administratīvi nepieciešamas. Tad sabrūk pēdējais šķērslis Latvijas atzīšanai de jure. Formāli Baltijas valstis atzīst 1921. gada 26. janvārī.

Visos šajos notikumos ir ierauti arī Kandavas iedzīvotāji. Notikumi seko viens otram, varas mainās, bet cilvēkiem galvenais ir – izdzīvot.

 1918. gada 18. novembrī Rīgā, Rīgas pilsētas 2. teātra (Nacionālā teātra) telpās, proklamē Latvijas valsti, lai gan faktiski vara atrodas vācu okupācijas iestāžu rokās. Tiek izveidota Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani (1877 – 1942) priekšgalā. Tas gan vēl nenozīmē, ka sava valsts latviešiem iekrīt kā kliņģeris rokās

1918. gada novembra beigās K. Ulmaņa pagaidu valdība par pilsētas galvu ieceļ namīpašnieku un Kandavas Sadraudzīgās biedrības priekšnieku Frici Blumbergu (? – 1919). Arī pati Sadraudzīgā biedrība atsāk savu darbību, lai arī ne tik plaši kā līdz Pirmajam pasaules karam

1918. gada 17. decembrī jau proklamētajai jaunajai Latvijas valstij lielinieki pasludina Padomju Latviju. Blakus pārliecinātiem lieliniekiem un naidīgi noskaņotiem vāciešiem visvairāk ir mierīgo iedzīvotāju, kuri paši pret savu gribu ir ierauti turpmākajos asiņainajos notikumos

1918. gada 30. decembrī cauri Kandavai 65 kamanās bēg prom vācu baroni ar visām ģimenēm. Viņu atbruņošana, iegūstot dažāda kalibra šautenes un kādus desmit revolverus, notiek latviešu sarkanā strēlnieka Augusta Dombrovska (1894 – 1971) vadībā. Tur piedalās arī F. Blumbergs, pierunādams baronus atdot ieročus ar labu, lai nebūtu liekas asins izliešanas

1918. gada 31. decembrī Kandavas pagasta namā nodibinās revolucionārā Kara komiteja, kuras vadību uzņemas A. Dombrovskis. Tiek nodibināts pašaizsardzības pulciņš, par kura vadītāju ieceļ Ādamu Paegli (1890 - ?). Pie pagasta nama izkar sarkano karogu

1919. gada 8. janvārī Kandavā ierodas K. Urbanoviča komandētais 3. kavalērijas divizions ap 150 vīru sastāvā. Viņiem par godu rīko pusdienas ar svaigi šauta brieža gaļu. Pēc maltītes sarkanarmieši dodas atbrīvot Ventspili, kurā kopā ar sarkangvardiem noslepkavo ap 120 gūstā padevušos vācu kareivjus. Šis nežēlīgais terora akts izraisa tikpat nežēlīgu balto teroru, kuru īsteno landesvēristi.

1919. gada 12. janvārī uz nopratināšanu izsauc draudzes mācītāju Aleksandru Bernevicu (1856 – 1919), kuram pārmet sadarbošanos ar soda ekspedīciju 1905. gada revolūcijas laikā. Tāpat viņam nepiedod  sadarbību ar landesvēristiem, kuri pirms uzbrukuma Kandavai ir iegriezušies mācītājmuižā. A. Bernevicam piespriež nāves sodu, kuru izpilda 1919. gada 16. janvārī. Tas rada neapmierinātību lielākajā daļā Kandavas draudzes locekļu. Reizē ar viņu nošauj arī Emīlu Robertu Heinrihu Šteinu (? – 1919) – Kandavas grāmatnīcas Lielajā ielā 53 īpašnieku un vācu krājaizdevu sabiedrības grāmatvedi.

1919. gada 13. janvārī Rīgā notiek I Vislatvijas strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku deputātu kongress, kurā piedalās arī A. Dombrovskis.  Tieši šajā laikā Kandavā iebrūk Hansa fon  Manteifela (1894 – 1919) trieciena nodaļa, lai atbrīvotu sagūstītos ķīlniekus. Pie Štempeļmuižas vācieši uzduras kandavnieku pašaizsardzības patruļām. Apšaudes laikā krīt revolucionārās Kara komitejas loceklis, dzejnieka un skolotāja Jēkaba Jansona-Saivas (1890 – 1953) brālis Fricis Jansons (1895 – 1919), kuru landesvēristi par biedinājumu ļaudīm noliek baznīcā. Vēlāk viņu apglabā Mēra kalniņā, bet pēc brīvības cīņām brālis viņu pārapbedī  Jaunkandavas kapos blakus mātei Trūdei Rugājai

1919. gada 14. martā Kandavā iebrūk landesvēra vienība majora Alfrēda Flečera (1875 – 1959) vadībā. Atkal sākas terors, kuru mēģina mīkstināt pilsētas birģermeistara amatā atjaunotais Osvalds Jēgermanis (1875 – 1945). Viņam tiešām izdodas dažus kandavniekus paglābt no nošaušanas. Bez izmeklēšanas un tiesas nošauj aptuveni 20 Kandavas iedzīvotājus. tiesas un Nošaušanas akcijas vada barons Aleksandrs Voldemārs Štrombergs (1892 – 1956) no Štempeļmuižas

1919. gada 19. maijā pēc Talsu vācu komandanta kapteiņleitnanta Pētera Venta pavēles par pieļaušanu izkarināt sarkano karogu, vācu baronu atbruņošanu nošauj K. Ulmaņa par pilsētas galvu iecelto F. Blumbergu

1919. gada 7. augustā beidz pastāvēt landesvēra komandantūras vara, Talsos ierodas Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministra ieceltais apriņķa priekšnieks Pauls Grindulis. Viņš sāk organizēt policijas struktūrvienības, un nākamajā dienā amatā stājas apriņķa priekšnieka palīgi. Kandavas apkārtne ietilpst 2. iecirknī ar kanceleju Sabilē, kuru vada Ernests Dukmanis.

1919. gada 9. septembrī iedzīvotāju ērtību labad 2. iecirkņa kanceleju no Sabiles pārceļ uz Kandavu.

Diversiju veikšanai, nemieru celšanai un iedzīvotāju terorizēšanai boļševiki izveido labi apmācītu bandu apmēram 100 cilvēku sastāvā, kuri sadalās grupās un izklīst pa Kurzemi. Uz Kandavas un Talsu apkārtni dodas apmēram 30 vīru grupa ar bijušo Talsu revolucionārās kara komitejas tribunāla priekšnieku, Lībagu pagastā dzimušo Kārli Kretuli (1889 – 1938) priekšgalā. Kretulieši ierīko apmešanās vietas Vandzenes, Nurmuižas, Strazdes un Matkules mežos.

Vācieši neslēpj, ka vēlas kolonizēt Kurzemi, to pievienojot Vācijai. Sākas sadursmes starp latviešu un vācu karavīriem. Kandavā izveido komandantūru, kuru vada leitnants Gustavs Tauriņš (1890 - ?). Komandantūras vienības regulāri cīnās ar kretuliešiem.

1920. gada janvārī beidzot beidzas kretuliešu darbība, Kandavā iestājas mierīgāki laiki. Nu var sākt domāt par kara seku likvidēšanu un saimniecisko dzīvi

1920. gada 2. februārī notiek Kandavas pilsētas domnieku vēlēšanas, ievēl 12 domniekus

1920. gadā Kandavā ir palikuši tikai 1045 iedzīvotāji. Nākamajos gados gan atgriežas daudzi kandavnieki no bēgļu gaitām Krievijā un apkārtējām mājām

1920. gadā aktīvu darbību atsāk Kandavas Sadraudzīgā biedrība. Tās priekšnieks ir uzņēmējs Vilis Vizbulis, kasieris Augusts Veinbergs (1882 - ?), rakstvedis skolotājs un grāmatu veikala īpašnieks Juris Birznieks (1871 – 1950). Šajā gadā notiek piecas teātra izrādes ar ienākumiem 6600 rbļ., no zaļumu svētkiem biedrība ieņem 3000 rbļ., no īres maksām saņem 1500 rbļ, par zāles izīrēšanu ieņem 100 rbļ., bet biedru naudas ir 200 rbļ. (divi rubļi no personas). Kopā gadā ieņem 11400 rbļ. Bet ir arī izdevumi: teātra izrāžu sarīkošana izmaksā katra 900 rbļ., aktieri par šīm piecām izrādēm par katru saņem 320 rbļ., zaļumu svētki izmaksā katrs 600 rbļ., kasieris, rakstvedis, bibliotekārs un teātra pārzinis katrs saņem 250 rbļ. Skatuves uzlabošanai aiziet 1000 rbļ, bibliotēkas paplašināšana prasa 500 rbļ, neparedzētiem izdevumiem paredz 500 rbļ.

1920. gada 6. aprīlī VII dienas adventistu Kandavas draudzi uzņem draudžu savienībā. Tā sastāv no 16 draudzes locekļiem

1920. gada 16. maijā Lielajā ielā 16 sāk darboties Latvijas Sarkanā Krusta biedrības Kandavas nodaļa. Tās priekšnieks ir skolotājs Ervīns Zariņš (? – 1942) – mācītāja Riharda Zariņa brālis

1920. gada 3. oktobrī Sadraudzīgās biedrības telpas lūdz Kandavas Sarkanā Krusta nodaļa bazāram un koncertam

1920. gada 12. oktobrī Kandavas pilsētas galva O. Jēgermanis lūdz atvēlēt biedrības telpas par labu pilsētas nespējniekiem

1920. gada 24. oktobrī Kandavas draudzes padome, kurā piedalās 17 vāciešu un 24 latviešu draudzes pārstāvji, par mācītāju ievēl Engures mācītāju Kārli Tempeli (1873 – 1943).

1920. gada 27. oktobrī pret jaunievēlēto mācītāju K. Tempeli protestē Kandavas latviešu draudzes locekļi, tādēļ K. Tempelis paliek vienīgi par vācu draudzes mācītāju.

1920. gadā darbu sāk Kandavas apvienotā sešklasīgā pamatskola, kuras 1. un 2. klases skolēni mācās Sabiles ielā 8, bet 4. – 6. klašu skolēni mācās bijušās pilsētas skolas telpās Lielā ielā 8. Skolas ilggadējs pārzinis ir Irlavas skolotāju seminārists Pēteris Kalniņš (1879 – 1957).

1920. gadā Kandavas luterāņu baznīcas latviešu draudzes priekšnieks ir B. Eimanis, bet vācu draudzes – Aleksandrs fon Koškuls

1920. gadā skolotājs, grāmatu veikala īpašnieks un grāmatu izdevējs Juris Birznieks izdod brāļa Kārļa Birznieka lugu „Māņi”. To iespiež J. Glūda un biedri Talsos.

1920. gadā Kandavas sēravotu iestāde pāriet E. Danenberga īpašumā

Mazpilsēta sāk mierīgu dzīvi. Pilsētiņā atjaunojas nelielie rūpniecības uzņēmumi, atkal veras vaļā veikaliņi, ir sava skola un sava sabiedriskā dzīve. Un, galvenais, beidzot ir sava valsts.

Sastādīja Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa