Kandavas Sadraudzīgās biedrības namam – 110 gadu jubileja07.03.2019

19. gadsimta otrā puse bija dažādu latviešu biedrību dibināšanas bums. Kā vecākā zināmā biedrība Kandavā ir Brīvprātīgā ugunsdzēsēju biedrība, dibināta 1870. gadā. 1885. gadā, lai varētu attīstīt uzņēmējdarbību, tirdzniecību  un privāto namu būvi, izveidojās krājaizdevu sabiedrība. 1888. gadā nodibinājās zemkopības biedrība, kuras paspārnē izveidojās pirmais jauktais koris Kandavā. Citās pilsētās un pagastos jau bija nodibinājušās arī kultūras biedrības, kuras tajā laikā sauca par Saviesīgajām, Viesīgajām vai Sadraudzīgajām biedrībām. Tajās varēja izvērst kora, teātra, jautājumu un atbilžu vakaru un citu kulturālu pasākumu darbību. Tukumā Viesīgā biedrība bija nodibinājusies jau 1882. gadā, Talsos Sadraudzīgā biedrība – 1887. gadā. Savu kultūras biedrību gribēja arī kandavnieki.

Kandavnieki dibina Sadraudzīgo biedrību

1901. gada 7. decembrī, pateicoties skolotāja, uzņēmēja un pašvaldības darbinieka Jāņa Rupā (1872 - ?) uzņēmībai un arī sakariem Kurzemes guberņas administrācijā, tika reģistrēta Kandavas Sadraudzīgā biedrība. Darbību tā uzsāka 1902. gada 20. janvārī, kad notika oficiāla Sadraudzīgās biedrības dibināšanas sapulce, kurā piedalījās 31 dalībnieks. Tajā tika noteikts, ka biedru skaits  būs ierobežots – ne vairāk kā 300 personas – un biedru nauda 2 rubļi no personas. Tā tajā laikā bija pietiekami liela summa – 1,66 rubļi maksāja vesela gada abonements avīzei „Dienas Lapa”. Jāņem gan vērā, ka biedrības locekļi bija pilsonisko aprindu pārstāvji: uzņēmēji, tirgotāji, namīpašnieki, skolotāji, kuri varēja atļauties tādu naudu maksāt. Sapulcē tika izveidota biedrības valde  jeb vecāko padome, kurā tika ievēlētas 10 personas. Valdes locekļi jeb runas vīri savus amatus pildīja bez atlīdzības.  Valde varēja brīvi rīkoties ar naudas līdzekļiem līdz 500 rubļiem. Par pirmo Sadraudzīgās biedrības priekšnieku ievēlēja Kandavas pagasta rakstvedi Krišjāni Hānu. Katru gadu notika pārvēlēšanas sapulces, priekšnieka godu izbaudīja gan J. Rupais, gan galdniekmeistars Bērtulis Eiermanis, tirgotājs un namīpašnieks Fricis Blumbergs, Reņģes pagastā dzimušais vilnas krāsotavas īpašnieks Vilis Vizbulis, rakstvedis un diriģents Eduards Tinte.

Līdz pat sava nama uzcelšanai Sadraudzīgā biedrība darbojās īrētās telpās. Par īrēšanu ziņas ir visai skopas. Zināms, ka tika risinātas sarunas ar Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, bet acīmredzot sarunas nav nesušas rezultātus, jo 1907. gada jūnijā Sadraudzīgā biedrība telpas sāka īrēt Jakoba Šneidera namā (tagad Tirgus laukums 11, Kandavas novada domes finansu nodaļas telpas ēkas 2. stāvā).

Kandavā top pašiem savs Sadraudzīgās biedrības nams

1902.gada 5.maijā vecāko padome nolēma uzsākt sarunas ar tirgotāju un namīpašnieku Meijeru Blumenavu par biedrības nama būvi. Būves jautājumu risināšanai izveidoja komiteju no vecāko padomes vidus: K. Hānu, B. Eiermani un Frici Pabērzu. Jau pēc divām nedēļām tika konstatēts, ka sarunas ir neveiksmīgas, tāpēc bija jāuzsāk sarunas ar citiem Kandavas namīpašniekiem. Par spīti trūkstošajām telpām, tika organizēti un rīkoti  pasākumi – teātra izrādes, balles, literārie vakari.

1903. gada februārī nolēma Sadraudzīgās biedrības vajadzībām iegādāties namu no Judelsona Baumgarta. Acīmredzot arī šis projekts nepiepildījās.

Izskatot vēsturnieka Agra Dzeņa Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrasto informāciju, jāsecina, ka biedrības valde ir uzsākusi sarunas par nama pirkšanu  Lielajā ielā 28 (toreiz Lielajā ielā 15), kurš  tajā laikā piederējis muižniecei Teklai fon Betiherei un pēc 1894. gada datiem bijusi mūra dzīvojamā ēka ar tirgotavu, mūra ērbeģis ar ceptuvi un dārzs.

Jauno Sadraudzīgās biedrības namu būvēja no 1907. līdz 1909. gadam.  Jaunbūvējamās ēkas sākotnējo projektēšanu uzticēja būvniecības komisijas biedriem K. Hānam, B. Eiermanim un Pēterim Lucavam.

Divu gadu laikā nams bija gatavs un 1909. gadā notika nama iesvētīšana. Nama atklāšanu svinēja  divas dienas – 7. un 8. februārī. Pirmajā dienā programmā bija laicīgais koncerts ar Sadraudzīgās biedrības jauktā kora un vīru kora piedalīšanos J. Stūrīša vadībā. Jauktais koris izpildīja Andreja Jurjāna (1856 – 1922) „Nevis slinkojot un pūstot” un „Dievs, dod mūsu tēvu zemei”, Jāzepa Vītola (1863 – 1948) „Gaismas pili” un „Beverīnas dziedoni”, Jāņa Cimzes (1814 – 1881) „Kas tie tādi, kas dziedāja” un „Nu ar Dievu, Kurzemīt᾽” un citas dziesmas. Otrā dienā notika Ādolfa Alunāna (1848 – 1912) 1888. gadā uzrakstītās lugas teātra izrāde „Kas tie tādi, kas dziedāja” skolotāja Jura Birznieka (1871 – 1950) vadībā. 

Šajos 110 gados nams ir pieredzējis daudz. Diemžēl tas neprot stāstīt. Te ir spēlēts teātris uz nebēdu, dziedāts un dejots. Te ir bijuši skumji brīži, kad mūžībā aizgājuši cilvēki, kuru radošā aizrautība devusi namam īpašu skanējuma piepildījumu. Nams ir pārdzīvojis cara laikus, divus pasaules karus, neatkarīgās Latvijas laiku un mēģinājumu uzcelt komunismu, atmodas laiku un atkal brīvo Latviju. Laika zobs atstājis savas zīmes arī pašam namam. Vērienīgākā nama renesanse bija 1989. gadā, kad ar Kandavas radiorūpnīcas finansiālo atbalstu vecais biedrības nams piedzīvoja otrreizējo atdzimšanu. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vēsturniece A. Petrevica

Krājuma glabātāja I. Znotiņa

Foto:

 Sadraudzīgās biedrības nams 19.gs. 20.gadi

Atklāšanas pasākuma programma

Kultūras nama plāns