Piemiņas brīdis pulcē jauniešus un sirmgalvjus26.03.2025
Ar aizkustinošu piemiņas brīdi politiski represētajiem, iesākās 25. marta rīts Kandavā, kad kopā satikās to dienu aculiecinieki un vairāki simti jauniešu, no Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas. Iecere par šādu kopīgu tikšanos ir represēto sirmgalvju vēlme, un pēdējos gados, sadarbībā ar skolām, iecere īstenojas, pulcējot aizvien vairāk skolēnu. Atgādinājums par skaudro izsūtījuma laiku, ir arī vēstījums vienmēr būt modriem, jo agresors ir tepat tuvumā.
Pasākumu ievadīja skaudras melodijas saksofonista Aigara Kalviņa izpildījumā, un atnākušajiem sirmgalvjiem, sariesās acīs asaras, redzot, kā viens pēc otra, plūstošā straumē, kā bišu spietā ierādās skolēni kopā ar saviem skolotājiem. Piemiņas brīdis iesākās ar Kandavas muzeja vadītājas Agneses Vanagas uzrunu, salīdzinot latviešiem zīmīgo Māras dienu, kad dabā viss mostas, ar ienaidnieka vēlmi apslāpēt Latvijas tautas izaugsmi. Salīdzinājumu ar tā laika šausmām, un ar sajūtām par šī brīža traģiskajiem notikumiem Ukrainā, pauda Tukuma novada domes priekšsēdētāja vietniece Inga Priede un Kandavas pilsētas, Cēres un Kandavas pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Mazitāns. Savukārt politiski represētais Ivars Meilands, kurš izsūtījumā devās 15 gadu vecumā, klātesošajiem pastāstīja par dzīvi izsūtījumā, kur bieži vien nācās dzīvot badā un aukstumā, bet latvieši ar savām prasmēm un darba čaklumu, atrada kā izdzīvot. Aizkustinošas dzejas rindas veltīja Kandavas K.Mīlenbaha vidusskolas 5.a klases skolniece Rasa Bāliņa ar “Dziesmu brīvai Latvijai”, un 7.b klases skolniece Gabriela Laurinoviča ar novadnieces Maijas Laukmanes dzeju “Kurzemei”.
Šogad 25. martā aprit jau 76 gadi, kopš uz Sibīriju tika deportēti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Pasākumā ikviens runātājs norādīja uz šausmām, kas toreiz pārņēma Latviju, Lietuvu un Igauniju, saistot to ar nežēlīgajiem un baisajiem notikumiem, kopš 2022. gada 24. februāra, kur karš plosa un dzēš dzīvības Ukrainā. Nepamet sajūtas, un gribas vilkt paralēles ar tā laika drausmīgo nakti. Arī Ukrainas kara bēgļiem – sievietēm un bērniem, nākas doties nezināmā virzienā, arī šiem cilvēkiem nākas dzirdēt, ka viņi ir fašisti un nacisti. Aizvien biežāk nākas dzirdēt šos vārdus arī Baltijas valstu virzienā.
Piemiņas brīdis turpinājās Kandavas stacijā, kur Kandavas Politiski represēto biedrības vadītājs Pēteris Briedis visiem dāvāja bukletus, ko sagatavojis un izdevis, lai atmiņas nepazūd, jo „Tie, kas neatgriezās, ir vēlējušies mums atgādināt, atcerēties un pieminēt šos baisos notikumus, kas Latviju skāruši vairākkārt.”
Tāpat kā nevar kokam aizaugt rēta, cirsta pavasara Māras dienā, tā nevar aizmirst baisos notikumus, un varam vien lūgt Dievu, lai nekad vairs neatkārtotos genocīds pret Latvijas iedzīvotājiem! Mēs nevaram sadziedēt zaudējuma sāpes, bet mēs varam par tām vēstīt nākamajām paaudzēm.
