Esmu Heinriha acu gaisma09.10.2019
12.septembrī pēc kopīgi nodzīvotiem sešdesmit gadiem Dimanta kāzas atzīmēja kandavnieki Mirdza un Heinrihs Ostrovski.
Dimanta pāris dzimtsarakstu nodaļas vadītājas, novada domes priekšsēdētājas un šo rindu autores klātbūtnē vēlreiz deva svinīgo laulību solījumu, apsolot arī turpmāk saudzēt, atbalstīt, cienīt un mīlēt viens otru. Kā sacīja Mirdzas kundze, Heinrihs bez viņas nu nekādi nevarot, jo jau septiņus gadus Mirdza ir viņa acu gaišums.
Ostrovski savu laulību noslēdza 1959.gada 12.septembrī Kandavas rajona dzimtsarakstu birojā. Tā roku rokā ir aizvadīti sešdesmit gadi, kas kā apgalvoja abi gaviļnieki, paskrējuši vēja ātrumā. Nemaz neticoties, ka abiem tik liels gadu skaits uz pleciem- Heinriham astoņdesmit seši, Mirdzai- astoņdesmit. Viņi bija aizkustināti par jauko kāzu ceremoniju, sakot, ka nekad nav domājuši, ka tas būs tik svinīgi un mīļi. Galvenais jau, lai veselība pašiem kaut cik turas un mīļajiem viss labi būtu, ko tad citu vēlēties!
Domes priekšsēdētāja Inga Priede atcerējās, ka toreiz, kad viņa atnākusi dzīvot uz Kandavu, Mirdzas kundze strādājusi par sadzīves pakalpojumu kombināta vadītāju un atmiņā palikusi kā cēla skaista sieviete, vienmēr kopta un eleganta.
Mirdza ir kandavniece, dzimtā pilsēta viņai ir mīļa un dārga, pati skaistākā vieta uz pasaules. Priecē tas, ka pēdējos gados pilsēta ir tik sakopta, gan ziedošo puķu kastes, gan apstādījumi skvēros. Bez Mirdzas, pastarītes, ģimenē augušas vēl trīs meitas, tēvs jau dēlu gaidījis, bet tā arī nesagaidījis. Mamma Kurzemē bēgļu gaitās nokļuvusi no Latgales un te arī palikusi.
Heinrihs nāk no kuplas deviņu bērnu ģimenes- četras māsas un pieci brāļi. Viņa dzimtā puse ir Saldus novada Pampāļi. Heinriha hobijs un aizraušanās visu mūžu bijusi mūzika. No 1949.gada viņš spēlējis pūtēju orķestrī tenoru, tā daudzi gadi brīvajā laikā muzicējot pavadīti, gan zaļumballēs, gan pēdējos godos, gan saviesīgos pasākumos un svētku gājienos. Arī tagad viņš laiku īsina klausoties pūtēju orķestra ierakstus. Radio un magnetofons tiek turēts pa rokai, lai viegli to izslēgt un ieslēgt, kad neviena nav tuvumā, kas palīdzētu.
Abi iepazinušies, kad Heinrihs pēc armijas atnācis un Kandavas tehnikumu mācīties. Tas esot noticis žetonu vakarā, kad tehnikuma puiši uz balli atnākuši. Pasākums noticis kultūras namā. Heinrihs stāstīja, ka pamanījis kādu meiteni pie apaļās krāsns( toreiz tāda bija lielajā zālē) stāvot. Pie sevis nodomājis, ka jāiet uzlūgt. “Meitene mani dāmu dejā atlūdza. Tad es atkal viņu uzlūdzu, un tā mums viss iesākās….”. Draudzējušies kādus divus gadus, Heinrihs tehnikumu pabeidzis, tad arī kāzas svinējuši. “Nekas liels jau nebija. Bez lieciniekiem apprecējāmies. Mamma “Mazrakumos” kāzu galdu saklāja, alu izbrūvēja, pasēdējām, otrā dienā Heinis paņēma mācību mašīnu ( viņš par instruktoru tehnikumā strādāja) un aizveda pie savējiem uz Pampāļiem. Viņa tēvs, kad pirmo reizi tur viesojos, stingri noteica, ka nākošo reizi lai mani vedot tad, kad būs apprecējis. Tā tas bija.”- atmiņās dalījās Mirdza. Laiks esot saulains bijis, īpaši otrā dienā uz Pampāļiem braucot.
Ostrovsku pārim ir viena meita, kura visu mūžu nostrādājusi medicīnā. Viņiem ir divi mazbērni – mazmeita un mazdēls, nu jau arī mazmazdēliņš.
Ar savu dzīvi abi ir apmierināti, visādi jau ir gājis, kā jau dzīves līkločos, vīrs daudz nav mājās bijis, pa ballēm un čigānu bērēm trīs dienas spēlējis gan Tukumā, gan Sabilē. Tas ir tāpat kā gadalaikiem un laika apstākļiem mainoties- te saule spīd, te lietus līst, bet visu var pieciest, ja ir mīlestība un patikšana. “Muzicēšana bija Heiņa sirdslieta, tai viņš savu sirdi atdeva. Viņš spēlē balli, es sēžu malā un skatos. Kad vairs nespēlēja, tad gan uz ballēm gājām, no sirds izdancojāmies. Pirmie desmit gadi tie ir tie grūtākie, kamēr pieslīpējas, pēc tam aizvien labāk. “
Klausoties kāzu jubilāru stāstos, varēja just abu sirsnīgo pieķeršanos un savstarpējo sapratni, kas arī noteikti ir viņu laimīgās kopdzīves stūrakmens.
Dagnija Gudriķe
