Nopietni un ne tik nopietni par Ziemassvētkiem un Ziemas saulgriežiem30.12.2019

Cilvēces pastāvēšanas gadu tūkstošos ir radušās tradīcijas, kurām ir ilga un daudzkrāsaina vēsture. Ziemas saulgriežu laiks nav izņēmums. Un šodien daudzās tradīcijas, rituāli ir kā daudzslāņains pīrāgs, kurā sapinušās gan pagāniskās, gan kristietības, gan šodienas patērētājsabiedrības tradīcijas.

      Vai gaidām Ziemassvētkus vai Ziemas saulgriežu svētkus? Ziemassvētkos ir eglītes pušķošana, galda klāšana, svecītes un dzejoļu skaitīšana, tomēr galvenā darbība ir sēdēšana pie galda. Ziemassvētki ir skaistu sajūtu un pārdomu laiks.

     Savukārt, Ziemas saulgriežos neviens nav pasīvs skatītājs, visi ir darītāji, turklāt  ne tikai sagatavošanas procesā, bet visā saulgriežu svinēšanā. Saulgriežus ir grūti svinēt dzīvoklī, jo ir gan ugunskurs, gan bluķa vilkšana. Tā ir kustība, rituāls, darbība, kurā katrs ir dalībnieks, lai sapostu un izrotātu māju un sētu, lai sagatavotu cienastu, sagaidītu vai pats dotos ķekatās, ietu rituālās rotaļās, jo tieši Ziemas saulgriežos ir visvairāk rotaļu.

      Svarīgākais – ar kādu attieksmi pret svētkiem izturamies, cik ieliekam no sevis. Svarīgs ir process, izjūtas, saturs. Visi varianti ir pareizi, jo tie ir jūsu svētki, tiem jādara jūs laimīgus! Mēģināšu pastāstīt par dažādiem šo svētku elementiem.

     EGLĪTE – Eiropas ziemeļu tautām tā simbolizē mūžīgo dzīvību, senču dzīvību, atbaida ļaunos garus (arī senlatviešu kāzu tradīcijās). Senlatvieši eglīti Ziemassvētkos necirta un nenesa mājās. Bluķa vilkšana un dedzināšana gan notika. Arī notikums, ar kuru mēs lepojamies – pirmā Ziemassvētku eglīte Eiropā 1510.gadā Rīgas rātslaukumā (nevis mājās) tika simboliski sadedzināta (bluķis?). Nu jau gandrīz pirms 200 gadiem vācu zemēs Ziemsvētku laikā mājās parādījās eglītes, kuras kāra pie griestiem, ar galotni uz leju. Karalienes Viktorijas vīrs princis Alberts šo paražu ieviesa Anglijas karaļnamā.

    EGLĪŠU ROTĀJUMI – atkal varam lepoties, jo Vecrīgas arheoloģisko izrakumu laikā 17.gs. slānī, vietā, kur bija kāda turīga rīdzinieka nams, tika atrasta akmens bumbiņa ar āķīti. Speciālisti ir vienisprātis, ka tas ir viens no vissenākajiem Eiropā atrastajiem eglītes rotājumiem. Varat pārliecināties paši Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

    PUZURI – senlatviešu analogs eglītei – tā saucamie ķisti – saulītes, puzuri, salmu virtenes, kartupeļu saulītes. Īpaši jau puzuri (kā radies mūsu Pūzurgravas nosaukums?)- harmoniski sakārtota Visuma modelis, labvēlīgi ietekmē gan vidi, gan cilvēkus. Pati forma, zeltainā krāsa palīdz Saulītei tikt atpakaļ Debesu kalnā. Puzura centrālā daļa ir ar četrām asīm, kas apzīmē četras debess puses, savukārt vertikālā, ar trim asīm- pagātni, tagadni, nākotni. Tradicionālajā puzurī ir divpadsmit mazie „lukturīši”-12 mēneši. Puzuriem kustoties, veidojas noslēpumaini ēnu raksti uz sienām -  tur, kur ir vibrācija, neuzkrājas slikta enerģija.

      ADVENTES VAINAGS – sākotnēji vairāk raksturīgs luterāņiem. Tradīcijas sākums- 1833.gadā koka krustu ar egļu zariem izpušķoja un iededza 23 sveces Hamburgas bērnu patversmes bāreņi. Četras sveces bija baltā krāsā -  svētdienas, kristietībā prieka un augšāmcelšanās dienas, arī simboliski atgādina par izraēļu tautas 40 gadu maldīšanos tuksnesī, aizejot no Ēģiptes gūsta; deviņpadsmit sarkanās krāsas sveces-Jēzus Kristus cilvēkmīlestības simbols.

 Ja  eglītē vai Adventes vainagā vēlaties ielikt sveces, sekojot latviskajam  krāsu kodam, noderēs Valda Celma grāmatā „Latvju raksts un zīmes” dotā informācija. Latviskais četru krāsu kods liecina par mūsu tautas līdzsvarotu un harmonisku psihi; saskaņu ar kosmiski universālajām gaismas enerģijām. Sarkanā – aktivizējošā, stimulējošā, dod pārliecību par saviem spēkiem. Tumši zilā – mierīga atbrīvotības sajūta, aizsargātība, apmierinātība, pietiekamība. Zaļā – egles krāsa – stingrības un stiprības sajūta, iekšēja stabilitāte, neatlaidība, pašpārliecība, pašapliecinājums, pašcieņa, secīga rīcība. Dzeltenā – atvērtība, vieglums, prieks, plašums, iekšēja brīvība.

PASTKARTES – 1843.gada Ziemassvētkos Anglijā kāds Henrijs Kols pirmo reizi pa pastu nosūtīja Ziemassvētku apsveikumu. Kaut gan sākums ir senajā Ķīnā (galu galā- papīra dzimtene)- ja esi atnācis ciemos,  bet saimnieku nav mājās, atstāj kartiņu ar savu vārdu.

 Vai atceraties laikus, kad pastkastīte vienkārši bija pilna līdz augšai un jūsu apsveikumam vairs vietas nebija? Teiksiet – citi laiki…. Dārgi, bet personīgāk gan. Un kas par to, ka, rakstot ar roku, meklējot katram savu īpašo tekstu, aiziet vesela diena. Svētku laikā saņemtās  pastkartes kļūst par daļu no svētku rotājuma mājās – vai pie durvīm, pie lustras vai speciāli veidotā virtenē. Un pēc tam var glabāt 200 gadus – vēsturei!

DĀVANAS – drīzāk – dāvanu piegādātāji. Šajā jautājumā gan pasaules tautas ir radošas. Somijā un Ziemeļamerikā, Norvēģijā un Polijā, Dānijā un Igaunijā ir ciemi, pilsētas un pasta nodaļas, kuras ir svēti pārliecinātas, ka Ziemsvētku vecīša dzimtene ir tieši tur. Ja neskaita mūsu budeli – tēvaini, kuram ir pavisam citas funkcijas Ziemassvētkos, visu šo vecīšu pirmsencis vairāk vai mazāk ir Svētais Nikolass. Un viņš dzimis  un dzīvi pavadījis (3./4.gs.) tagadējā Turcijā. Tikai viņa pīšļi 11.gs.pārvesti uz Itāliju. Tieši viņš savas dzīves laikā centies slepus palīdzēt ar dāvanām ļaudīm, kam tas bijis nepieciešams.

Ziemas saulgrieži nav iedomājami bez mēģinājumiem paredzēt turpmāko dzīvi, nākotnes zīlēšanas. Precības, laika apstākļi, turpmākā dzīve. Vaimanājam par to, ka ziemassvētkos nav sniega? Te atbilde:

Sidrabiņa lietiņš lija

Ziemas svētku vakarā,

Visi sīki žagariņi

Sudrabiņu vizināja.

Svinēja mūsu senči Ziemas saulgriežus kārtīgi – trīs dienas un trīs naktis (20.-22.decembris). Galdā cēla visu, kas bija laukos, dārzos un kūtīs izaudzēts. Sāls, maize, uguns – uz galda svētku laikā goda vietā. Noteikti kāds cienasts arī naktī jāatstāj uz galda. Arī simboliskie ēdieni gadsimtos mainījās. Viens variants:

Dzērvenes – lai sārti vaigi

Bietes – lai karstas asinis

Zirņi – lai nebūtu jāraud; lai ir nauda

Zivis – zvīņas makā, lai pievelk naudu

Kāļi – lai visi veseli

Rutki – lai visi stipri

Graudi – lai mājās nebūtu rāšanās

Pupiņas – lai bērni veseli

Burkāni – lai laime mājās

Kāposti -  lai labklājība

Pīrāgi – lai omulība mājās

Kartupeļi – lai nebūtu bada.

 Pasakas un nostāstus vakaros drīkst stāstīt tikai līdz Ziemassvētkiem, citādi dienai kļūstot garākai arī mēle izstiepjoties, to atcerieties!

 Vēl mazs atgādinājums - kad cilvēks dāvina kaut ko tādu, ko viņš pats ir radījis, tad viņš dāvina pašu dārgāko – savu laiku, savu prasmi, savu izdomu. Lai jums jauks gadu mijas laiks!

*Paldies Tradicionālās kultūras iniciatīvu centra „KasTe” dalībniecei, manas krustmeitas Undīnes Kamenes mammai Baibai Rozei par idejām.

Aksilda Petrevica, Kandavas novada muzeja vēsturniece