Kandavas vecpilsēta - vide, cilvēki, pārmaiņas13.09.2017

Agris Dzenis

Mag. hist., Kandavas novada muzeja vēsturnieks

 

Kandavas vecpilsēta: vide, cilvēki, pārmaiņas

Pagājušā gada vidū tika uzsākta detalizēta Kandavas vecpilsētas apbūves  vēsturiskā izpēte ar mērķi apzināt vecpilsētas arhitektoniskās, saimnieciskās un kultūras vērtības un izmantot tās vecpilsētas tālākai attīstībai, jaunu tūrisma un  apsaimniekošanas koncepciju izstrādei.

Izpētes gaitā Latvijas arhīvos tika ievākti daudzi nezināmi materiāli par ēku tapšanu un izmantošanu, īpašniekiem un iedzīvotājiem, tika identificēti senie gruntsgabalu numuri, kas ļauj vēsturisko informāciju piesaistīt konkrētai ēkai. Tagad materiālu apkopojums par vecpilsētas ielām un ēkām tiek nodots lasītāju rīcībā ar cerību, ka vecpilsētas iepazīšana veicinās kandavnieku piederības sajūtu tai, kā arī  rosinās oriģinālas ēku izmantošanas un apsaimniekošanas idejas.

Kandavas vecpilsētas ielu tīkls un apbūve, kas veidojušies 14.gs. vidū – 20.gs. sākumā, ir viena no retajām Latvijas vecpilsētām, kas minimāli cietusi karos un modernizācijas laikos. Ansambļa viengabalainība ir Kandavas vecpilsētas galvenā vērtība, bet atsevišķu ēku vērtību veido to autentiskums un ar ēkām saistītā vēsturiskā informācija. Seno ēku vēsture var tikt un tiek iedzīvināta, atjaunojot ēku vēsturiskās funkcijas. Kandavas senās ēkas kā nelielas tirgotavas, amatnieku darbnīcas, un iebraucamās vietas prasmīga apsaimniekotāja vadībā var turpināt funkcionēt arī nākamajos gadsimtos.

Kandavas iedzīvotāji tiek aicināti gan savas idejas vecpilsētas tālākai attīstībai,  gan nepublicētu informāciju par ēku vēsturi un to īpašniekiem iesniegt Kandavas novada domei vai muzejam.

 

Livonijas bruņinieku ordeņa valsts (1253. - 1561.g.)

Kandavas miesta – tirgotāju, amatnieku un Livonijas ordeņa kalpotāju dzīves un darba vieta - līdzīgi vairumam Livonijas miestu un pilsētu, veidojies pie cietokšņa - Livonijas ordeņa Kandavas pils. Pils un tajā mītošie varas pārstāvji garantēja miesta iedzīvotāju drošību un kārtību, savukārt gar  Kandavas pili vedošā Livonijas ordeņa valsts nozīmīgākā sauszemes maģistrāle: Livonijas – Prūsijas lielceļš nodrošināja tirgotāju un amatnieku izstrādājumu patērētāju pieplūdumu miestam. Miesta galvenā funkcija bija tirgošanās vieta, par ko liecina arī miestu nosaukumi poļu (miasto) un vācu (Flecken) valodā. Viduslaikos lietotā Kandavas miesta latīniskā nosaukuma - oppidum saturs  izskaidrots 1252. gada 19. oktobrī Kurzemes bīskapa Heinriha un Vācu ordeņa mestra vietvalža Livonijā Eberharda no Zainas līgumā. Abi Kursas jaunie zemeskungi vienojās, ka gan bīskaps, gan ordenis savās zemēs brīvi var dibināt tirgus vietas jeb miestus (villas forenses vel oppida).

Ordeņa Kandavas pils tika uzbūvēta 13.gs. beigās – 14.gs. sākumā. Apdzīvota vieta ārpus pils sākotnēji neveidojās, acīmredzot, biežo lietuviešu uzbrukumu draudu dēļ. Lietuviešu sirojumi Kurzemē mazinājās 14.gs. vidū, un uz šo laiku attiecināmas arī pirmās ziņas par dzīvesvietām pie pils un Kandavas miestu (lat. oppidum). 1359. g. Livonijas ordeņa mestrs izlēņoja 1 arklu zemes (aptuveni 108 ha) kādam Johanam Pusteram laukā pie Kandavas, ko agrāk apdzīvojis Treine - pēc vārda spriežot, kursis.

Senākās ziņas, kas tieši liecina par miesta kā saimnieciskas un tiesiskas vienības  pastāvēšanu pie Kandavas pils, satur mestra Vilhelma no Frimersheimas 1366.g. lēņa grāmata Henekinam Pusteram. Pusters saņēma lēņos 1 arklu zemes Kandavas miesta markā (in marchia opidi Candow), ko agrāk izmantojis un apdzīvojis kurpnieks Arnolds. Marka viduslaikos bija apdzīvotas vietas kopīgs aramzemes areāls. Miesta marka minēta arī 1397. gadā, kad  mestrs Venemars no Brigenejas izlēņoja Markam Stekemesam 160 pūrvietas zemes miesta markā Kandavas pils priekšā (in marchia opidi ante castrum Candowe).

15. gadsimtā ordeņa lietvedība tika veikta viduslejasvācu valodā. Viduslejasvācu valodā rakstītajos dokumentos Kandavas miests saukts hackelwerck, kas apzīmē ar stāvkoku žogu nocietinātu apdzīvotu vietu. Hakelverka tipa apmetne ir minēta Atskaņu hronikā pie Dobeles, Tērvetes, Žagares pilīm. Ap lejassakšu apmetnēm hakelverku veidojis planku žogs, virs kura starp krustiski zemē iedzītiem gariem, noasinātiem stabiem tika sakrauti asi žagari.

Miests ar nosaukumu hackelwerck pirmoreiz minēts 1419. gadā, kad mestrs Zigfrīds Landers izlēņoja Jēkabam Kūram arklu zemes Kandavas miesta (hackelwerck) priekšā, ko agrāk apdzīvojis Klāss Kalte.  Vairākkārt 15.gs. miests apzīmēts arī kā apdzīvota vieta Kandavas pils priekšā. Tā 1440.g. mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas izlēņoja Engelbrehtam Finkem zemi, namu un pagalmu Kandavas pils priekšā, ko agrāk lietojis pils rakstvedis Jēkabs.

Kandavas miesta apbūve viduslaikos veidojās ap tirgus laukumu, pie kura atradās draudzes kapela – neliels koka dievnams ar kapsētu tagadējā Mēra kalniņā. Atšķirībā no Livonijas ordeņa valsts pilsētām, miestiem nebija pašpārvaldes tiesību. Kandavas miesta gruntsgabali tika izlēņoti jeb nodoti dienesta valdījumā ordeņa vasaļiem vai piešķirti gruntsnomā. Tos nedrīkstēja pārdot, ieķīlāt vai atsvināt bez ordeņa priekšnieka – mestra atļaujas. Darījumus ar gruntsgabaliem apstiprināja, nodokļus ievāca un miesta iedzīvotājus tiesāja Kandavas fogts. Gruntsgabals sastāvēja no pagalma, dārza, viena vai vairākām koka dzīvojamām ēkām, kā arī saimniecības ēkām: kūtīm, šķūņiem, klētīm. Bez dzīvojamajām un saimniecības ēkām Kandavas miestā viduslaikos atradās arī krogi un amatnieku darbnīcas: smēdes, mucinieka darbnīca, maizes ceptuve. Miesta aramzeme un ganības atradās Abavas ielejā un pie miesta uz Sabiles pusi. 

Kandavas miesta centrs – tirgus laukums un tajā krustojošies ceļi savu izvietojumu nav mainījuši kopš viduslaikiem. Tirgus laukumu, kas viduslaikos bija vismaz divreiz lielāks nekā tagad, norobežoja  Rīgas ceļš (tagadējā Lielā iela), Sabiles ceļš (tagadējā Sabiles iela) un Talsu ceļš (tagadējā Talsu iela). Senākais rakstos minētais ceļš (1419.g.) ir ceļš no Kandavas uz Anseni - tagadējais Līgciema ceļš, kas veda uz Ansenes pagastu Strazdes pilskalna apkārtnē. Miesta kā tirgus vietas un amatnieku apmetnes attīstību nodrošināja Kandavas atrašanās pie galvenā Livonijas sauszemes ceļa – Prūsijas lieceļa, kā arī Kandavas pils saimnieciskās vajadzības. 

Sabiles un Talsu ielas sākotnēji sauktas par abiem Sabiles ceļiem. Starp tiem veidojās Kandavas miesta senākā daļa. 1447.g. rakstvedis Heinrihs Bladijs pārdevis muciniekam Heinriham 4 pūrvietas lielu tīrumu Kandavas pils priekšā starp abiem Sabiles ceļiem, bet 1462.g. Hanss Šenks saņēmis no Hermaņa Butlara zemesgabalu starp abiem Sabiles ceļiem.

Pēc rakstīto avotu ziņām, Kandavas miesta gruntsgabali Livonijas periodā bijuši samērā plaši. 1499.g. mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Jirgena Butlara atraitnei Katrīnai namu ar gruntsgabalu un dārzu, kā arī pļavu pie nama. 1499.g. minēta muiža (hoff) Kandavas miestā ar 4 sētām (gesinde), ko Hanss Torpene ar mestra atļauju pārdeva Bartolomejam un Vilmeram Butlariem.

Ar 1506. gadu datētas pirmās ziņas, pēc kurām iespējams precīzi noteikt objektu atrašanās vietu. Hanss Kaire un Dīriķis Bērents pārdeva kuršu izcelsmes vasalim Hermanim Dumpjātam namu un gruntsgabalu Kandavas miestā blakus baznīcas pagalmam (kerckhove) pie Talsu ceļa pa kreisi. Pārdotā gruntsgabala robeža gāja gar baznīcas pagalmu līdz Ludviga Butlara krogam. Zinot, ka baznīca atradusies Mēra kalniņā, Dumpjāta namu iespējams lokalizēt starp Mēra kalniņu un Talsu ielu, bet Butlara krogu – Talsu ielas kreisajā pusē nedaudz tālāk. 

Draudzes kapela Kandavas pils priekšā minēta arī 1518.g., kad mestrs Volters no Pletenbergas tajā apstiprināja Jakoba Franka un Dīrika Butlara dibināto mūžīgo vikāriju jeb apmaksātus aizlūgumus Jaunavas Marijas godam. Svēto Fabiāna un Sebastiāna godam veltīta kapela atradās Jaunkandavā, pie Daigones un Buses ceļiem. Šīs kapelas un viduslaiku kapsētas pie tās atrašanās vieta ir aiz tagadējā Kandavas novada Sociālās palīdzības centra Jelgavas ielā 4.  

16.gs. vairākkārt minēti saimnieciski uzņēmumi – krogi un amatnieku darbnīcas Kandavas miestā. 1536. gadā Kaspers Hofs pārdeva Kandavas Jaunās ordeņa muižas (Nye Hof) pārvaldniekam Oto Rinsenam 4 arklus zemes pie Sabiles ceļa, 2 nebrīvo zemnieku saimniecības un krogu ar zemi starp abiem Sabiles ceļiem iepetim kalēja Hinriha namam. 1536. gadā mestrs Hermanis no Brigenejas izlēņoja savam padomniekam Filipam fon Brigenam krogu, smēdi un tukšu gruntsgabalu. Mestrs Gothards Ketlers 1560. gadā izlēņoja ordeņa rakstvedim Johanam Frikem krogu Kandavas priekšā, kas agrāk piederēja nelaiķa muciniekam Andrejam (Anndres Temschleger).  Tanī pašā gadā Kandavas pils ordeņa tirgotāju, amatnieku un kalpotāju kopienas – melngalvju jeb staļļa brāļu fogti Hanss no Unnas un Hermanis Balke un visa melngalvju kopiena pārdeva Kandavas rakstvedim Antonijam Poldemanim ceptuvi (backhaus), kā arī divus dārzus un pirtis Kandavas miestā.

Poldemanis un viņa pēcnācēji Kandavas miestā dzīvoja arī pēc Livonijas ordeņa valsts sabrukuma. 1564. g. Kurzemes  hercogs Gothards Ketlers dāvināja Kandavas rakstvedim Antonijam Poldemanim (Anthonius Poldemann) namus ar tiem piederošiem dārziem un tīrumiem Kandavas miestā. 1602. un 1603.g. Heinrihs Poldemans no tēva mantotos zemes īpašumus Kandavas miestā un pie Dimžām ieķīlāja par vairāk nekā 300 marku lielu aizdevumu, kas tā arī netika atmaksāts.

Ievērības cienīga ir skolotāja un skolas pieminēšana Kandavas miestā 1511. un 1540. gadā. Tanī laikā skola atradās tikai retā Livonijas apdzīvotā vietā.   

 

Kurzemes – Zemgales hercogiste (1562 - 1796)

Ziņas par Kandavas miesta iedzīvotāju skaitu un nodarbošanos sniedz 1582. gadā atjaunotais Kandavas draudzes baznīcas nodevu saraksts. Tajā minēti šādi Kandavas miesta iedzīvotāji: Hermanis Kohs, bārddzinis Melhiors Pancs, Frīdrihs  Šmits, Karstens Šneiders, Gabriels Šneiders, Hermanis Šusters, Haberlands, Hanss Goldšmits, Kaspars Šusters, Heinrihs Zatlers, Hermanis Zatlers, Heinrihs Poldemans, ģērmanis, Heinrihs Šusters, Stefens Kleinšmits, Henekins Bušmanis, Hanss van Akens, Hermanis Šnickers, Johims Goldšmits, tirgotājs Hinrihs, staļļa puisis, Stefens Preiss, hercoga krodzinieks Filips, hercoga krodzinieks Andrejs, audējs Jānis, kalējs Hansiņš, abi zeļļi, Hilzema krodzinieks Karls, Altenbokuma krodzinieks Heinrihs, Saukums, Dēnhofa krodzinieks Johans, audējs Mārtiņš, Mustes krodzinieks, Gapse, Altenbokuma krodzinieks, Evalta Franka krodzinieks, Tidevica krodzinieks, vecais stārasts Arents, audējs Bernts. Šajā sarakstā iezīmējas vēlāko gadsimtu Kandavas miesta svarīgākās saimniecības nozares: tirdzniecība, uz lauku izejvielām bazēta amatniecība, kā arī kroģēšana un viesu uzņemšana. Daudzie krogi Kandavā hercogistes laikos piederēja vai nu muižniekiem, vai hercogiem. Kroģēšanas tiesības laukos un miestos bija hercogistes muižnieku privilēģija.

Kurzemes hercogistes laikā Kandavas iedzīvotāji dalījās divos sociālajos slāņos. Pirmais slānis bija namnieki jeb birģeri – vācu izcelsmes iedzīvotāji, kam miestā piederēja nams, un kuri nodrošināja sev iztiku ar amatniecību vai tirdzniecību. Par miesta zemes izmantošanu tie maksāja nodokli hercogam. Zemākais slānis bija latviešu un vācu izcelsmes iemītnieki jeb kambarnieki – personiski brīvi ļaudis, kas dzīvoja pie namniekiem un strādāja par kalpotājiem.

Jau 17. gadsimta beigās Kandavā apmetās pirmais mākslinieks. 1691. gada 18. martā Kandavā Aleksandrs Sobocienskis pārdeva savu namu “ļoti godājamam, ļoti cienījamam un mākslā apdāvinātam Matiasam Petrsona kungam.”  Šlēzvigā dzimušais Petrsons bija Kurzemē loti iecienīts portretists, kurš ar savu māku bija ticis pie ievērojamas turības.

1699. gadā “šaipus Abavai” jeb Veckandavā atradās 10 nekustamie īpašumi, bet “viņpus Abavai” jeb Jaunkandavā – 5 nekustamie īpašumi. Starp Veckandavas īpasumiem minēts arī aptiekāra nams. Pēc Lielā mēra – 1716. gadā Jaunkandavā dzīvoja 9, bet Veckandavā – 5 ģimenes. Tas rosina domāt, ka vesturnieka Jana Juškeviča minētās ziņas par to, ka no 600 Kandavas iedzīvotājiem mēra laikā dzīvi palikuši tikai 2 cilvēki, neatbilst īstenībai. 1730. gadā abos Abavas krastos dzīvoja 19 ģimenes.

Diemžēl nav izdevies atrast ziņas par Kandavas miesta ēkām 18. gadsimtā. J. K. Broces 1794. gadā zīmētajā akvarelī redzamas tikai koka ēkas, izņemot Pulvertorni. Netieša liecība par koka ēku izplatību miestā ir hercogistes virsmežziņa Keizerlinga 1740. gada pavēle Kandavas mežsargam Brahmanim izsniegt 20 sausus baļķus ēku remontam visiem Kandavas namniekiem, kas maksā gruntsnodokli.

1787. gadā minēts pirmais Kandavas viesu nama īpašnieks – galdniekmeistars Johans Brahmanis. Nākamajā gadsimtā viesnīcu, krogu un iebraucamo vietu uzturēšana kļuva par kandavnieku nozīmīgāko nodarbi.

 

 

Krievijas impērijas laiks (1795 - 1917)

19. gadsimtā notika strauja Kandavas miesta izaugsme un līdz ar to – arī pārmaiņas apbūvē. 1804. gadā tika izdots Kurzemes guberņas pārvaldes aizliegums ebrejiem turpmak dzīvot guberņas laukos, kādēļ ebreji masveidā parcēlās uz pilsētām un miestiem. 19. gadsimta vidū ebreji sastādīja gandrīz pusi no miesta iedzīvotājiem, un viņu īpašumā atradās lielākā daļa vecpilsētas namu. Pēc pagasta iedzīvotāju kustības ierobežojum atcelšanas 1863. gadā un atļaujas  brīvi nodarboties ar amatiem visiem guberņas iedzīvotājiem Kandavā sākās latviešu saimnieciskā uzplaukuma laiks. Turību sasniegušie latviešu amatnieki - bijušie zemnieki - spēja iepirkt un būvēt namus. To vairākums bija izvietoti par Vējspārnu dēvētajā Lielās ielas daļā, kā arī Talsu ielā.    

Saskaņā ar Kandavas miesta priekšnieka Karla Frīdriha Todlēbena sniegtajām ziņām, 1826. gadā miestā bija 4 mūra un 33 koka mājas. 1837. gadā jau bija uzbūvēta mūra sinagoga.

1855. gadā kronim piederošajā Kandavas miestā atradās 5 mūra un 36 koka mājas, latviešu draudzes skola, privātā zēnu skola, aptieka un vairāk kā 550 iedzīvotāji, no tiem gandrīz puse – ebreji.

1862. gadā Kandava ar 795 iedzīvotājiem, 57 dzīvojamajām un 91 neapdzīvojamo ēku ieņēma otro vietu Kurzemes kroņa miestu vidū. Kandavā atradās 24 tirgotavas, 3 alus brūži, 4 iebraucamās vietas un 4 dzērienu tiergotavas jeb šeņķi. Luterāņu draudzes skolā un ebreju skolā mācījās 15 bērni. Miesta iedzīvotāji nodarbojās ar sīkamatniecību, kroģēšanu, un dārzkopību.

1870. un 1881. gadā Kandavā plosījās lieli ugunsgrēki. Liesmām par upuri kļuva gandrīz visa koka apbūve. Tā kā miesta iedzīvotāji šajā laikā bija ieguvuši zināmu turību, ēkas ātri tika izbūvētas no jauna un apbūve papildināta ar vairākstāvu mūra namiem, no kuriem ievērojamākais ir 1909. gadā būvētais Sadraudzīgās biedrības trīsstāvu nams Lielā ielā (tagad – Kandavas pilsētas kultūras nams). Vidējais koka un mūra dzīvojamo ēku stāvu skaits Kandavā tomēr nepārsniedza 1,5 – 2 stāvus. Tika apbūvēts Lielās ielas ziemeļu gals, tautā saukts Vējspārns. Pagalmos būvēja Kandavas vecpilsētai raksturīgās divstāvu saimniecības ēkas ar galeriju. Vecpilsētas ielu tīkls saglabājās iepriekšējais – kā galvenās maģistrāles funkcionēja Lielā, Sabiles un Talsu ielas ar šķērsielām – Pils, Dārza un Ūdens ielām. 

Namu arhitekti un būvētāji bija vietējie Kandavas būvmeistari: Prūsijā dzimušais Johans Šlups, bet vēlāk arī latviešu būvnieki Ansis Oše un Kārlis Tenbergs. 19. gadsimta pēdējā ceturksnī būvētie Kandavas nami izceļas ar neogotiskajiem būvelementiem un dekoratīvajiem stūru nošļaupumiem.

1911. gadā 2000 Kandavas iedzīvotāji mitinajās 108 mūra un 46 koka namos. “Baltijas adresu grāmatas” autors A. Rihters pamatoti atzīmēja, ka mūra nami Kandavā ir vairākumā, un miests tamdēļ izskatās labāk nekā citas Kurzemes apdzīvotās vietas.

Lielu ieguldījumu vecpilsētas labiekārtošana sniedza 1894. gadā dibinātā Kandavas miesta valdes Bruģēšanas komisija, ko nakamajā gadā apvienoja ar Būvniecības komisiju. Komisijā ietilpa miesta vecākais un divi būvuzņēmēji, kas par savu darbību samaksu nesaņēma. Jau 1894. gadā komisija piešķīra 150 rubļus Lielās ielas un Tirgus laukuma brugēšanai. Nepieciešamie akmeņi un grants bija jāsagādā pašiem namīpašniekiem.

1899. gadā Tirgus laukumā tika ierīkots sabiedriskais ūdenspumpis. Par tā lietošanu no katra namīpašnieka iekasēja 2 rubļus gadā.        

 1905. gadā jau bija nobruģētas visas Kandavas ielas 3 verstu garumā, bet akmeņu un cementa trotuāru kopējais garums sastādīja 1,5 verstis. Ielas apgaismoja 4 petrolejas lukturi. No 120 dzīvojamiem namiem 4/5 bija mūra, un gandrīz visi namu jumti bija segti dakstiņiem.

1908. gadā ar ķieģelu arku tika pārsegts pilsētas novadgrāvis, jo tas izplatījis stipru smirdoņu, kā arī laboti un no jauna ierīkoti cementa trotuāri gar ielām.

Pēc pilsētas tiesību piešķiršanas Kandavai 1917. gadā un Latvijas republikas izveidošanās 1918. gadā vecpilsētas apbūve un ainava vērā ņemamas pārmaiņas nepiedzīvoja. Jaunu individuālo dzīvojamo māju apbūve uz D, Z un R no vecpilsētas gar Sabiles, Talsu, Liepu un Rūmenes ielām strauji kļuva intensīvāka pēc 1921. gada, kad agrārās reformas gaitā Kandavas pilsētas paplašināšanai tika piešķirti vairāki zemesgabali no privāto un valsts muižu zemes. Individuālo dzīvojamo māju būve minēto ielu rajonos notika arī pēc Otrā pasaules kara un turpinās vēl tagad.

Nedz vecpilsētas apbūvi, nedz ainavu jaunās dzīvojamās mājas un piemājas saimniecības nav skārušas un ietekmējušas, jo arhitektoniski un vizuāli tās ir norobežotas no vecpilsētas. 1983. gadā apstiprināja valsts aizsargājamo vēstures un kultūras pieminekļu sarakstu, kurā kā pilsētbūvniecības pieminekli iekļāva arī Kandavas vēsturisko centru. Tika nospraustas aizsardzības zonas Kandavas vecpilsētai. Turpmākajos gados Kandavas vecpilsētas aizsardzība, rekreācija un izmantošana diemžēl tika atstāta novārtā. Pašlaik Kandavas novada pašvaldība ir izstrādājusi jaunus būvnoteikumus un novada attīstības plānu, kas precizē arhitektūras pieminekļu aisardzības normas, kā arī paredz materiālu atbalstu vecpilsētas ēku īpašniekiem namu atjaunošanai un remontam. Nākamais solis, kas sperams sekmīgā Kandavas vecpilsētas atdzīvināšanas procesā, ir vecpilsētas attīstības plāna izstrādāšana un ieviešana.

 

 

 

Tirgus laukums

Viduslaiku apdzīvoto vietu sirds bija tirgus laukums – vieta saimnieciskām aktivitātēm, kuras drošību garantēja tiešā tuvumā esošs cietoksnis, bet kārtību un likumību – administratīvās varas pārstāvja tuvums. Kandavas tirgus laukums savu atrašanās vietu kopš viduslaikiem nav mainījis. Ap to veidojās apbūve, laukumā krustojās satiksmes ceļi, kas veda uz Rīgu, Prūsiju, Talsiem, Saldu. Līdz 19. gadsimta vidum laukums bija divreiz lielāks nekā tagad, un pletās līdz pat Lielajai ielai. 

1806. gadā Kandavas miests ieguva Kurzemes guberņas pārvaldes atļauju rīkot iknedēļas tirgus. Līdz 19. gadsimta beigām tirgus nodoklis bija miesta pašpārvaldes galvenais ienākumu avots. 1895. gadā pēc Kandavas miesta domes Bruģēšanas komisijas lēmuma Tirgus laukums un pieguļošās ielas tika nobruģēti. Darbus veica domes algoti meistari, bet akmeņus un granti vajadzēja sagādāt namīpašniekiem. 1902. gadā lauksaimniecības preču tirgotāji pārcēlās uz jauno tirgus laukumu, kas tika ierīkots tagadējā Kandavas pasta ēkas vietā Lielās ielas sākumā. 

No 1950. līdz 1990. gadam laukums oficiāli tika dēvēts par Uzvaras laukumu.

 

Kapelas kalniņš   

 Kandavnieki to ieraduši dēvēt par Mēra kalniņu, tomēr vietas vēsturiskais nosaukums, kas figurē arī 19. gadsimta dokumetos, ir Kapelas kalniņš. Par kapelu viduslaikos sauca nelielu katoļu dievnamu, kas kalpoja arī kā mirušo apbedīšanas vieta. Nostāstu par mērī mirušo apbedījumiem kalniņā rašanos, visticamāk, rosināja mirušo kauli, ko no kalniņa regulāri izskaloja lietus. Maz ticams, ka 1710. gada Lielajā mērī mirušie būtu apbedīti apdzīvotas vietas pašā centrā, jo hercogs to bija aizliedzis.

Kā tas bija ierasts viduslaiku Eiropas apdzīvotajās vietās, arī Kandavas miestā tieši pie tirgus laukuma atradās baznīca ar kapsētu. Domājams, koka kapela uzbūvēta drīz pēc miesta rašanās, tomēr dokumentos Kandavas baznīcas pagalms minēts tikai 1506. gadā. 1518. gadā Kandavas draudzes kapelā Kandavas pils priekšā turīgie vasaļi Jakobs Franks un Dīriks Butlars nodibināja vikāriju jeb apmaksātus aizlūgumus Jaunavas Marijas godam. Kapela bija visas plašās Kandavas draudzes, kas ietvēra tagadējos Kandavas un Talsu novadus, kā arī daļu no Tukuma novada, reliģiskais centrs.

Koka kapela ar torni Kandavā vairākkārt minēta 17.gs., kad tā kalpoja luterāņu draudzes vajadzībām.  1655. un 1670. gadā dokumentos minēts, ka zem  dievnama atradušās Zemītes, Strazdes, Rūmenes un Zantes muižu īpašnieku  - Butlaru dzimtas kapenes. Pēc tagadējās luterāņu baznīcas uzbūvēšanas 1687. gadā kapela sabruka, tomēr mirušie vecās baznīcas kapsētā apbedīti vēl 1730. gadā. Vecā kapsēta acīmredzot nebija tik prestiža apbedījuma vieta, jo apbedīšanas maksa tajā noteikta krietni mazāka nekā kapsētā pie jaunās baznīcas.  

1872. - 1876. gadā pēc bijušā Kandavas miesta priekšnieka Karla Grēbnera ierosinājuma tika ierīkots Kapelas kalna parks. Domājams, ka tad uzmūrēts arī akmeņu žogs ap kalniņu, lai lietus ūdens neizskalotu mirušo kaulus. 20. gadsimta 20. - 30. gados kalna virsma nolīdzināta, un tur ierīkota deju grīda. Pēdējo reizi viduslaiku kapsētas miers traucēts Otrā pasaules kara laikā, kad tur raktas tranšejas un atrasti skeleti ar senlietām, kas datētas ar 14.-16. gadsimtu, kā arī 18. gadsimta monētas. Jau agrāk Kapelas kalniņā nejauši atrastas arī 13. - 15. gadsimta kuršu senlietas, kas glabājas Kandavas novada muzejā. Senlietu vecums netieši norāda arī uz kapelas vecumu. 1253. gadā Livonijas ordenis un Kursas bīskaps vienojās, ka jāuzbūvē divas baznīcas Vanemas zemē: vienu bīskapa, bet otru – ordeņa teritorijā. Bīskapa baznīca tika uzbūvēta Ārvalē, bet ordeņa baznīcas celšanas vieta nav zināma. 13. gadsimta otrajā pusē vislabvēlīgākie apstākļi dievnama būvei bija tieši Kandavā, jo šeit atradās ordeņa pils, kas nemierīgajos apstākļos radīja drošību gan dievnamam, gan priesterim. Ja šo minējumu apstiprinātu arheoloģiski nepētētītajā Mēra kalniņā iegūti dati, Kandavas kultūrvēsturiskās vērtības papildinātu arī senākais katoļu dievnams Kursā.       

 

Tirgus laukums 1

Bijušais hipotēku Nr. 48. Privātīpašumā esošā mūra dzīvojamā un veikalu ēka būvēta ap 1880. gadu. Tai saglabājušās arhitektoniskās detaļas ar māksliniecisku vērtību: trīša jumtiņš, logu apmales un balkons ar ornamentālām margām.

1863. gadā uz gruntsgabala atradusies koka dzīvojamā ēka, kas piederējusi zemniekam Matīsam Mīlenbaham – ievērojamā valodnieka Kārļa Mīlenbaha tēvam. 1894. gadā ēka jau piederējusi ebrejam, tirgotājam Jankelim Frīdlenderam; te atradies traktieris un tirgotava. 1912. gadā ēka ar koloniālpreču un dzelzslietu tirgotavu piederējusi ebrejam Icigam Levinsonam. Pirmās Latvijas republikas laikā ēkas īpašniece bija Frīda Levinsone, kas vadīja pārtikas preču tirgotavu. Viņa gājusi bojā Kandavas ebreju iznīcināšanas akcijā 1941. gada jūlijā.

Pēc kara ēkā atradusies autoosta, 20. gadsimta 70. - 80. gados – dāvanu veikals un rūpniecības preču noliktava. 1995. gadā ēku atguva Izraēlā dzīvojošais Frīdas Levinsones dēls, kurš kara laikā bija iesaukts dienestā Padomju armijā, . Vēlāk māja pārdota.  

 

Tirgus laukums 2

Bijušais hipotēku Nr. 51. Pašvaldības īpašumā esoša dzīvojamā un veikalu ēka. Tā ir trīskorpusu ēkas Sabiles ielā 2, kas būvēta pirms 1858. gada, bet pārbūvēta 1911. gadā, daļa. 1935. gadā te atradies Minnas Simansones pārtikas preču un Ābrama Frīdberga manufaktūras preču veikals. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās dzīvokļi, frizētava un bibliotēka. 

 

Tirgus laukums 3

Bijušais hipotēku Nr. 52. Privātīpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā un veikalu ēka, pirmoreiz minēta 1863. gadā, kad piederējusi vācietim, viesnīcniekam Johanam Corndorfam. 1894. gadā mūra dzīvojamais nams ar tirgotavu piederēja Kurzemes pilsētu hipotēku biedrībai – acīmredzot, bija nonācis tās īpašumā kā neizpirkta ķīla. 1900. - 1940. gadā ēka piederēja ebreju tirgotāju Bergmaņu dzimtai, un tajā atradās fajansa preču, sīkpreču un pārtikas preču tirgotavas. Pēc Otrā pasaules kara mājā atradās dzīvokļi.

 

Tirgus laukums 4   

Bijušais hipotēku Nr. 84b. Privātīpašums. Vizuāli pamanāma mūra gaļas tirgotavu rinda ar nojumi, kas, iespējams, būvēta pēc Krievijā 19. gadsimtā populāro tirdzniecības rindu ēku parauga. Ēkas arhitektoniskās detaļas ar māksliniecisku vērtību ir stabu kapiteļi un bāzes, logu un durvju ailu kārtojums un konfigurācija, koka dzegas profils, nojumes grīda – bruģis. Jau 1984. gadā viena kolonna bija nodrupusi, jumts un dzega atradās neapmierinošā stāvoklī, kas sevišķi nav uzlabojies līdz mūsdienām. 1984. gada arhitektūras pieminekļa apsekošanas aktā minēts, ka ēka būvēta 18. gadsimtā, kas gan neatbilst īstenībai, jo 1858. gada Kandavas miesta plānā šīs ēkas vieta vēl nav apbūvēta. Pirmoreiz ēka kā mūra gaļas tirgotavu rinda dokumentos minēta 1894.g., kad tās īpašnieks bija Aizdzires muižas īpašnieks, atvaļināts pulkvedis Aleksandrs fon Koškuls. 1912. gadā ēkā atradās desinieka un vairāku miesnieku – ebreju tirgotavas; 1938. gadā – latviešu uzņēmēja Mārtiņa Mežraupa desu un gaļas tirgotava. Pec kara te atradās gaļas un zivju veikals.

 

Tirgus laukums 5

Bijušais hipotēku Nr. 35. Pašvaldības īpašums. Bijusī mūra viesnīca, veikalu un dzīvojamā ēka ar cokolstāvu un mansardu, kas celta ap 1870. gadu, bet 20. gadsimta 60. gados pārbūvēta par neizskatīgu un Tirgus laukuma ansambli bojājošu “kastītes” tipa divstāvu dzīvojamo namu. No sākotnēja būvapjoma saglabājies tikai cokolstāvs. 1863. gadā te atradusies koka dzīvojamā un mūra saimniecības ēka, kas piederējusi vācietim, viesnīcniekam Johanam Corndorfam, kurš kā ēkas īpašnieks figurē dokumentos līdz 1900. gadam. 1894. gadā minēts mūra dzīvojamais nams ar tirgotavu un traktieri. Gadu vēlāk zemnieks Ernests Miķelsons ēkā atvēris alus un silto ēdienu tirgotavu. 1900. gadā te atradusies skolotāja Jāņa Rupā privātā bibliotēka, bet 1912. gadā - Kārļa Bāliņa viesnīca “Abavas ieleja” un Pastendes alus darītavas noliktava. 1922. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Jēkabs Dukāts. Pirmās republikas laikos ēkā atradās metodistu draudzes nams, Friča Untiķa gaļas un desu tirgotava.

 

Tirgus laukums 6        

Bijušais hipotēku Nr. 84a. Pašvaldības īpašumā esošā mūra viesnīcas, veikalu un dzīvojamā ēka būvēta pēc 1870. gada. Saglabājušās arhitektoniski mākslinieciskās vērtības ir: rupji fakturēts apmetums, logu un durvju ailu dekoratīvās apmales, sandriki, palodzes un starpstāvu joslas, kas veidotas gludā apmetumā.  Ēka rakstos pirmoreiz minēta 1894. gadā kā  divstāvu mūra dzīvojamais nams ar traktieri un tirgotavu, kas piederējis Aizdzires muižas īpašniekam, baronam Aleksandram fon Koškulam. 1895. gadā Matkules pagasta zemnieks Kārlis Līnis te atvēris viesnīcu „Pēterburga“ ar traktieri, kur tirgoti siltie ēdieni un stiprie dzērieni. Pēc Pirmā pasules kara ēka piederēja Kandavas pilsētas pašvaldībai. 1935. gadā te atradās Dveiras Frīdbergas pārtikas preču veikals. Pēc kara ēkā atradās dzīvokļi un veterinārā aptieka.

 

Tirgus laukums 7. Ugunsdzēsēju depo.

Bijušais hipotēku Nr. 88. Tagad - valsts īpašums, bet savas pastāvēšanas laika lielāko daļu tas piederējis Kandavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai. Kā biedrības vienstāva mūra „ugunsdzēsēju šķūnis“ ēka būvēta 1872. gadā Kandavas būvmeistaru Vilhelma Šlupa un Oto Šteina vadībā. Novērošanas un šļūteņu žāvēšanas tornis celts 1889. gadā Kandavas būvmeistaru K. Ošes un K. Tenberga vadībā. 1902. gadā uzbūvēts ēkas otrais stāvs.  Tagadējo būvapjomu ēka ieguva 20. gadsimta 30. gados pēc ugunsdzēsēju auto iegādes, kad mašīnas novietošanai tika pārbūvēts ēkas labais spārns.

 

Tirgus laukums 11. Mūzikas skola. 

Bijušais hipotēku Nr. 36. Īpašuma agrākās adreses: 1896.g. - Kalna iela 1 un 2, 1922.g. - Kalna iela 2/4. Tagadējais pašvaldības īpašums laika gaitā daudzkārt mainījis gan funkcijas, gan īpašniekus. Ēku komplekss, kurā atradās gan mūra alus darītava, gan dzīvojamā un sabiedriskā ēka, celts ap 1890. gadu. Jau 1863. gadā uz gruntsgabala atradās viena koka dzīvojamā ēka, divas koka saimniecības ēkas, koka alus brūzis un viena mūra ēka īpašām vajadzībām. Īpašnieks bija Kandavas veiksmīgākais uzņēmējs, ienācējs no Talsiem Karls Antons Hencelts, kurš sākotnēji darbojās kā ādgēris, bet vēlāk kļuva par tirgotāju un viesnīcnieku. Pēc K. A. Hencelta nāves īpašumu mantoja viņa znots Karls Gertners. 1894. gadā 1 koka un 1 mūra dzīvojamo namu, mūra alus darītavas un iesalnīcas īpašnieks bija aldaris, ārzemnieks Jakobs Šneiders. 1895. gadā Līvbērzes pagasta zemnieks Kaspars Bendravs ēkā atvēris stipro dzērienu tirgotavu jeb šeņķi. 1922. gadā ēku īpašnieks bija Aleksandrs Veidners. 20. gadsimta 20 gados ēkā atradās policijas iecirknis, 50. gados – konditoreja un tiesa, kā arī piena produktu  veikals, bet vēlāk – Kandavas bērnu mūzikas skola.

 

Ūdens iela

Krieviski saukta Vodjanaja uļica, vācu valodā – Wasserstrasse. Nosaukumu, domājams, devis gar ieliņu tekošais strauts, kas pildījis pie ielas esošo ugunsdzēsēju ūdenskrātuvi, bet lejpus Tirgus laukumam izmantots vecpilsētas notekūdeņu un kanalizācijas aizvadīšanai uz Abavu. Ūdens iela ir visjaunākā vecpilsētas iela, kas izveidota tikai 19. gadsimta pēdējā ceturksnī, atdalot divus gruntsgabalus no Tirgus laukuma.  

 

Ūdens iela 2

Bijušais hipotēku Nr. 85. Pašvaldības īpašums: sarkanu ķieģeļu mūra divstāvu dzīvojamā un veikalu ēka, kas būvēta 19. gadsimta beigās, ar bagātīgi rotātu fasādi: dekoratīvām logu apmalēm, starpstāvu joslu un balkonu. 1894. gadā tā īpašnieks bija namnieks Aleksandrs Heidingers. Uz gruntsgabala bija uzbūvēti mūra dzīvojamais nams ar tirgotavu, koka ērbeģis un smēde. A. Heidingera mantinieki īpašumu apsaimniekoja arī starpkaru periodā. 1930. gadā sabiedriskais darbinieks Juris Birznieks te izveidoja savu grāmatu apgādu, kur strādājusi viņa māsa – dzejniece Birznieku Latiņa. 1935. gadā ielas mājā atradās Leibas Hiršberga manufaktūras preču tirgotava un Vilmas Liepas frizētava. Pēc otrā pasaules kara ēkā atradās dzīvokļi un grāmatu veikals.

 

Ūdens iela 4

Bijušais hipotēku Nr. 74, privātīpašums. Sarkanu ķieģeļu mūra divstāvu dzīvojamā un veikalu ēka būvēta pēc 1908. gada, bet dzīvojamā ēka sētā jeb ērbeģis - pirms 1894. gada. 1894. gadā gruntsgabala īpašniece bija namniece Marija Brigena; uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamais nams un mūra ērbeģis. 1908. gadā tika izstrādāts jaunbūves projekts divstāvu dzīvojamai ēkai ar balkonu un iebrauktuvi uz Kiršteina grunts. Arī 1912. gadā īpašnieks bija Fricis Kiršteins, un ēkā atradās īpašnieka sīkpreču tirgotava. 1922. gadā uz Kiršteina mantinieku gruntsgabala atradās mūra dzīvojamā ēka, 2 veikali un 2 akmeņu ērbeģi. 1935. gadā īpašnieki bija Voldemārs Kiršteins un Emma Veronika Skudre, dzimusi Kiršteina. Ēkā darbojās Marija Kiršteinas zobārsta kabinets. 1995. gadā īpašuma tiesības tika atjaunotas V. Kiršteina brāļa meitai Karīnai Koškinai.

 

 

Baznīcas iela

No 1950. līdz 1990.g. tā dēvēta par 1905. gada ielu. Iela izveidota tikai 19.gs. beigās, tomēr uz tās atrodas divas senas ēkas – Kandavas ev.-lut. draudzes nams un Kandavas pagasta noliktavas ēka.

 

Baznīcas iela 1

Agrākais hipotēku Nr. 78. Tagadējais pašvaldības īpašums ir divstāvu mūra dzīvojamā ēka, būvēta ap 1890. gadu. 1894. gadā mūra divstāvu dzīvojamā nama ar koka piebūvi īpašnieks bija būvuzņēmējs, Kandavas miesta domnieks Ansis Oše. 1922. gadā ēka atradās vācieša, kurpnieka Aleksandrs Toppes īpašumā, kurš 1939. gadā izceļoja uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās dzīvokļi.   

 

Baznīcas iela 3

Pašvaldības īpašums. Akmeņu mūra noliktava ar pildrežģa tehnikā būvētiem galiem ir celta 19. gadsimta 1. pusē. 1858. gadā ēka atradās uz viena gruntsgabala ar Kandavas kroņa pagasta namu (tagad Sabiles ielā 8). Visticamāk, ēka būvēta kā pagasta labības rezervju noliktava jeb magazīnas ēka. Labības uzkrājumus visiem Kurzemes pagastiem obligāti bija jāveido pēc 1817. gada, lai zemnieki neražas vai citu saimniecisko grūtību gadījumos no magazīnas varētu aizņemties labību.

 

Baznīcas iela 5

Koka ēka ar pagrabu ir Kandavas ev.-lut. draudzes īpašums, celta 19.gs. 1. pusē. Kandavas ev.- lut. draudze atradās valsts (kroņa) pārziņā, tāpēc gruntsgabalam, tāpat kā citiem kroņa īpašumiem, hipotēku numurs netika piešķirts. 1922. gadā tā adrese bija Kalnu iela 1.

Ērģeļnieka nams, kur ērģeļnieks noturējis vācu draudzes, bet baznīcas kora priekšdziedātājs – latviešu draudzes skolas nodarbības, Kandavas pilsētiņā minēts jau 1730. gadā, tomēr nav precīzi nosakāma nama toreizējā atrašanās vieta. 1863. gadā ērģeļnieka nams minēts kā kroņa īpašums, kur dzīvojuši ērģeļnieks Frīdrihs Jēgermanis un kokvirpotājs Johans Kurcenbaums. Jāatzīmē, ka no ērģeļnieku Jēgermaņu dzimtas cēlušies 20. gadsimta Kandavas ievērojamākie uzņēmēji un sabiedriskie darbinieki – Osvalds un Frīdrihs Jēgermaņi. Uz gruntsgabala atradušās koka dzīvojamā un koka saimniecības ēka. Pēc Pirmā pasaules kara ēkas piederēja Kandavas ev.-lut. latviešu draudzei. 1927. gadā uz gruntsgabala atradās koka vienstāva ērģeļnieka nams ar 4 istabām, un vienstāva koka stallis – vāgūzis, kas mūsdienās ir zudis.

 

Baznīcas iela 7. Kandavas  ev.-lut. baznīca

Kandavas ev.-lut. draudzes īpašums. Mūra dievnams būvēts 1683. - 1687. gadā,  nodedzis 1728. gadā, bet atjaunots 1736. gadā. Lielāki remonti tam veikti 1781. un 1844. gadā, bet augstā torņa smaile uzbūvēta 1889. gadā.

Baznīcai raksturīgas 18.gs. 1. puses būvformas – fasādes, logi, durvis, velves. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar Nr. 6818. Tajā atrodas valsts nozīmes mākslas pieminekļi: kancele un biktssols, ko 18. gadsimta trīsdesmitajos gados darinājis Kurzemes hercoga galma tēlnieks Johans Mertenss. Spriežot pēc 1712. gadā tapušā apraksta, altāris pirms 1728. gada ugunsgrēka bijis daudz greznāks par tagadējo. To rotājušas kokā grieztas apustuļu figūras un liela Golgātas aina. No šīs greznības ir saglabājušies tikai divu krustā sisto ļaundaru koka tēli, kas ugunsgrēka laikā nav atradušies baznīcā. Neskaidra ir baznīcā glabātās, ar 16. gadsimtu datējamās Dievmātes koka skulptūras izcelsme. Varbūt tā pārvietota no vecās baznīcas tāpat kā 1667. gadā Barbaras Butlaras dāvinātais dievgalda biķeris? 

 

Talsu iela

Tā ir viena no senākajām Kandavas ielu maģistrālēm, kas viduslaikos caur Līgciemu vedusi uz Talsiem. Domājams, Talsu iela bija ceļa no Kandavas uz Anseni, kas minēts 1419. gadā, sākums. Ansene – kuršu pilsnovads, vēlāk pagasts – atradās pie Dzegužu pilskalna tagadējā Strazdes pagastā. 15. gadsimtā Talsu ceļš dēvēts arī par otru Sabiles ceļu.  Talsu ceļš un senākie Kandavas miesta objekti, kam iespējams noteikt arašanās vietu, pirmoreiz minēti 1506.g., kad Hanss Kaire un Dīriķis Bērents pārdeva Hermanim Dumpjātam namu un gruntsgabalu Kandavas miestā blakus baznīcas pagalmam (kerckhove) pie Talsu ceļa pa kreisi. Tātad šis nams atradies starp Mēra kalniņu un Talsu ielu. Aiz minētā nama pie Talsu ceļa atrades Ludviga Butlara krogs, ar kuru robežojās Dumpjāta gruntsgabals.

Talsu ielas sākuma apbūve veidojusies 19.gs. sākumā – 19.gs. beigās, un no visām Kandavas ielām vispilnīgāk ir saglabājusi vēsturisko kolorītu, ko rada nepārbūvētas ēkas, ielas un ietvju bruģis, kā arī akmeņu mūra žogi gar ietvēm.

19.gs. beigās – 1922. gadā iela saukta par Aleksandra ielu – acīmredzot, par godu Krievijas caram Aleksandram III.

 

Talsu iela 3

Agrākais hipotēku Nr. 58. Privātīpašums. Apmesta vienstāva koka dzīvojamā un veikalu ēka, kas celta 19.gs. beigās. 1894. gadā koka dzīvojamā nama un koka ērbeģa īpašniece bija ebrejiete Zāra Moseniusa, bet 1912. gadā - ebrejs Dāvids Joselis Šmuks, kura mantinieki saimniekoja gruntsgabalā arī Latvijas brīvvalsts laikā. Ēkā atradās cepuru tirgotava, 1935. gadā -  Pētera Ruskuļa piena un piena produktu tirgotava, pēc kara – dzīvokļi. 1998. gadā  īpašuma tiesības par samaksu piešķirtas Helgai Štofertei.

 

Talsu iela 4

Agrākais hipotēku Nr. 70. Privātīpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā ēka būvēta 19.gs. beigās, bet tās piebūve celta pēc 1907. gada. 1912. un 1922. gadā īpašnieks bija apdrošināšanas aģents, ebrejs Šaje Blumenaus, 1940. gadā - Jēkabs Oskars Lasmanis. Īpašuma tiesības viņa mantiniekiem atjaunotas 1997. gadā.

 

Talsu iela 5

Agrākais hipotēku Nr. 38. Privātīpašumā esošā divstāvu mūra dzīvojamā un traktiera ēka ar U-veida plānojumu celta ap 1837. gadu. Tā ir viena no Kandavas vecpilsētas ēkām, kas vēlākos gados nav pārbūvētas. Ēkas arhitektoniskās vertības ir četrslīpju jumts, vecā parauga sešrūšu logi un apvalkdūmenis ar kamīnu. Pagalmā atradās vienā laikā ar dzīvojamo māju celta divapjomu saimniecības ēka ar divslīpju jumtu un caurbrauktuvi, kas tika nojaukta 2003.g. jūlijā.

1863. gadā gruntsgabala īpašnieks bija namnieks, vācietis Johans Veidners, kura mantinieki apsaimniekoja īpašumu vismaz līdz 1922. gadam. Veidneri bija 19. gadsimta sākumā pārvācojušos latviešu brīvlaisto dzimta. 1895. gadā Slokas namnieks Kristaps Zube namā atvēra viesnīcu “Talsi” ar stipro dzērienu tirgotavu. Viesnīcā bija  četras viesu istabas, stadula un steliņģis. 1900. gadā krogs piederēja zemniekam Matīsam Birkmanim. 1940. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Žanis Kārkliņš, tādēļ 1997. gadā īpašuma tiesības tika atjaunotas viņa bērniem: Helgai Štofertei, Laimonim Kārkliņam un Maigonim Kārkliņam.

 

Talsu iela 6

Agrākais hipotēku Nr. 37. Privātīpašums. Apmesta koka dzīvojamā ēka būvēta 19.gs. 1. pusē. 1863. gadā īpašnieks bija ebrejs Mendelis Daniels Mālers; uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā un koka saimniecības ēka. 1894. gadā  īpašnieks bija zemnieks Jānis Neziņš, 1912. gadā - S. Mitenberga; ēkā dzīvojusi skolotāja R. Mitenberga. 1922. gadā ēkas īpašniece bija Lība Mitenberga. 1931. gadā te atradās šujmašīnu sabiedrības “Singer” aģentūra (aģents -  A. Lāceklis), bet 1935. gadā - Alberta Lācekļa maiznīca, kas bija specializējusies smalkmaizīšu un baltmaizes cepšanā. Pēc Otrā pasaules kara namā atradās dzīvokļi. 1993. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Annai Celmiņai.

 

Talsu iela 7

Agrākais hipotēku Nr. 39. Pašvaldības īpašums. Mūra divstāvu dzīvojamā ēka būvēta pēc 1863.gada. Ēkas mākslinieciski arhitektoniskās vērtības ir divslīpju jumts ar  pusnošļauptiem galiem, pagalma puses ieeja ar lieveni un kāpnēm un ķieģeļu grīda priekšnamā.

1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā un 1 koka saimniecības ēka. To īpašnieks bija vācietis, kalējs Aleksandrs Izakovičs. Dzīvojamā ēkā atradās īres dzīvokļi. 1894., 1912. un 1922. gadā īpašniece bija namniece Marija Izakoviča. 1894. gadā uz gruntsgabala atradās mūra dzīvojamais nams, mūra ērbeģis un koka ērbeģis, 1922. gadā - mūra dzīvojamā ēka un koka ērbeģis. 1912. gadā te  atradusies Pētera Brahmaņa smēde un Fr. Strautmaņa atslēdznieka darbnīca. Domājams, īpašnieki 1939. gadā izceļojuši uz Vāciju. Pēc kara ēkā atradušies dzīvokļi, saimniecības ēka un ērbeģis nojaukti 60. gados.

 

Talsu iela 8. Zudusi ēka.

Bijušais gruntsgabala Nr. 47. Tā bija vienstāva koka dzīvojamā ēka ar arhitektoniski vērtīgu durvju komplektu, būvēta 19.gs. vidū. 1863. gadā grutsgabala īpašnieks bija ebrejs, tirgonis Mendelis Daniels Mālers, 1894. gadā - zemnieks Ģerdots Kristbergs, 1922. gadā - Ģ. Kristberga mantinieki. Ēka nojaukta, iespējams, 20. gadsimta 70. gados.

 

Talsu iela 9

Bijušais gruntsgabala Nr. 111, privātīpašums. Mūra vienstāva dzīvojamā ēka ar mansardu un mezonīnu, celta 19.gs. beigās. 1879. - 1917. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Jānis Kārkliņš, galdnieks un miesta domnieks. 1917. gadā īpašumu mantoja viņa dēls Kārlis Kārkliņš, vēlākais Kandavas pilsētas galva 1928. - 1931. un 1934.- 1939. gadā, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. 1922. gadā uz gruntsgabala atradās mūra dzīvojamā ēka, ērbeģis un 4 saimniecības ēkas. Sētā bija galdnieku darbnīca, pārvietojams gateris, smagā mašīna un autobusiņš, kas uzturēja satiksmi ar Kandavas staciju. 1935. gadā te atradusies Kandavas pilsētas valde, pēckara gados – milicijas un iekšlietu komisariāta nodaļas jeb čekas mītne. 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas K. Kārkliņa bērniem Fredim Kārliņam un meitai Helēnai Plēģerei

 

Talsu iela 10. Zudusi ēka.

Bijušais gruntsgabala Nr. 49. Privātīpašums. Mūra dzīvojamā ēka savulaik bija republikas nozīmes arhitektūras piemineklis, kas nonāca avārijas stāvoklī un 1988. gadā tika nojaukta. Daļēji saglabājušies tikai pagrabstāva mūri. Nama arhitektoniskās vērtības bija oriģinālā koka galerija ar mūra kāpnēm,  stabi, balustrāde, vārti un krustveida vēdlūkas. Tiek uzskatīts, ka ēka būvēta 19.gs. 1. pusē, tomēr tas neatbilst īstenībai, jo 1858. gada plānā ēka nav iezīmēta, un arī 1863.g. Kandavas iedzīvotāju skaitīšanas materiālos tā nefigurē. Domājams, tā būvēta tikai ap 1870. gadu.

Reizēm šī ēka tiek dēvēta par dzirnavnieka namu, lai arī nav dokumentēts neviens ēkas īpašnieks, kurš pēc nodarbošanās būtu dzirnavnieks. Iespējams, te vainojama pētnieku kļūda, kas radīja dzīvotspējīgu nostāstu. Ap 1858. gadu zīmētajā Kandavas miesta plānā starp Baznīcas un Talsu ielu ir izdilis caurums, kuru Valsts Kultūras pieminekļu inspekcijas darbinieki fotokopijā noturējuši par dzirnavu dīķi. Tā rezultātā Kandavas vecpilsētas pasē Kultūras pieminekļu inspekcijā ir radies ieraksts, ka pie Talsu ielas kopš viduslaikiem atradās dzirnavas. Tas savukārt būs rosinājis nepamatotu pieņēmumu, ka ēkā netālu no dzirnavu dīķa dzīvojis dzirnavnieks.  

1922. gadā gruntsgabala īpašnieki bija Veidnera mantinieki, 1940. gadā - Žanis Kārkliņš. Pagalmā atradusies iebraucamā sēta. Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās dzīvokļi; 1985. gadā tā jau atradās avārijas stāvoklī, tomēr remontēta netika. 1997. gadā  īpašuma tiesības uz gruntsgabalu atjaunotas Ž. Kārkliņa bērniem Helgai Štofertei, Laimonim Kārkliņam un Maigonim Kārkliņam. Vēlāk gruntsgabals pārdots.

 

Talsu iela 11

Bijušais gruntsgabala Nr. 241. Pašvaldības īpašums. Mūra ēka ar mezonīnu, mansardu un pagrabu uzcelta 1887. gadā kā diakonisu slimnīca. Tā atradās vietējās ev.-lut. draudzes pārziņā, un slimnīcā strādāja diakonises – profesionālas medmāsas un reliģiskās aprūpētājas vienlaikus. Ēkas uzbūvēšanai nepieciešamos 6000 rubļus saziedoja draudzes locekļi. Vislielāko summu – 2000 rubļus ziedoja Aizdzires baronese Hilda fon Koškula.

1912. gadā slimnīcā bija 16 gultas. Direktors bija Kandavas ev.-lut. draudzes mācītājs Aleksandrs Bernēvics, bet ārsts – K. fon Erdbergs. Slimnīcu slēdza 1921. gadā. 1922. gadā ēkas īpašnieks bija Kandavas vācu ev.-lut. draudze. Līdz 1936. gadam te atradās Kandavas vācu pamatskola un dzīvokļi, kara laikā – vācu komandantūra un daļa Kandavas pamatskolas, pēc kara – graudu noliktava. No 1952. gada te darbojās LPSR Valsts bankas nodaļa, kas ēkā atstājusi “mūžīgo eksponātu” - milzīgo dzelzsbetona seifu. 1995. gadā ēkā iekārtots Kandavas novada muzejs.    

 

Talsu iela 12

Bijušais gruntagabala Nr. 59. Pašvaldības īpašums. Mūra dzīvojamā ēka, būvēta 19.gs. beigās. 1894. gadā tās īpašnieks bija zemnieks un mežsargs Matīss Mīlenbahs, valodnieka Kārļa Mīlenbaha tēvs, 1912. un 1922. gadā - Marija Mīlenbaha, visticamāk valodnieka māsa. Mūra dzīvojamais nams minēts 1894. un 1922. gadā. 20.gs. sākumā  te esot atradusies Jura Birznieka privātskola.

 

Talsu iela 14  

Bijušais gruntsgabala Nr. 40. Pašvaldības īpašums. Jaukta materiāla dzīvojamā ēka ar mansardu, mezonīnu un pamatstāvu, būvēta pēc 1909. gada. 1863.g. gruntsgabala īpašnieks bija Valters,  1894. gadā - zemnieks Matīss Anša d. Mīlenbahs, 1909. gadā - Grieta Krūzmane, 1912. gadā - Pēteris Krūmiņš. 1863. gadā uz gruntsgabala bija 2 koka dzīvojamās un 1 koka saimniecības ēka, 1894. gadā - mūra dzīvojamais nams un koka ādmītuve. 1909. gadā tika apstiprināts dzīvojamās ēkas jaunbūves projekts.   

 

Sabiles iela

Viena no senākajām Kandavas ielu maģistrālēm, viduslaiku Rīgas – Prūsijas ceļa sastāvdaļa, kas veda uz nākamo pili pie lielceļa - Sabili. Ielas aizsākas Tirgus laukuma kreisajā malā. Viduslaikos tā saukta “Sabiles ceļš”, 19.gs. beigās – “Palasta iela” (kriev. Dvorcovaja uļica, vāc. Palaststrasse), 1922. gadā - Palejas iela (acīmredzot, latviskots atvasinājums no Palasta ielas nosaukuma).  

Sabiles ielai paralēli novietotā Talsu iela līdz 16. gadsimtam saukta par otru Sabiles ceļu. Dokumentos šie ceļi pirmoreiz minēti 1447. gadā, kad Heinrihs Bladijs pārdeva muciniekam Heinriham 4 pūrvietas lielu tīrumu Kandavas pils priekšā starp abiem Sabiles ceļiem. 1462. gadā Hanss Šenks saņēmis no Hermaņa Butlara zemesgabalu starp abiem Sabiles ceļiem. Tīrumi atradās atstatus no Kandavas miesta, bet tirgus laukuma tuvumā starp ceļiem ierīkoja mājas, dārzus, krogus un amatnieku darbnīcas.

Saglabājusies Sabiles ielas apbūve veidojusies, sākot ar 19. gadsimta vidu. Vairākas ēkas pārbūvētas 20.gs. 2. pusē, kādēļ neatgriezeniski zaudēti to vēsturiskais būvapjoms un arhitektoniskā vērtība.

 

Sabiles iela 1

Agrākais hipotēku Nr. 30. Privātīpašums. Plašā ķieģeļu mūra dzīvojamā un veikalu ēka ielu stūrī būvēta ap 1900. gadu. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā ēka ar materiālpreču tirgotavu un 2 koka saimniecības ēkas, kuru īpašnieks bija Štreits, senas Kandavas amatnieku dzimtas piederīgais. 1894. un 1897. gadā kā īpašnieki minēti Fr. Kurcenbauma mantinieki. 1912. un 1922. gadā mūra dzīvojamās ēkas ar trim veikaliem īpašnieks bija Georgs Nelsons. 1912. gadā ēkā atradusies Augusta Šteinberga maizes ceptuve, 1935. gadā -  Jura Birznieka grāmatu un rakstāmlietu veikals, Haima Verblova cepuru un citu preču veikals, Žaņa Zalcmaņa pulksteņu un citu preču tirgotava, Augusta Veinberga maiznīca. 1940. gadā ēkas īpašniece bija Olga Pumpītis, bet 1993. gadā īpašuma tiesības atjaunotas viņas mazbērniem Vitoldam Pumpītim un Inesei Urajevai. Īpašnieki nespēj apsaimniekot ēku, kādēļ tā nonākusi avārijas stāvoklī.  

 

Sabiles iela 2

Agrākais hipotēku Nr. 51. Trīskorpusu mūra dzīvojamā, veikalu un sabiedriskā ēka, kas celta pirms 1858. gada, bet pārbūvēta 1903. un 1909. gadā. Tagadējo veidolu ēka ieguvusi pēdējās pārbūves laikā. Tās arhitektoniskās vērtības ir nošļaupti stūri ar dekoratīvu apdari, balkons, iebrauktuve, logailu apmales un sandriki, kā arī koka kāpnes ar  virpotiem balustriem. 1863. gadā īpašnieks bija vācietis, dzirnavnieks Teodors Jakobovskis, bet 1894. gadā - ebreju tautības tirgotāji, brāļi Ābrams un Joselis Frīdbergi. Šajā gadā namā atradušās 2 tirgotavas un traktieris. 1895. g. Nurmuižas pagasta zemnieks Kārlis Štrauss  namā atvēris “Lamiņu” krogu un stipro dzērienu tirgotavu. 1900. gadā te atradās Ābrama Frīdberga sīkpreču tirgotava un Joseļa Frīdberga ādas un koloniālpreču tirgotava, bet 1912. gadā - Joseļa  Frīdberga ādas preču, skrandu un koloniālpreču tirgotava. Pirmās republikas gados ēkā bija Frīdriha Čaibes dzelzs un pārtikas preču tirgotava, drēbju veikals, bibliotēka. 1940. gadā īpašnieki bija Lea Šteinberga; Ābrams, Johveda, Odle Frīdbergi un Pesa Šmuloviča, kas visi gājuši bojā Kandavas ebreju iznīcināšanas akcijā. Pēc kara ēkā atradās frizētava, sakaru nodaļa, Kurzemes valsts ciltslietu stacija, pilsētas izpildkomiteja, sporta preču veikals. 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Frīdbergu ģimenes mantiniekiem: Izraēlā dzīvojošajām Keilai Frīdbergai un Ļubai Levinsonei.

 

Sabiles iela 3. Viesnīca.

Agrākais hipotēku Nr. 31/83. Pašvaldības īpašums. Viena no prestižākajām vespilsētas ēkām - mūra viesnīca, kas celta pēc 1863. gada, bet pārbūvēta 20.gs. otrajā desmitgadē, piebūvējot trešo stāvu. 1863. gadā gruntsgabala īpašnieks bija pārvācojies latvietis, tirgotājs Augusts Grīns, Kadavas miesta priekšnieks, savas bagātības un sabiedriskās ietekmes dēļ saukts par Kandavas ķēniņu. Uz gruntsgabala atradušās 1 koka dzīvojamā un 2 koka saimniecības ēkas.

Divstāvu mūra nams ar traktieri jau bija uzbūvēts 1894. gadā, kad tas atradās Kurzemes pilsētu kredītbiedrības īpašumā. 1895. gadā Jelgavas namnieks Vilhelms Jēgermanis namā atvēra “Struteņ” krogu ar 4 istabām, kā arī zirgu un pajūgu novietni – stadulu un steliņģi. Neilgu laiku ēka atradās aptiekāra Aleksandra Rozentāla īpašumā, bet 1900. gadā to īpašumā jau bija ieguvis un viesnīcu ar bufeti ierīkojis Vilhelms Jēgermanis.

1912. un 1922. gadā ēkas īpašnieks bija Osvalds Vilhelms Jēgermanis, vācu apdrošināšanas kases direktors un viesnīcas īpašnieks. Ēkā bez tam atradās alus darītavas “Livonija” noliktava un apdrošināšanas aģentūra. 1928. gadā  nama pagalmā ierīkoja benzīntanku un pazemes benzīna tvertni. 1935. gadā ēkā atradās Aleksandra Jēgermaņa I šķiras viesnīca un restorāns, Frīdriha Jēgermaņa pārtikas un tabakas preču tirgotava, A/S “Iļģeciems” alus lielnoliktava (pārzinis Aleksandrs Jēgermanis), A/S “Apekol” latola un petrolejas tirgotava, Kandavas krājaizdevu sabiedrība (dibināta 1883.g., priekšsēdētājs - Osvalds Jēgermanis), dzīvoja Kandavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Osvalds Jēgermanis. O. Jēgermanis izceļoja uz Vāciju 1939. gadā, bet ēka nonāca Latvijas Kredītbankas īpašumā.

Viesnīcas funkcijas ēka pilda arī mūsdienās. Pēc kara ēka zaudējusi jumta izbūvi un divus balkonus. Pēc nostāstiem, uz viena no balkoniem runu esot teicis Kārlis Ulmanis Kandavas apmeklējuma laikā 1936. gadā.

 

Sabiles iela 5

Bijušais hipotēku Nr. 57. Pašvaldības īpašums. Viena mūra ielas māja un divas sētas mājas jeb ērbeģi, kas būvēti laikā no 1863. līdz 1894. gadam un izmantoti dzīvošanai un tirdzniecībai. Arhitektoniskā vērtība piemīt ielas mājas caurbrauktuves ailai ar lēzenu segmentveida pārsedzi, pildiņu durvīm ar gaismas lūku, seniem veikalu logiem un durvīm ar slēģiem, dekoratīvai joslai zem dzegas, logu apmalēm un sandrikiem.1894.g. mūra dzīvojamā nama ar 2 tirgotavām un 3 mūra ērbeģu īpašnieks bija ebrejs, tirgonis Judelis Baumgarts. 1900. un 1912. gadā te atradušās Judeļa Baumgarta manufaktūras un modes preču tirgotavas. 1922. gadā īpašnieki bija Judeļa Baumgarta mantinieki. 1935. gadā te atradās Mozus Jankelovica trauku un koloniālpreču veikals, no 1945. gada  - patērētāju biedrības saimniecības preču veikals un kantoris.

 

Sabiles iela 6

Agrākais hipotēku Nr. 33. Pašvaldības īpašums. Mūra dzīvojamā, traktiera un veikalu ēka, celta laikā no 1863. līdz 1894. gadam, bet pārbūves rezultātā 1963. gadā tā zaudējusi savu vēsturisko veidolu. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā ēka ar materiālpreču tirgotavu un 1 koka saimniecības ēka, kuru īpašnieks bija ebrejs, tirgonis Meijers Blumenaus. Blumenaus pēctečiem ēkas piederēja vismaz līdz 1922. gadam. 1894. gadā te atradās mūra dzīvojamais nams ar tirgotavu, traktieri un koka ērbeģis; tādas pašas ēkas minētas arī 1922. gadā.  Jaunpagasta zemniekam Bērtulim Mālmeisteram 1895. gadā namā atļauts atvērt krogu ar nosaukumu “Jaunais” stipro dzērienu tirgošanai lietošanai uz vietas un promnešanai. Traktierī bija 3 istabas, plaša stadula un steliņģis. 1900. gadā ēkā atradās B. Mālmeistera iebraucamā vieta, kā arī Meijera Blumenava dzelzs preču,  ādas preču un koloniālpreču tirgotava, 1905. gadā - B. Mālmeistera tējnīca un iebraucamā vieta. 1912. gadā Kandavas miesta domniekam Meieram Jankelim Blumenaus piederēja dzelzs preču, krāsu un koloniālpreču tirgotava. 20.gs. 20.-30. gados ēkā atradās trauku veikals, dzīvokļi, A. Alcmaņa foto darbnīca; pēc kara – elektropreču un kultūrpreču veikali. 

 

Sabiles iela 7. Aptieka.

Bijušais hipotēku Nr. 32. Pašvaldības īpašums. Mūra aptiekas ēka, kas  būvēta laikā no 1863. līdz 1894.g., un koka ērbeģis, iespējams, uzcelts jau agrāk. Aptiekas ēkai otrais stāvs uzbūvēts pēc 2. pasaules kara, bet koka ērbeģis, kas atradās aiz aptiekas ēkas pie Sabiles ielas,  nojaukts ap 1990. gadu.  

Aptiekāra nams Kandavā minēts jau 1699. gadā, tomēr tā atrašanās vieta nav noskaidrota. Aptiekas ēkas un 32. grunts īpašnieks 1853. un 1863. gadā bija aptiekārs Karls Johans Rīgerts. 1863. gadā uz grunts atradās koka dzīvojamā māja un koka ērbeģis. 1894. gadā mūra aptiekas un koka ērbeģa īpašnieks bija aptiekārs, Kandavas miesta galva Aleksandrs Rozentāls. Viņa mantinieku īpašumā ēka atradusies vismaz līdz 1922. gadam. 1935. gadā ēkā atradās Lotāra Vintelera Vecā aptieka, bet Kārļa Reinfelda Jaunā aptieka kopš 1932. gada darbojās Tirgus laukumā 7. Jauno aptieku slēdza 1941.gadā, bet Sabiles ielā 7 aptieka darbojas līdz mūsdienām.    

 

Sabiles iela 8

Gruntsgabals bez hipotēku numura. Pašvadības īpašums. Mūra vienstāva ēka - bijušais Kandavas pagasta valdes un tiesas nams, amatpersonu dzīvesvieta un pagasta skola, celts ap 1850. gadu uz nodegušā Baznīcas kroga pamatiem. Ēka pārbūvēta 20.gs. 50. gados, to piemērojot Kandavas sovhoztehnikuma vajadzībām, un pārbūves rezultātā vēsturisko veidolu zaudējusi.

1863.g. ēkā dzīvojuši pagasta rakstvedis, vācietis Osvalds Kilpe ar ģimeni, vecmāte, vāciete Karlīne Bruzinska un tautskolotājs, latvietis Fricis Akermanis. Uz gruntsgabala atradušās arī 1 koka un 1 mūra saimniecības ēkas. 1862. gadā Kandavas pagasta skolā mācījās 61 zēns un strādāja  1 skolotājs. Skolu uzturēja Kandavas kroņa muiža. Pagasta namā 19. gadsimtā atradās arī aresta telpas, jo pagasta tiesa par sīkiem noziegumiem varēja piespriest gan miesas, gan cietuma sodu.

Vēsturnieks Jans Juškēvičs 1928. gadā izteicis pārsteidzīgu minējumu, ka 16. - 18.gs. te atradies Kandavas pilskunga tiesas nams ar staļļiem zirgu pastam. Šim minējumam nav dokumentāra pamatojuma, turklāt Kandavas pilskunga nams, visticamāk, atradies tagadējā Lielā ielā 9.

1926. gadā pagasta namam iebruka griesti. Pēc negadījuma ēku remontēja Kandavas būvuzņēmējs Kārlis Kārkliņš. 1935. gadā ēkā atradās Kandavas apvienotās pamatskolas mācību telpas un dzīvoja skolas pārzinis Pēteris Kalniņš. Pēc 2. pasaules kara ēkā atradās Kandavas sovhoztehnikuma kopmītnes, vēlāk – dzīvokļi.

Kandavas pagasta namā ir dzimis ievērojamais filosofs un viens no modernās psiholoģijas pamatlicējiem Osvalds Kilpe (1862 - 1915). Viņa tēvs Johans Osvalds, cēlies no Olaines pagasta mežsargu, latviešu Ķilpu dzimtas, bija Kandavas pagasta rakstvedis un miesta priekšnieks. Osvalds Kilpe kļuva par profesoru Bonnas, Vircburgas un Minhenes universitātēs Vācijā. Vircburgā viņš nodibinājis psiholoģijas institūtu, kas, nosaukts viņa vārdā, darbojas arī mūsdienās.

 

Sabiles iela 10

Agrākais hipotēku Nr. 34. Pašvaldības īpašums. Vēsturiskā ēka – pirms 1858. gada būvēta mūra privātskola un pansija – nav saglabājusies. Uz tās pamatiem 1959. gadā uzbūvēta divstāvu dzīvokļu ēka.

Eduarda Vīkberga privātskola darbojās 19.gs. 30.-60.tajos gados. 1863. gadā uz viņa sievai, Sabiles mācītāja Kupfera māsai Ofēlijai Vīkbergai piederošā gruntsgabala atradušās 1 mūra un 1 koka dzīvojamās ēkas un 1 koka saimniecības ēka. 1862. gadā Vīkberga privātskolā tika pasniegts apriņķa skolas kurss. Tajā bija 2 klases, 2 skolotāji, 2 kalpotāji un 20 skolnieki. Mācības maksāja 30 – 40 rubļus gadā, bet pansija (dzīvesvieta un uzturs skolēniem) – vēl papildus 100 rubļus gadā.

1894.g. gruntsgabala īpašniece bija Ida Tilinga, 1912. gadā - dzīvnieku aizsardzības biedrības priekšniece N. Tilingas jaunkundze. Šajos gados uz gruntsgabala atradās mūra dzīvojamais nams un 2 koka ērbeģi. 1935. gadā ēkā glabājās Kandavas skolotāja un novadpētnieka  Kārļa Veinberga privātā bibliotēka ar 6682 sējumiem.    

1959. gadā tika uzbūvēta 10 ģimeņu dzīvokļu māja rajona patērētāju biedrību savienības darbiniekiem. Domājams, ka tā celta uz vecās mājas cokolstāva, jo abu ēku pamatu plānojums sakrīt.  

 

Lielā iela

Iela nosaukumu ieguvusi sava garuma dēļ. Viduslaikos tā bija daļa no Rīgas – Prūsijas lielceļa. Citu Kurzemes pilsētu Lielo ielu vidū Kandavas iela izceļas ar savu neparasto formu, kas atgādina pajūga loku. Ielas daļa gar Bruņinieku pilskalnu veda līdz pārceltuvei pār Abavu, bet tālāk – uz Saldus pili. Otrs ielas gals pa senu gravu ved lejā no stāvkrasta Abavas ielejā. Tautā šī ielas daļa tiek saukta par Vējspārnu, jo pie ielas līdz 19.gs. otrajai pusei atradās Kandavas vējdzirnavas. Vējspārnā 19.gs. 2. pusē atradās vairums latviešiem piederošo namīpašumu. Senākā Lielās ielas apbūve veidojusies senā Tirgus laukuma teritorijai piegulošajā daļā starp Sabiles un Talsu ielu sākumiem. Abi ielas gali apbūvēti 19.gs. 2. pusē – 20.gs. sākumā.     

 

Lielā iela 9

Agrākais hipotēku Nr. 8. No 1950. līdz 1990. gadam - Padomju iela 9. Pašvaldības īpašums. Sākotnēji tā bijusi mūra vienstāva iestāžu ēka. Visticamāk, ēka būvēta 1796. gadā kā Kandavas pilskunga tiesas nams, jo ēkas izmēri un telpu plānojums pilskunga tiesas nama projektā atbilst 1828. gada “Pauluči albuma” zīmējumā redzamajai ēkai. 1819. gadā, kad pilskunga tiesa pārcelta uz Talsiem, ēka pārdota Cēres muižas īpašniekam Heikingam. Dzīvojamā ēka vēlāk pagarināta. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 2 mūra dzīvojamās un 2 koka saimniecības ēkas. To saimnieks bija vācietis Georgs Bergs. 1894. gadā mūra dzīvojamās ēkas un koka ērbeģa īpašnieki bija ārsta V. Horlahera mantinieki. 1901. gadā izdotajā pastkartē šī ēka nosaukta par doktorātu. 1908. gadā dzīvojamo ēku nopirka Kandavas miesta valde un ierīkoja tajā pilsētas skolu. Pēc Pirmā pasaules kara ēkā atradās daļa no Kandavas sešgadīgās pamatskolas. 1935. gadā ēkā atradās arī Kandavas pilsētas valdes tūristu mītne. Pagalmā esošajā ērbeģī atradusies nabagmāja, vēlāk bērnudārzs. 1990. gadā ērbeģis nojaukts un tā vietā uzbūvēts malkas šķūnis. Dzīvojamā ēka 20.gs. 60. gados pārbūvēta, mansarda vietā uzceļot otro stāvu. Pēc pārbūves ēkā atradās Kandavas sovhoztehnikuma darbinieku dzīvokļi.

1929. gadā Pieminekļu inspekcijas darbinieks J. Juškevičs Kandavā fiksējis nostāstus, ka pagalmā atradušās hercoga Jēkaba pulvera dzirnavas, ko darbinājis no kalna tekošais strauts. Kandavas pulvera dzirnavas vairākkārt minētas 17.gs. beigu – 18.gs. sākuma dokumentos, tomēr to atrašanās vieta nav noteikta.       

 

Lielā iela 10

Agrākais hipotēku Nr. 9., 1922. g. - Nr. 61/64. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 2, Padomju iela 2. Privātīpašums. Neogotikas stilā ap 1870. gadu būvēta divstāvu mūra dzīvojamā ēka, kas pēc izskata ļoti līdzinās arhitekta Teodora Zeilera projektētajām ēkām, īpaši - Rūmenes muižas kungu namam. 1863. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Kristofs Karls Freibergs. Uz tā atradās 1 koka dzīvojamā, 1 koka un 1 mūra saimniecības ēkas. 1894. gadā īpašniece bija Kukšu muižas īpašnieka atraitne O. fon Betihere; kā ēkas minētas mūra dzīvojamā ēka un mūra ērbeģis. 1912. gadā īpašnieki bija Teklas fon Betiheres mantinieki, namā dzīvoja ārsts Frīdrihs Alberts Heinrihsens un atradās J. Nelsona koloniālpreču un materiālpreču veikals. 1935. gadā mājas īpašnieks bija ārsts Pēteris Sniķeris. 1935. - 1945.g. ēkā atradušās ārsta Vladimira Stiprā pieņemšanas telpas un Kandavas policijas iecirknis. Pēc kara te atradies Kandavas milicijas iecirknis un dzīvokļi. 1993. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Veltai Sniķerei – Vilsonei. Velāk ēka pārdota. Vienstāva mūra ērbeģis ar mansardu blakus dzīvojamai ēkai nav saglabājies.      

 

Lielā iela 11

Daļa no bijušā gruntsgabala Nr. 8. Pašvaldības īpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka, kur, iespējams, atradās ar petrolejas dzīnējiem darbināmā Kandavas pilsētas elektrostacija, kas darbojās 1925. - 1942.g., līdz Kandavu pieslēdza Ķeguma elektrotīkliem. 1943. gadā te atradās Kandavas pilsētas valde, pēc 1945. gada - elektrotīkli, energokontroles nodaļa, no 1996. gada - “Unibankas” nodaļa.

 

Lielā iela 12

Agrākais hipotēku Nr. 10, 1922. gadā - Nr. 10/71. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 4, Padomju iela 4. Pašvaldības īpašums. Jaukta materiāla dzīvojamā ēka ar mansardu un cokolstāvu, būvēta 18.gs. beigās – 19.gs. sākumā, pārbūvēta ap 1910. gadu. 19. gadsimtā tā piederējusi Kandavas zeltkaļu un tirgotāju Todlēbenu dzimtai, no kuras, iespējams, cēlies Sevastpoles aizstāvēšanas vadītājs Krimas karā, ģenerālis Eduards Todlēbens. 1863. gadā gruntsgabala īpašniece bija vāciete, skolotāja Karolīne Todlēbena; uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā ēka, 1 koka un 1 pildrežģa saimniecības ēkas. 1894. gadā koka dzīvojamās ēkas ar tirgotavu un dārzu īpašnieki bija namnieka Fr. Kurcenbauma mantinieki. 1910. gadā tika izstrādāts Kārļa Štrausa dzīvojamas mājas uz grunts Nr. 10/71 pārbūves projekts. Saskaņā ar to, tika uzbūvēta vienstāva piebūve Pils ielas stūrī ar dekoratīvu stūra nošļaupumu. 1912. gadā te atradās īpašnieka Kārļa Štrausa koloniālpreču veikals, 1935. gadā - Anša Fukša pārtikas un tabakas preču tirgotava. 1993. gadā ēkā atradās krājkase un dzīvokļi.

 

Lielā iela 13

Agrākais hipotēku Nr. 142. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 11, Padomju iela 11. Mūra vienstāva dzīvojamā ēka ar pagrabu, būvēta ap 1900. gadu. 1912. gadā ās īpašnieks bija podnieks Kārlis Šteinbergs, 1922. gadā - viņa mantinieki. 1922. gadā gruntsgabala platība bija samērā liela - 517 kvadrātasis. 1999. gadā īpašuma tiesības par samaksu piešķirtas Jānim un Modrim Mežančiem

 

Lielā iela 14

Agrākais hipotēku Nr. 53. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 6, Padomju iela 6. Pašvaldības īpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā un veikalu ēka, Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar Nr. 6819. Pēc Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcijas ziņām, ēka datējama ar 18. - 19.gs. Datējums ir apšaubāms, jo 1853. gada Kandavas gruntsgabalu sarakstā gruntsgabals ar 53. numuru vēl nav minēts. Domājams, ēka uzbūvēta ap 1858.g., jo šī gada Kandavas miesta plānā tā jau ir iezīmēta.

1863. gadā gruntsgabala īpašnieks bija dzirnavnieks, vācietis Teodors Jakobovskis. Uz grunts atradās 1 mūra dzīvojamā ēka ar 2 materiālpreču tirgotavām un 1 mūra saimniecības ēka. 1894. gadā namniecei Emīlijai Jakobovskai piederēja mūra dzīvojamais nams ar tirgotavu. 1912. gadā ēkā, kuras īpašnieks bija Alberts Jakobovskis, atradās Emīla Vilhelma Šteina privātā bibliotēka un grāmatu, rakstāmlietu un tapešu tirgotava, kā arī apdrošināšanas aģentūra.

Drīz pēc tam E. Šteins ieguva gruntsgabalu savā īpašumā. 1919. gadā grāmattirgotāju E. Šteinu kopā ar Kandavas mācītāju A. Bernēvicu noslepkavoja lielinieki. 1922. gadā 2,81 desetīnas lielā gruntsgabala un mūra dzīvojamā nama ar tirgotavu īpašnieki bija Emīla Šteina mantinieki, kas 1939. gadā izceļoja uz Vāciju. 1935. gadā te atradās Kārļa Valdmaņa manufaktūras un modes preču tirgotava, Vilhelmīnes Šteinas vainagu un mākslīgo puķu tirgotava. 1971. gadā ēka bija Kandavas patērētāju biedrības valdījums. Taja atradās patērētāju biedrības birojs, veikals un dzīvokļi.

 

Lielā iela 15

Agrākais hipotēku Nr. 141. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 13, Padomju iela 13. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā un veikalu ēka ar mansardu, būvēta ap 1900. gadu. 1912., 1922. un 1940. gadā īpašnieks bija limonādes un vīna ražotājs Oto Pluģis. 1922. gadā uz 618 kvadrātasis lielā gruntsgabala atradās mūra dzīvojama ēka un augļūdeņu ražotne. 1935. gadā te atradās Lības Lācis alus lielnoliktava, 1961. gadāā -  limonādes cehs, 1993. gadā - radiodarbnīca, maizes veikals un dzīvokļi. 1999. gadā  īpašuma tiesības atjaunotas O. Pluģa mazmeitai V. Skrūzkalnei, bet 2004. gadā ēka pārdota Gunai Līdakai.

 

Lielā iela 16

Agrākais hipotēku Nr. 29. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 8, Padomju iela 8. Privātīpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā, viesnīcas un veikalu ēka, būvēta pirms 1860. gada, jo ēka redzama šajā gadā tapušajā V. Štafenhāgena gravīrā. 1853. gadā tās īpašniece bijusi atraitne Lankovska, 1863. gadā - tirgotājs, ebrejs Jankelis Tāls. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 pildrežģa dzīvojamā ēka ar materiālpreču tirgotavu un 2 koka saimniecības ēkas. 1894. gadā to īpašniece bija namniece, ebrejiete Hanna Blumenfelde. 1912. gadā īpašniece bija Alīde Grīnhofa; ēkā atradās Friča Andersona iebraucamā vieta, strādājusi šuvēja Plēne. Tajā pašā gadā gruntsgabalu nopircis Johans Kristaps Rozentāls, kura īpašumā ēkas bija līdz 1940. gadam. 1922. gadā uz 3,85 desetīnas lielā gruntsgabala atradās mūra dzīvojamā ēka ar veikalu. 1935. gadā ēkā atradies Hermaņa Berga grāmatu un rakstāmlietu veikals, no 1954. gada - sakņu veikals, 1988. gadā - ēdināšanas uzņēmums, 90. gados – uzņēmuma “Kurzemes sēklas” veikals, gaļas veikals. 1999. gadā īpašuma tiesības atjaunotas J. K. Rozentāla mazdēlam J. M. Rozentālam

 

Lielā iela 17 un 19

Agrākais hipotēku Nr. 54. Līdz 1990.gadam - Lielā iela 17, Padomju iela 17 un 17a. Pašvaldības īpašums. Trīsstāvu mūra dzīvojamā un veikalu ēka un vienstāva mūra dzīvojamā un veikala ēka būvētas ap 1870. gadu. 1863. gadā gruntsgabala īpašnieks bija jau minētais lieltirgotājs, vācietis Augusts Grīns. Uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā ēka ar materiālpreču tirgotavu, koka saimniecības ēka un pildrežģa brūzis. 1894. un 1897. gadā gruntsgabals atradās Kurzemes pilsētu hipotēku biedrības īpašumā. 1894. gadā pirmoreiz minēta mūra dzīvojamā ēka uz šī gruntsgabala. 1912. un 1922. gadā tās īpašnieks bija Jānis Matīss Rupais, bijušais pilsētas vecākais, skolotājs, latviešu savstarpējās apdrošināšanas biedrības valdes loceklis. Ēkās atradusies īpašnieka grāmatu un rakstāmlietu tirgotava, kā arī lauksaimniecības mašīnu noliktava. 1922. gadā uz gruntsgabala bija trīsstāvu dzīvojamā akmeņu ēka ar ērbeģi. Trīsstāvu dzīvojamajā ēka atradās fotogrāfa Augusta Celmiņa, kopš 1955.g. - viņa meitas Veltas Celmiņas fotodarbnīca. Ērbeģī kopš 1954. gada atradās Kandavas rajona patērētāju biedrību savienības veikals.

 

 

Lielā iela 20

Agrākais hipotēku Nr. 28. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 10/12, Padomju iela 10/12. Vienstāva mūra dzīvojamā un veikalu ēka, kas celta ap 1890. gadu. Ēkas arhitektoniskās vērtības ir: dzega ar ornamentālu joslu, sandriki, vēdlodziņi frontonā, mūra divstāvu saimniecības ēka pagalmā ar galeriju un kārniņu jumtu.1863. - 1922. gadā gruntsgabala īpašnieki bija tirgotājs, ebrejs Judelis Baumgarts un viņa mantinieki. 1863. gadā te atradās 1 koka dzīvojamā ēka, 2 mūra un 2 koka saimniecības ēkas, 1894. gadā - mūra dzīvojamais nams ar tirgotavu un koka ērbeģis ar tirgotavu, 1922. gadā - mūra dzīvojamā ēka ar veikalu. 1895. gadā Zūru pagasta zemnieks Andrejs Pavārs namā atvēris Lejas krogu ar četrām viesu istabām, stadulu un stipro dzērienu tirgotavu. Piecus gadus vēlāk ēkā atradās Judeļa Baumgarta manufaktūras preču tirgotava un Friča Strautmaņa krogs, bet 1935. gadā - Lavīzes Feldmanes tējnīca. Pēc kara ēkā atradās veikali.

 

Lielā iela 22

Bijušais gruntsgabala Nr. 110. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka, kas būvēta 20.gs. sākumā. Īpašnieki 1912. gadā - Jēkaba Graudiņa mantinieki, 1922. gadā - Miķelis Neparts, 1940. gadā - Pauls Graudiņš un Jānis Kačevskis. Īpašuma tiesības 1999. gadā atjaunotas J. Kačevska dēlam Jurim Kačevskim.

 

 

Lielā iela 24. Poliklīnika.

Agrākais hipotēku Nr. 27, 1922. gadā - Nr. 27/93. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 14, Padomju iela 14. Pašvaldības īpašums. Divstāvu mūra viesnīcas ēka ar cokolstāvu, celta 18. gadsimtā, pārbūves veiktas līdz 20.gs. 1853. un 1863. gadā tās īpašnieks bija vācietis, viesnīcnieks, tirgotājs un ādmiņu meistars, Kandavas miesta priekšnieks Karls Antons Hencelts. Vēlākos gados īpašnieki bieži mainījās: 1894. gadā -  namniece Līna Gertnere, 1897. gadā - ebrejs Heimanis Blumbergs, 1912. gadā - Jāņa Hāna mantinieki, 1922. gadā - Alīde Grīnhofa. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 mūra dzīvojamā un 1 koka saimniecības ēka, 1894. gadā - mūra dzīvojamā ēka un mūra ērbeģis, 1922. gadā - mūra dzīvojamā ēka un koka ērbeģis.

1895. gadā zemniece Gotlība Rudoviča ēkā atvērusi traktieri “Viesnīca “Kurzeme””. Tautā ēka saukta par Trepju krogu, jo tās priekšā atradās augstas mūra trepes, kas ēkā veda tagadējā otrā stāva līmenī. 1900. gadā te atradusies K. Štrausa viesnīca, bufete, teātris un koncertzāle, 1935. gadā - Augusta Pedraudzes I šķiras traktieris “Kandavas viesnīca”. 1950. gadā ēkā atradās  Kandavas pilsētas izpildkomiteja, no 1958. gada - Kandavas pilsētas poliklīnika. 20.gs. 60. gados ēkā poliklīnikas pagalmā sniegtas sērūdens un dūņu procedūras.

 

Lielā iela 25

Agrākais hipotēku Nr. 26b. Līdz 1990. gadam - Padomju iela 25. Pašvaldības īpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā ēka, kas celta 1918. gadā.  1863. gadā gruntsgabala īpašnieks bija vācietis, ģērmanis Frīdrihs Glāzenaps, 1894. gadā - ebrejs, namnieks Heimanis Blumbergs, 1897. gadā - namnieks Kārlis Baumanis, 1922. gadā - Marijas Baumanes mantinieki. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā un 1 koka saimniecības ēka, 1894. gadā - mūra dzīvojamā ēka ar 2 tirgotavām, koka ērbeģis ar tirgotavu un koka ēbeģis ar audumu krāsotavu, 1922. gadā - mūra dzīvojamā ēka un koka ērbeģis

 

Zudusi ēka Lielā ielā

Agrākais hipotēku Nr. 26c. Vienstāva mūra dzīvojamā un veikalu ēka, kas būvēta ap 1860. gadu. No 1863. gada tās īpašnieki bija ebrejs, tirgotājs Kazers Blumbergs un viņa mantinieki. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 mūra dzīvojamā un 1 koka saimniecības ēka. 1935. gadā te atradās Lizetes Rozenštamas ēdienu veikals, Dāvida Blumberga manufaktūras un citu preču tirgotava. Avārijas stāvoklī esošā māja Padomju ielā 25 nojaukta laikā no 1959. līdz 1961.gadam.

 

Lielā iela 26

Agrākais hipotēku Nr. 25. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 16, Padomju iela 16. Pašvaldības īpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā, veikalu un iestāžu ēka, celta ap 1890. gadu. Arhitektoniskās vērtības – kāpnes, durvis, balkons. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā ēka un 1 koka saimniecības ēka, kuru īpašnieks bija vācietis, viesnīcnieks Frīdrihs Zamblovskis. 1894. gadā īpašniece bija muižniece Tekla fon Betihere; un uz zemesgabala atradās mūra dzīvojamā ēka ar tirgotavu un mūra ērbeģis ar maizes ceptuvi. Ap 1906. gadu gruntsgabalu iegādājās Kandavas Sadraudzīgā biedrība, un 1922. gadā ēkā atradās biedrības krājaizdevu kase. 1935. gadā te atradās Kandavas Sadraudzīgās biedrības bibliotēka, I šķiras traktieris “Gambija” (īpašnieks Jānis Andersons), Otīlijas Bārs ēdienu veikals, Friča Viļumsona pārtikas un sīku preču tirgotava, Friča Goldberga gaļas tirgotava, Sapas Viļumsons vīna un degvīna tirgotava, Oto Pluģa pārtikas un dzērienu veikals, Kandavas mednieku biedrība. 1943. gadā ēkā atradās Kandavas krājaizdevu sabiedrības kantoris, pēc kara - dzīvokļi un veikali.

 

Lielā iela 27

Agrākais hipotēku Nr. 26a. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 27, Padomju iela 27. Pašvaldības īpašums. Augstākā Kandavas vecpilsētas ēka, kas labāk iederētos liepilsētā: mūra 3 ½ stāvu dzīvojamā un iestāžu ēka, celta ap 1910. gadu. 1863. gadā īpašniece bija Karlīne Baumane; uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā un koka saimniecības ēka. 1894.gadā, kad gruntagabala īpašnieks bija namnieks Kārlis Baumanis, uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā ēka un ērbeģis. 1900. un 1912. gadā īpašniece bija privātskolas zēniem un meitenēm pārzine Marija Baumane, 1922. gadā - viņas mantinieki. Šajā gadā pirmoreiz minēta mūra dzīvojamā ēka kopā ar koka ērbeģi. 1935. gadā dzīvojamajā namā atradās daudzas iestādes: Latvijas Sarkanā krusta veselības kopšanas punkts, pasta un telegrāfa kantoris, zobārstes Zelmas Jēkabsones kabinets, Marijas Zandbergas ēdienu veikals, Hannas Kalmanes pārtikas un tabakas preču tirgotava, Žaņa Rumbas radioaparātu un radiopiederumu tirgotava, Pētera Seržāna drogu veikals, Jāņa Puriņa frizētava un dzīvokļi. Pēc kara ēkā atradās patērētāju biedrības veikals un dzīvokļi.

 

Lielā iela 28. Kultūras nams.

Agrākais hipotēku Nr. 26a.  Līdz 1990. gadam - Lielā iela 15, Padomju iela 18. Pašvaldības īpašums. Mūra trīsstāvu sabiedriskā ēka, celta neogotikas stilā 1909. gadā kā Kandavas Sadraudzīgās biedrības nams. Biedrības namā atradās lielā un mazā zāle, bufete, lasītava, 1915. gadā - krievu armijas lazarete. Pēc 2. pasaules kara te atradās Kandavas pilsētas kultūras nams. 1989. gadā ēka rekonstruēta, pagarinot būvapjomu un paaugstinot skatuves daļu.

 

Lielā iela 29

Agrākie hipotēku Nr. 24; 24/91.  Līdz 1990. gadam - Lielā iela 18, Padomju iela 29. Privātīpašums. Divas divstāvu mūra dzīvojamās ēkas, kas būvētas ap 1890. gadu. 1853. un 1863. gadā gruntsgabala Nr. 24 īpašnieks bija vācietis, podnieks Johans Šteins. Uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā ēka ar divām materiālpreču tirgotavām un 2 koka saimniecības ēkas. 1894. gadā šis gruntsgabals piederēja zemniekam Robertam Zēbergam; uz tā atradās mūra dzīvojamā ēka ar tirgotavu un mūra ērbeģis. Uz Jēkabam Kārkliņam piederošā gruntsgabala Nr. 91 atradās mūra dzīvojamā ēka, podnieka darbnīca, galdnieka darbnīca un 1 desetīnu liels dārzs. 1895. gadā Jānis Upenieks dzīvojamajā ēkā atvēris alus un silto ēdienu tirgotavu. 1897. gadā gruntsgabali apvienoti, un 1912. gadā to īpašnieks bija Oto Kārkliņš, 1922. gadā - viņa mantinieki. Šajā gadā īpašumu veidoja mūra dzīvojamā ēka ar dārzu, mūra ērbeģis un 4,03 desetīnas zemes. 1935. gadā te atradās Hajas Šores Jākobsones koloniālpreču veikals  un pārtikas preču tirgotava, Friča Zīda apavu tirgotava, 1954. gadā - Kandavas dzelzceļa stacijas bufete. 1998. gadā īpašuma tiesības tika atjaunotas Oto Kārkliņa sešiem mantiniekiem.

 

Lielā iela 30/32

Agrākais hipotēku Nr. 22, 23. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 18, 18a; Padomju iela 18, 18a. Privātīpašums. Mūra dzīvojamā, traktiera un veikalu ēka, būvēta ap 1880. gadu. Uz otra gruntsgabala bijusī koka dzīvojamā ēka nav saglabājusies. 

Gruntsgabala Nr. 22 (Lielā ielā 18a) īpašnieks 1863. gadā bija ebrejs, krodzinieks Benjamins Blumentāls. Uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā ēka ar materiālu tirgotavu un 2 koka saimniecības ēkas. 1894. gadā tā īpašnieks bija ebrejs Dāvids Karštats; uz gruntsgabala atradās mūra krogs un tirgotava. 1895. gadā Dāvidam Karštatam paša namā atļauts atvērt alus, medalus un silto ēdienu tirgotavu. Iebraucamajā vietā “Altene” bija 9 istabas, stadula un zirgu stallis. 1912. gadā ēkā, kas toreiz piederēja Eduardam Meijam, atradās Kaspara Bendrava vīnu tirgotava. Pēc Pirmā pasaules kara gruntsgabals nonāca Viļa Pluģa īpašumā. 1935. gadā ēkā atradās Alberta Berga pulksteņu un zeltlietu tirgotava, kā arī V. Pluģa pārtikas un dzērienu veikals. 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas V. Pluģa meitai Katei Kinstlerei.

Gruntsgabala Nr. 23 (Lielā ielā 18) īpašnieks 1863. gadā bija vācietis, podniekmeistars Vilhelms Hībners. Uz zemes atradās koka dzīvojamā ēka un koka saimniecības ēkas. 20.gs. sākumā gruntsgabals atradās Teklas Feiferes īpašumā. 1993. gadā ēka stipri cieta ugunsgrēkā un tika nojaukta.  

 

Zudusi ēka Lielās un Talsu ielu stūrī

Agrākais hipotēku Nr. 50. 1922. gadā - Lielā iela 31. Vienstāva koka dzīvojamā un veikalu ēka, būvēta 19.gs. vidū. 1863. gadā gruntsgabala, uz kura atradās koka dzīvojamā un 2 koka saimniecības ēkas, īpašnieks bija ebrejs Šlaums Klempners. 19.gs. beigās īpašums jau piederēja baronam Teodoram fon Hānam, kopš 1900. gada - ebrejam, tirgotājam Šajem Blumenavam.  Šajā gadā te atradies Andreja Pavāra krogs un Šajes Karšteta koloniālpreču tirgotava. 1935. gadā ēkās atradās Ābrama Frīdberga pārtikas preču tirgotava, Meijera Frīdberga gaļas tirgotava un Kriša Podnieka mehāniskā darbnīca. Krišs Podnieks plašā apkārtnē bijis izslavēts kā plaša profila mehāniķis, kurš bez kalšanas un virpošanas darbiem veicis arī dzelzs elektrisko metināšanu. Ēku bojāejas laiks un apstākļi nav noskaidroti.

 

Lielā iela 31. Sinagoga.

Agrākais hipotēku Nr. 89. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 33, Padomju iela 33. Pašvaldības īpašums. Mūra sinagogas ēka. Gruntsgabals 1886. gadā uz dāvinājuma pamata apstiprināts Kandavas ebreju draudzei sinagogas celtniecībai. Sinagogas būvprojekts izstrādāts 1892. gadā, tādēļ var uzskatīt, ka ēka būvēta laikā līdz 1894. gadam, kad dokumentos minēts mūra ebreju lūgšanu nams. 1900. un 1912. gadā Kandavas ebreju kopienas rabīns bija Mendels Zaks. 1941. gadā sinagogābijuši ieslodzīti apcietinātie Kandavas ebreji, kurus apsargājuši vācu karavīri. 1943. gadā ēkā atradās vācu armijas garāžas. Pēc kara tika aizmūrēti lielie logi un ēkā ierīkota graudu noliktava. 1950. gadā te sāka darboties kinoteātris “Spartaks” (vēlāk - “Auseklis“ un “Senleja“). Kopš 2002. gada ēka netiek izmantota.

 

Lielā iela 33

Agrākais hipotēku Nr. 69. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 35, Padomju iela 35. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā un veikalu ēka ar pagrabu un mansardu, kas būvēta 19.gs. 2. pusē. 1894. gadā īpašniece bija zemniece Anna Reinberga; uz gruntsgabala atradās mūra dzīvojamā ēka. 1922. gadā īpašnieks bija Jānis Bērmanis, 1940. gadā - Fricis Bērmanis. 1935. gadā ēkā atradās Oto Kārkliņa piena un sakņu tirgotava, pēc kara – veikali un dzīvokļi. 1993. gadā īpašuma tiesības atjaunotas F. Bērmaņa mantiniekiem L. Bērmanim, Dz. Tramdahai un L. Šķeperei.

 

Lielā iela 34

Agrākais hipotēku Nr. 123. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 20, Padomju iela 20. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar mansardu un pagrabu, celta ap 1900.g. 1911. - 1922.g. tās īpašnieks bijis vācu amatnieks Eduards Lindaus, 1940.g. - Jēkabs Oskars Lasmanis. 1922.g. īpašums sastāvēja no mūra dzīvojamās ēkas un 117 kvadrātasīm zemes. 1954. g. ēkā atradās Kandavas rajona Kultūras nodaļas noliktavas un kopmītne. 1999.g.  īpašuma tiesības atjaunotas O. Lasmaņa mantiniekiem R. Kažei, S. Dzenei un A. Strazdam

 

Lielā iela 35

Agrākais hipotēku Nr. 63. Līdz 1990. gadam - Padomju iela 37, Lielā iela 37.  Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar mansardu, celta 19.gs. beigās. 1894. gadā neapbūvētā gruntsgabala īpašnieks bija zemnieks Juris Valkarājs. 1912. gadā J. Valkarājs minēts kā kurpnieks. 1933. gadā īpašumu mantojis viņa dēls Ansis Valkarājs. 1922. gadā uz gruntagabala atradās mūra dzīvojamā ēka ar veikalu. Īpašuma tiesības 1996.gadā atjaunotas mantiniecei I. Valtmanei.

 

Lielā iela 36

Agrākais hipotēku Nr. 122. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 22, Padomju iela 22. Privātīpašums. Mūra divstāvu ēka ar mansardu, celta ap 1900. gadu. 1922. gadā mūra dzīvojamās ēkas un 117 kvadrātasu zemes īpašnieks bija Johans Heidingers, 1930. gadā - Anna un Mārtiņš Mežraupi. 1991. gadā ēkā atradās bērnu konsultācija. 1998. gadā īpašuma  tiesības atjaunotas mantiniekam M. Mežraupam.

 

Lielā iela 37  

Agrākais hipotēku Nr. 60. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 39, Padomju iela 39. Privātīpašums. 1896. - 1922. gadā gruntsgabala, mūra dzīvojamā nama un dārza īpašnieks bija zemnieks Fricis Cimermanis, kurš 1912. gadā bijis arī Kandavas miesta domnieks. 1958. gadā Kandavas pilsētas Tautas deputātu padome ēku pārdeva Mildai Gūtei. 1996. gadā īpašumu nopirka L. Āboliņš.

 

Lielā iela 38

Agrākais hipotēku Nr. 17. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 26, Padomju iela 26. Pašvaldības īpašums. Divas vienstāva mūra dzīvojamās un veikalu ēkas ar pagrabu, celtas 19. gadsimta beigās. 1853. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Gailītis, 1863. - 1912.g. - vācietis, kokvirpotājs Eduards Šteins. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā un koka saimniecības ēka, 1894. gadā - mūra dzīvojamā ēka ar koka piebūvi un mūra ērbeģis. 1900. gadā te atradusies L. Šneidera koloniālpreču tirgotava. 1922. gadā gruntagabala īpašniece bija Elza Džiengela. 1943. gadā ēkā atradies Kandavas rajona agronomiskais birojs, 1985. gadā - sieviešu konsultācija.

 

Lielā iela 39

Agrākais hipotēku Nr. 87. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 41, Padomju iela 41. Privātīpašums: divstāvu jaukta materiāla dzīvojamā ēka ar mansardu un puspagrabu, celta ap 1890. gadu. 1894. gadā īpašnieks bija zemnieks Ansis Āboltiņš, 1896. gadā - zemnieks Ernests Āboltiņš, 1922. - 1940. gadā - Ernesta dēls Fricis Āboltiņš. 1999. gadā īpašuma tiesības atjaunotas viņa mazdēlam L. Āboltiņam

 

Lielā iela 40

Agrākais hipotēku Nr. 18. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 28, Padomju iela 28. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka, kas celta pēc 1920. gada, tagad atrodas avārijas stāvoklī. 1863.gadā uz gruntsgabala, kura īpašnieks bija Jānis Bērmanis, atradās divas koka dzīvojamās ēkas. 1894. gadā grunts īpašnieks bija ebrejs, miesnieks Bērs Frīdbergs, 1922. gadā – Meiers Frīdbergs; uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā ēka un ērbeģis. 1900. gadā te atradušās Joseļa Frīdberga koloniālpreču, materiālpreču un ādas preču tirgotavas, Ābrama Frīdberga sīkpreču tirgotava, Kaspara Bendrava krogs, 1912. gadā - Joseļa Frīdberga ādas preču un lupatu tirgotava un Kaspara Bikšes alus tirgotava. 1999.g. ēka piešķirta īpašumā par samaksu O. Putraševicai.

 

Lielā iela 41

Agrākais hipotēku Nr. 116. Līdz 1990. gadam - Padomju iela 41a. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar pagrabu, celta pēc 1903. gada, jo šajā gadā izstrādāts Matīsa Krūmiņa nama jaunbūves projekts. 1922. gadā nama un 161 kvadrātass zemes īpašnieki bija Matīsa Krūmiņa mantinieki. 1999. gadā ēka piešķirta īpašumā par samaksu Inārai Pušmucānei.

 

Lielā iela 42

Agrākais hipotēku Nr. 19. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 30, Padomju iela 30. Privātīpašums. Vienstāva jaukta materiāla dzīvojamā ēka; domājams, būvēta 19. gs. vidū. 1863. gadā tās īpašnieks bija vācietis, dzirnavnieks Eduards Hoverda. Uz gruntsgabala atradās koka dzīvojamā un koka saimniecības ēka. 1897. gadā īpašumu izsolē nopirkusi Minna Freija. 1912. gadā te dzīvoja galdnieks un Kandavas miesta domnieks Juris Freijs. 1922. gadā īpašums sastāvēja no koka dzīvojamās ēkas, dārza un 0,20 desetīnām zemes. 1958. gadā Kandavas pilsētas Tautas deputātu padome ēku pārdevusi Augustam Vīnartam, bet 1998. gadā tā piešķirta īpašumā par samaksu A. Vīnartei.

 

Lielā iela 43

Agrākais hipotēku Nr. 100. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 43, Padomju iela 43. Privātīpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā un iestāžu ēka ar puspagrabu un mūra kūts, celtas ap 1900. gadu. 1912. gadā to īpašnieks bija Fricis Blumbergs; te atradās Kandavas iecirkņa miertiesa. 1940. gadā īpašnieks bija Voldemārs Blumbergs. 20.gs. 20. gados – 1934. gadā te atradās Kandavas pilsētas valde, 1935. gadā - Kandavas virsmežniecība. Kandavas rajona pastāvēšanas laikā (1950. - 1960.g.) ēkā atradās rajona laikraksta redakcija, tipogrāfija, veselības aizsardzības nodaļa un izglītības nodaļa. 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas V. Blumberga meitai V. Pirkstai.

 

Lielā iela 44

Agrākais hipotēku Nr. 103. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 32, Padomju iela 32. Pašvaldības īpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar mansardu un pagrabu, kas celtas ap 1900.g. 1912. un 1922. gadā to īpašnieks bija Juris Freija. 

 

Lielā iela 46

Agrākais hipotēku Nr. 95. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 34, Padomju iela 34. Privātīpašums. Pusotra stāva liela dzīvojamā ēka ar mansardu un pagrabu. Daļa ēkas būvēta 1886. gadā, bet jaunākā daļa – pēc 1902. gada, kad izstrādāts piebūves būvprojekts. 1894. un 1922. gadā ēkas īpašniece bija zemniece Lība Andersone, 1922. gadā - viņas mantinieki. 1998. gadā īpašuma tiesības atjaunotas mantiniecei B. Andersonei.

 

Lielā iela 47

Agrākais hipotēku Nr. 101. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 45, Padomju iela 45. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar mansardu un puspagrabu, celta 19.gs. beigās. 1894. un 1912. gadā nama īpašnieks bija zemnieks Roberts Grigors, 1922. gadā - Jānis Blumfelds. 1998. gadā īpašuma tiesības par samaksu piešķirtas Žanim Lencim.

 

Lielā iela 48/50

Agrākais hipotēku Nr. 110. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 36, Padomju iela 36. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka, celta 20.gs. sākumā. 1912. gadā īpašnieki bija Jēkaba Graudiņa mantinieki, 1922. gadā - Miķelis Niparts. 1974. gadā M. Niparte īpašumu pārdevusi M. Strautmanei. 1998.gadā īpašuma tiesības par samaksu piešķirtas Annai Ķeniņai un Olgai Deičai

 

Lielā iela 49

Agrākais hipotēku Nr. 99. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 47, Padomju iela 47. 1912. gadā gruntsgabala īpašnieks bija mūrnieks Jānis Blumfelds. 1922. gadā koka dzīvojamās ēkas un 60,6 kvadrātasu zemes īpašniece bija Minna Bolšteina. 1989. gadā īpašumu no Arnolda Bolšteina mantoja Janīna un Harijs Bolšteini, kam 1999. gadā piešķirtas īpašuma tiesības par samaksu.

 

Lielā iela 51

Agrākais hipotēku Nr. 86. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 49, Padomju iela 49. Pašvaldības īpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar mansardu un pagrabu, celta 1880. gadā. 1894. gadā īpašnieks bija zemnieks Mārtiņš Lagzdiņš, 1922. gadā - Jēkabs Lagzdiņš.

 

Lielā iela 53a

Agrākais hipotēku Nr. 44/55. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 53, Padomju iela 53. Privātīpašums. Mūra rija, celta 19.gs. 2. pusē, Kandavas vējdzirnavu vieta. Kandavas vējdzirnavu melderi minēti jau 18.gs. 2. pusē, bet staba konstrukcijā celtas vējdzirnavas Vējspārnā redzamas V. Štafenhāgena 1861. gada Kandavas gravīrā. Vējdzirnavas, iespējams, nodegušas 1870. gada ugunsgrēkā un vairs nav atjaunotas. Citas ēkas uz gruntsgabala nav saglabājušās.

1863.gadā zemesgabala īpašnieks bija Georgs Žeugats; starp mājas iedzīvotājiem minēts arī dzirnavnieks, vācietis Gustavs Zaltovskis. Uz gruntsgabala atradās 1 mūra un 1 koka dzīvojamās ēkas, 1 pildrežģa saimniecības ēka un atstatus esošas koka dzirnavas. 1894. gadā gruntsgabala, uz kura atradās koka dzīvojamais nams un koka ērbeģis, īpašnieki bija zemnieki Miķelis un Miķelis Bekmaņi. 1895.gadā īpašumu nopirkuši Matīss Ernesta d. un Anna Jirēna m. Aurāti (arī Averāti). 1938. gadā uz gruntsgabala bija vienstāva koka dzīvojamā ēka, vienstāva koka stallis, vienstāva mūra maza rija, zemes platība - 36 700 m2. 2001. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Matīsa Aurāta mazmazdēlam I. Averātam.

 

Lielā iela 54

Agrākais hipotēku Nr. 112. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 40, Padomju iela 40. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar pagrabu, celta pēc 1901. gada. 1912. - 1939. gadā īpašnieks bija skroderis Pēteris Oldenburgs. Gruntsgabala platība 1922. gadā bija 520 kvadrātasis. 2003. gadā īpašuma tiesības atjaunotas P. Oldenburga mazmeitām I. Staģei un S. Gulbei.

 

Lielā iela 55

Agrākais hipotēku Nr. 80. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 51, Padomju iela 51. Privātīpašums. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar piebūvi un kūti, būvēta ap 1880. gadu. 1894. gadā uz gruntsgabala atradās mūra smēde; gruntsgabala īpašnieks līdz 1934. gadam bija zemnieks Fricis (Frīdrihs) Goldbergs. 1934. gadā īpašumu ieguva viņa meita Olga Rozentāle. 1938. gadā īpašuma sastāvs bija vienstāva mūra dzīvojamā ēka, vienstāva mūra saimniecības ēka, jaukta tipa šķūnis un 22 296 m² zemes. 1998. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Olgai Rozentālei.

 

Lielā iela 59

Agrākais hipotēku Nr. 46. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 55, Padomju iela 53. Mūra dzīvojamā ēka, būvēta 20.gs. sākumā. 1853. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Vestfāls, 1863. gadā - latvietis, zemnieks Jēkabs Bergs. Uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā un 1 koka saimniecības ēka. 1922. gadā minētas koka un mūra dzīvojamās ēkas, kā arī 2 desetīnas zemes. 1912.- 1922.g. īpašnieks bija galdnieks Jēkabs Krūmiņš.

 

Lielā iela 63

Agrākais hipotēku Nr. 20. Līdz 1990. gadam - Lielā iela 57, Padomju iela 57. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka, būvēta 20.gs. vidū. 1853. gadā zemesgabala  īpašniece bija atraitne Vestfāla, 1894. - 1922. gadā - namnieka Fr. Vestfāla mantinieki. 1894. gadā uz gruntsgabala bija koka dzīvojamā ēka un 2 koka lopkautuves, 1922. gadā - koka dzīvojamā ēka, 2 koka šķūņi un 3,66 desetīnas zemes. 1964. gadā  Maija Krūtaine īpašumu pārdevusi Jānim Austrupam. Īpašuma tiesības par samaksu 1998. gadā piešķiras V. Austrupam.

 

Liepu iela

Liepu iela 2. Katoļu baznīca.

Šī ir vienīgā ēka uz Liepu ielas, kas pieskaitāma pie vecpilsētas, jo pārējā ielas apbūve radusies, sākot ar 20.gs. divdesmitajiem gadiem. Liepu iela kā maģistrāle pastāvēja vismaz kopš 17. gadsimta. un savienoja miestu ar Kandavas hercoga (velāk – kroņa) muižu.

Bijušais gruntsgabala Nr. 60. 1922. gadā tas atradās Lielā ielā. Privātīpašums. Dzīvojamā ēka ir vienstāva, mūra, ar mansardu un pagrabu, būvēta ap 1870. gadu. 1894. gadā minēts mūra dzīvojamais nams un dārzs. 1894. - 1938. gadā tā īpašnieks bija zemnieks, vēlāk būvmeistars un Kandavas miesta domnieks Fricis Cimmermanis, bet kopš 1938. gada - Lizete Cimmermane. 1946. gadā ar testamentu īpašumu mantojis Vilnis Magdeburgers, bet 1997. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Aldim Magdeburgeram. 2002. - 2005. gadā šī ēka, pateicoties Kandavas Romas katoļu baznīcas draudzes locekļu un priestera Andreja Mediņa darbam, pārbūvēta par Kandavas Romas katoļu draudzes dievnamu.

 

Pils iela

Tā kā iela viduslaikos bija pievadceļš Livonijas ordeņa pilij, to var uzskatīt par senāko Kandavas ielu. Viduslaikos stratēģisku apsvērumu dēļ cietokšņu tiešā tuvumā ēkas netika būvētas, tādēļ apbūve ap Pils ielu sāka veidoties ne agrāk par 18. gadsimtu. Iela vāciski saukta Schlosstrasse, krieviski – Zamkovaja uļica.

 

Pils iela 3

Agrākais hipotēku Nr. 151. Pašvaldības īpašums - divstāvu mūra dzīvojamā ēka ar saimniecības ēkām un slēgtu pagalmu, kas celtas 20.gs. sākumā. Ēkai ir 19.gs. beigu – 20. gs. sākuma Kandavas mūra ēkām raksturīgais neogotiskais stūra nošļaupums. 1912. un 1922. gadā tās īpašnieks bija Eduards Meija, latviešu savstarpējās dzīvības apdrošināšanas biedrības aģents. 1912. gadā ēkā atradās Oto Pluģa limonādes un vīna fabrika, bet pēc Otrā pasaules kara – dzīvokļi.

 

Pils iela 3a

Bijušais gruntsgabala Nr. 12. Privātīpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā ēka ar mezonīnu, celta ap 1908. g.adu 1853. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Kilpe, 1863. - 1940. gadā - zemnieku, vēlāk tirgotāju Cimmermaņu dzimta. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 2 koka dzīvojamās un 2 koka saimniecības ēkas, 1894. gadā - koka dzīvojamā ēka, koka ērbeģis un mūra dzīvojamā ēka. 1908. gadā tika izstrādāts greznas neogotiskas ēkas jaunbūves projekts, tomēr ēka tika uzbūvēta tikai daļēji – bez kreisā spārna. 30. gadu fotoattēlos redzams, ka kreisā sparna vietā atradās vecās koka ēkas daļa. Kā stāstījuši kandavnieki, veco ēkas daļu noārdījuši ēkas mantinieki, jo domājuši, ka vecāki kaut kur ēkā bija paslēpuši dārglietas. 1996. gadā īpašuma tiesības atjaunotas mantiniekam G. Magdeburgeram.

 

Pils iela 4. Pulvertornis. 

Senākā Kandavas ēka ir divstāvu, ar pagrabu, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar Nr. 6820, pašvaldības īpašums. Pulvertornis celts 17.gs. vidū kā hercoga Jēkaba šaujampulvera ražotne un noliktava. Ēku nopostīja ugunsgrēks, un kailie mūri stāvēja neizmantoti līdz aptuveni 1790. gadam, kad mūros izbūvēja Kandavas pilskunga tiesas cietumu. 1819. gadā pēc pilskunga tiesas pārcelšanas uz Talsiem tornis nonācis privātīpašumā 1894. un 1922. gadā tā īpašnieks bija  Kandavas namnieks, sedlinieks Aleksandrs Toppe. 20.gs. sākumā pie ēkas uzbūvēta vienstāva mūra saimniecības ēka, kas nojaukta pēc 1985. gada. Kopš 20.gs. 50. gadiem tornis netika apdzīvots. 1985. gadā uzsākti ēkas restaurācijas darbi, novākti starpstāvu segumu un uzklāts dakstiņu jumts, tomēr darbi tālāk nav turpināti. Lai atjaunotu Pulvertorni un labiekārtotu pilsdrupas, 2010. gada jūlijā Kandavas novada dome izstrādāja projekta pieteikumu Eiropas Struktūrfondu programmai, kas diemžēl netika atbalsīts. 

 

Pils iela 7. Viesīca un kafejnīca “Pils“.

Gruntsgabals bez vēsturiskā numura, kādreizējais Tukuma virspilskunga vidmes piederums, tagad pašvaldības īpašums. Divstāvu mūra kafejnīcas un pirts ēka, celta 19. gs. 2. pusē, pārbūvēta ap 1903. gadu un 20.gs. beigās. 1863. gadā uz gruntsgabala  atradās ebreju pirts, kas minēta arī 1912. un 1922. g. 1922. gadā tās īpašnieks bija Kandavas ebreju draudze.

Ebrejiem pirtis jeb mikvas bija ne tikai ķermeņa higiēnas, bet arī rituālās attīrīšanās vieta, kur ar tekošu ūdeni pildītā baseinā  ticīgie ebreji šķīstījās pēc darbībām un procesiem, kas, saskaņā ar reliģiskajiem priekšrakstiem, tika uzskatīti par netīriem – mēnešreizēm, dzemdībām, kapsētas apmeklējumiem un citiem.  

 

Dārza iela

Iela veidojusies 19.gs. pirmajā pusē, taisnā līnijā savienojot Pils un Lielo ielu. No ielas senās apbūves līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai dažas ēkas. Vāciskais nosaukums – Gartenstrasse, krieviskais – Sadovaja uļica.

 

Dārza iela 2

Agrākais hipotēku Nr. 13. Tagad uz gruntsgabala atrodas pašvaldības īpašums - divstāvu mūra dzīvojamā ēka, kas būvēta 20.gs. sešdesmitajos gados senās apbūves vietā. 1853. gadā gruntsgabala īpašnieks bija Kandavas ārsts Hartmanis, 1863. gadā – ārsts Karls Perlmans. 1863. gadā te atradās 1 mūra un 1 koka dzīvojamās, 2 mūra un 5 koka saimniecības ēkas. Jaukta materiāla dzīvojamā ēka ar piebūvi un augstu cokolstāvu redzama fotogāfijās līdz 20.gs. 30. gadiem. 1894. gadā gruntsgabala īpašnieks bija zemnieks Jēkabs Flugins, 1912. un 1922. gadā – Kandavas virsmežziņa meita Asta fon Fabiane.

 

Dārza iela 4

Agrākais hipotēku Nr. 114. 1922. gadā tā īpašnieki bija Vahsmuta mantinieki.  Īpašums sastāvēja no dzīvojamās koka ēkas, dārza un 0,33 desetīnām zemes. 1936. gadā zemesgabalu nopirka Frīdrihs Jēgermanis. 1996. gadā īpašuma tiesības atjaunotas Dagmārai Jēgermanei un Ilzei Zvaigznītei

 

Dārza iela 6

Agrākais hipotēku Nr. 14; 1922. gadā – Nr. 14/15 un 22/77. Pašvaldības īpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā un iestāžu ēka celta 19.gs. beigās, bet pārbūvēta 1985. - 1990. gadā, piebūvējot otro stāvu mansarda vietā un piebūvi pie ieejas. 1863. gadā koka dzīvojamās un koka saimniecības ēkas īpašnieks bija vācietis, skrodermeistars Johans Hehšs. 1894. gadā, kad gruntsgabala īpašnieks bija namnieks Jānis Kronbergs, uz gruntsgabala atradās dzīvojamā  mūra ēka un ērbeģis. 1912. un 1922. gadā gruntsgabala īpašniece bija Aizdzires grāfiene Hilda fon Koškula. 20.gs. 30. gados ēkā atradās Kandavas miertiesa un biedrību nams, 40. gados - Kandavas arodskolas kopmītnes un mācību telpas, 80. gados – Kandavas vidusskolas telpas. Kopš 1990. gada šeit atrodas Kandavas pilsētas (vēlāk - novada) pašvaldība.       

 

Dārza iela 6a

Agrākais hipotēku Nr. 14/15. Vienstāva mūra dzīvojamā ēka ar puspagrabu, bijušais Dārza ielas 6 ērbeģis, būvēta ap 1900. gadu, un ir pašvaldības īpašums.

 

Dārza iela 9

Agrākais hipotēku Nr. 136, privātīpašums. Pusotra stāva koka dzīvojamā ēka celta ap 1920. gadu. 1922.  gadā koka dzīvojamās ēkas un 0,5 desetīnas zemes īpašnieks bija Ģirts Karlsbergs. 1949. gadā Anna Karlsberga īpašumu pārdevusi Kārlim un Felicijai Ošiem, bet 1998. gadā īpašuma tiesības par samaksu ieguvuši A. Tramdaka un H. Osis.

 

Dārza iela 10

Agrākais hipotēku Nr. 16. Privātīpašums. Divstāvu mūra dzīvojamā ēka un divstāvu sētas māja jeb ērbeģis būvētas ap 1880. gadu. 1863. un 1897. gadā gruntsgabala īpašnieks bija latvietis, lauksaimnieks Jānis Kronbergs. 1863. gadā uz gruntsgabala atradās 1 koka dzīvojamā un 3 koka saimniecības ēkas, 1894. gadā  - mūra dzīvojamā ēka un mūra ērbeģis. 1912. gadā to īpašnieki bija Kronberga mantinieki, 1922. gadā - Krišs Riekstiņš. 1935. gadā ēkā atradās Friča Deguta pārtikas preču tirgotava. 1998. gadā īpašuma tiesības tika atjaunotas K. Riekstiņa mantiniekam A. Kārkliņam.

 

 

Izmantotie publicētie avoti:

Kurzemes muižu 13. - 16.gs. avoti. Herdera institūta Marburgā digitālā publikācija. - www.herder-institut.de/index.p...

 

Izmantotie nepublicētie avoti:

Dokumenti par būvēm Kandavā 1901. - 1912. gadā. - LVVA, 796.f., 1.apr., 36., 37., 38., 41., 44., 45. lieta

Kandavas hercoga muižas inventārijs. 1699. gads. - LVVA, 6999.f., 44.apr., 488.lieta

Kandavas miesta gruntsgabalu un zemes gabalu saraksts, 1896. gads. - LVVA, 796.f., 1.apr., 7.lieta, 5.-6.lp.

Kandavas miesta priekšnieka O. Kilpes 1853.g. 2. martā sastādītais Kandavas namu saraksts. - LVVA, 786.f., 1.apr., 288. lieta, 5. - 7. lp.

Kandavas miesta valdes dokumenti. 1903. - 1908. gads. - LVVA, 421.f., 1.apr., 40., 214., 1765. lietas.

Kandavas miesta valdes lēmumi. 1896., 1898., 1899., 1900. gads. - LVVA, 421.f., 1.apr., 506., 876., 992., 1144. lietas.

Kandavas miesta valdes sēžu protokoli. 1894. - 1895. gads. – LVVA, 421.f., 1.apr., 152., 328. lietas. 

Kandavas pilsētas valdes 1922. gadā sastādītais nekustamo īpašumu saraksts Kandavas pilsētā. - LVVA, 5550.f., 1.apr., 101.lieta, 5. - 10. lp.

Kandavas pilsētiņas iedzīvotāju un vācu ļaužu Polijas un Saksijas karaspēka uzlikto kontribūciju maksātāju saraksts - LVVA, 554.f., 1.apr., 1792.lieta, 67.lp.

Kandavas novada domes arhīvs. Kandavas pilsētas zemes privatizācijas lietas. - 1. apraksts, 61. - 827. lieta.

Kandavas vēsturiskā centra pase. Sastādījuši V. Ķence un J. Zlaugotnis 1983. gadā. -

Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, 08-04-III-47-K-4324

Par traktieriem Kandavā. 1895. - 1896. g. - LVVA, 796. f., 2. apr., 139. lieta

Talsu un Kandavas miestu 1863.g. 16. marta tautas skaitīšanas materiāli. LVVA, 416.f., 1.apr., 487.lieta, 447.-710.lp.

Ziņas par Kandavas pilsētas vēsturisko centru. Kandavas novada muzeja Zinātniskais arhīvs, lietas Nr. 8, 103, 125

Ziņas par nekustamā īpašuma un guberņas zemstes nodokļiem Kandavā 1894. gadā. - LVVA, 421. f., 1. apr., 152. lieta, 41.-49.lp.

1582. gada Kandavas baznīcas nodevu maksātāju saraksts – LVVA, 2728.f., 8.apr., 1994. lieta, 8.lp.

1826. gada ziņas par Kandavas miesta ēkām – LVVA, 786.f., 1.apr., 49.lieta, 1.lp.

1897.g. 25. augusta Kandavas miesta valdes vēlētāju saraksts. - LVVA, 421.f., 1.apr., 769. lieta, 3.-4.; 17.lp.

 

 

Izmantotā literatūra:

Bornhaupt E. Entwurf einer geographisch-statistisch-historischen Beschreibung Liv-, Ehst- und Kurlands – Riga, 1855

Bove H. Brachmannsche Familien-Chronik – Hamburg, 2009, Tafel A(I), A (II)2

Īvāns G. Kandavas pilsētas attīstības un apbūves vēsture. Kandavas vēsturiskā centra pirmsprojekta izpēte. Manuskripts – R., 1983. - Kandavas novada muzejs, p.f. 72

Juškēvičs J. Talsu novada vēsture ordeņa un hercogu laikos // Talsu novads – B. v., 1935.- 1937.

Kallmeyer Th. Die evangelische Prediger und Kirchen Kurlands – R., 1910

Maldups A., Salnais V. Pilsētu apraksti – R., 1936.

Richter A. Baltisches Adressbuch – R., 1900.

Richter A. Baltisches Adressbuch. Band II. Kurland. - R., 1912.

Sūniņš K. Talsu novada gleznotāji // Talsu novads – B.v., 1936., 351. lpp.

Uebersicht von dem Areal und den Gebauden der Stadte und Flecken in Curland // Das Inland, 1837., Nr. 25

Materiali dļa geografii i statistiki Rossiji. Kurļandskaja guberņija. Sostavil polkovņik ģeneraļnogo štaba A. Oranovskij – Sanktpeterburg, 1862

 

28.10.2011.