DZĪVESZIŅAS. Mīlestība no pirmā acu skata līdz pat Smaragda kāzām08.06.2021

21.maijā Smaragda kāzu jubileju atzīmēja Aina un Mārtiņš Baltgalvji no Kandavas.

Abi gaviļnieki savā laulības jubilejā bija priecīgi un optimistiski, lai gan gadu skaits jau astotajam desmitam pavisam tuvu. Darba ātrumu gadi bremzējot, bet ar lēnu garu visu varot paveikt.

Lūgti dalīties savā 55 gadu laulības dzīves receptē abi gaviļnieki vienā balsī apgalvoja, ka nekādas receptes un principu kā nodzīvot tik daudz gadu kopā neesot. Vajagot daudz strādāt, kopā darboties, lai nav laika domāt par citām lietām. Ar mīlestību arī viss esot kārtībā, divi bērni izauguši un trīs mazbērni vecvecāku sirdi priecē. Ainas kundze piebilda, ka viņiem esot bijusi lielā mīlestība no pirmā acu skatiena.

Ar stāstu par saviem vecākiem dalījās meita Anita Gerke.

“Mani vecāki Aina un Mārtiņš iepazinās Okslē 1962.gadā ballē, kas tika rīkota par godu sporta spēlēm. Mans tēvs toreiz bija simpātisks jauneklis ar mocīti un ātri piesaistīja meiteņu uzmanību. Aina Strazdē strādāja bibliotēkā, tēvs Cērē būvbrigādē. Oksle atradās turpat netālu un vietējie jaunieši bija ieradušies uz balli.

Neilgi pēc iepazīšanās viņu attiecībām bija liels pārbaudījums – Mārtiņš devās uz trīs gadiem uz Minsku- dienēt padomju armijā, bet Aina trīs gadus gaidīja viņu mājās. Aina bija arī aizbraukusi Mārtiņu apciemot dienesta vietā. Tas tika darīts lielā slepenībā, lai vecāki neuzzinātu, jo viņi noteikti šādu ceļojumu vienai uz Minsku nebūtu atbalstījuši.

Laulība tika noslēgta 1966.gadā 21.maijā Tukuma rajona dzimtsaraksta nodaļā. 1968.gadā piedzima dēls Olafs, bet 1971.gadā meita Anita.

Mārtiņš lielāko daļu darba mūžu nostrādāja Tukuma ATU par šoferi, bet Aina fabrikā “Jūrmala” par Kandavas adīšanas ceha vadītāju.

Abi vienmēr ir bijuši ļoti darbīgi cilvēki. Mārtiņš – cilvēks ar zelta rokām, kas jebko pats saremontēs, pats uzbūvēs. Pats uzbūvēja ģimenei jaunu māju, kurā arī tagad abi dzīvo.

Aina – nenogurstoši rūpējas par dārzu. Vasarā viss dārzs un sēta ir vienos ziedos. 2016.gadā vecāki ieguva balvu par sakoptāko sētu.

Viņi arī nekad nav baidījušies uzsākt kaut ko jaunu, lai nodrošinātu labklājību savai ģimenei. Kādreiz audzēja tulpes un rozes. Brauca tirgot uz Kaļiņingradu.

Faktiski mūsu ģimenē vienmēr ir bijis tā, ka mamma bijusi drusku avantūriska un nekad nav nebaidījusies uzsākt kaut ko jaunu, bet tēvs vienmēr ir bijis tas, kuram pēc tam  jādomā kā mammas idejas realizēt praktiski. Piemēram, mamma tēvam nezinot pieprasīja apbūves gabalu un nostādīja tēti fakta priekšā, ka jābūvē jauna māja,  tēvs bija tas, kurš pēc tam visu organizēja un māju būvēja. Un tā ar daudz ko- tulpju ziedināšanu, rožu audzēšanu. Un mēs bērni jau arī, protams, visos darbos tikām iesaistīti.

Paralēli darbiem vecāki kopā ar mums vienmēr apmeklēja dažādus kultūras pasākumus,  braucām uz teātriem un koncertiem Rīgā, uz Slampes kultūras pili. Toreiz braucām visur, kur varēja dabūt biļetes. Daudz arī ceļojām. Gan pa Latviju un tuvējām kaimiņvalstīm, gan arī garākos ceļojumos uz Kaukāzu un Karpatiem. Braucām ar teltīm, bez kāda komforta. Un atkal tēvs bija tas, kas visu praktisko pusi bija izplānojis līdz pēdējam sīkumam. Toreiz cilvēkiem bija daudz kas pašiem savām rokām jādarina, jo tādu kvalitatīvu tūrisma aprīkojumu nevarēja dabūt. Tēvs pats šuva plēves pārklājus teltij, pats uzmeistaroja plītiņu, kur vakaros siltu ēdienu pagatavot.

Mūs vecāki vienmēr mudinājuši mācīties, daudz lasīt, atbalstījuši visas mūsu idejas. Piemēram, mudināja brāli Olafu stāties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Kaut arī tur bija milzīgs konkurss,  nebija kopmītnes, kur dzīvot, un likās, ka tas vispār ir neiespējami, bet ar vecāku atbalstu viss izdevās.

Spilgti palicis atmiņā, kā mēs ar mammu braucām ciemos pie Olafa uz Uzbekistānas pierobežas pilsētu Termezu, kur viņš atrādās mācībās padomju armijā pirms nosūtīšanas uz Afganistānu. Tā bija aizliegtā zona, vajadzēja kārtot dažādas atļaujas. Pa ceļam gāja visādi. Nokļūt tur varēja ar vairākiem pārlidojumiem un pēdējam lidojumam uz Termezu biļetē nebija norādīts konkrēts reiss. Labi, ka mamma bija bruņojusies ar vairākām Rīgas melnā balzāma pudelēm un citiem labumiem, tad jau visas durvis bija vaļā, atradās vieta lidmašīnā un veiksmīgi nokļuvām galā. Bet vispār tā bija īsta avantūra- braukt uz pašu Afganistānas pierobežu mums divām blondīnēm. Bet mammai bija svarīgi satikt savu dēlu pirms došanās karā uz Afganistānu un tā nu mēs abas, daudz nedomādamas, braucām. Tēvs darba dēļ nevarēja mums pievienoties.

     Mani vecāki vienmēr nenogurstoši ir rūpējušies par mazbērniem Elizabeti, Patrīciju un Gustavu. Viņi vienmēr tiek sagaidīti ar gardiem pīrāgiem un plātsmaizēm. Mazbērniem tiek mācīti arī dažādi darbi dārzā, rūpēs par mājdzīvniekiem  - vistām un trušiem.”

Smaragda kāzu dienā kopā ar Ainu un Mārtiņu bija arī dēls Olafs, kurš padalījās ar vairākiem interesantiem atgadījumiem no jubilāru kopdzīves. Kā teica Olafs, katru gadu ap kāzu jubilejas laiku abi nonākot uz nažiem, līdz pat šķiršanās paziņojumiem. Un kāpēc gan tā notiek?! Tāpēc, ka nevarot piemājas zemi sadalīt, vai šogad stādīšot kāpostus vai kartupeļus. Tad, kad lauki apstādīti, ģimenē atkal iestājoties miers, jo cita jau nav par ko strīdēties! Līdz nākamam gadam.