Velgas Vītolas un Daces Pugas izstāde "Latviet's svin"

Mākslinieces Velga Vītola un Dace Puga ir Latviet's, kas svin Draudzību, paužot to  vizuālplastiskās mākslas kopdarbos, izmantojot dažādu materiālu un tehniku savienojumus, šoreiz semantiskā nozīmē, spēlējoties ar tādiem simboliem kā Puzurs, Zelta zirgs, Saulgrieži u.c.

Velga Vītola dzimusi 1982.gadā,  Latvijā. Mācījusies Liepājas Lietišķās mākslas koledžā keramiku,  2016.gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu tekstilmākslā. Mākslinieci intersē cilvēka  un dabas mijiedarbība. Ir bijuši mēģinājumi  kā sadarbības partneres mākslā piejaucēt bites (projekts “NeRedzamie” 2016), šobrīd ar šādu pašu nolūku tiek pieradināti un kulturalizēti kartupeļi (projekts “Kulturālo Kartupeļu lauks/Kartupeļu Lauka Radio” 2019). Kopš 2016.gada ir Imanta Ziedoņa muzejā  krājuma glabātāja, izstāžu māksliniece, kuratore, radošās apvienības “Vītola Burvis” māksliniece (projekti “Ziedoņa muzeja runājošie koki”, “Engures Zušu ciema parks”.

Izstādēs piedalās kopš pērnās tūkstošgades.

Velga Vītola: Svētki ir ikreiz, kad ej gulēt ar atskārsmi: ”Šī bija viena vareni izdevusies diena!”

Dace Puga dzimusi Latvijā, Jelgavā. Mācījies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, pabeigusi Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļu 2012.g.(bakalaura grāds) un 2014.g.(maģistra grāds). 2017.g. Absolvējusi izglītības programmu “Iespējamā misija”. Strādā Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā par pedagogu un Erasmus+ projektu koordinatori.

Izstādēs piedalās kopš 2008.g.

  Dace Puga: Svētki man asociējas ar kopā būšanu un mazliet svētsvinīgu noskaņojumu, kas sevī ietver kādu miera mirkli. Aizvien biežāk svētki ir sev tuvu cilvēku satikšana un neskatīšanās pulkstenī. Uzskatu,ka dzīve jau ir paši svētki un viss atkarīgs kā uz šiem svētkiem katrs pats paskatās.

Cilvēks ienāk Pasaulē.

Tiek tīts baltos autiņos.

Skrien cauri bērnībai kā “Baltajā grāmatā”.

Tālāk izpētes un pašapjausmas laiks.

Pieaugšana.

Briedums: Labums sev, Labums savai ģimenei, Labums kopienai - Mūsu laiks.

Atdot sevi laiks.

Latviet's mīl arī ziemu. Sniega baltums un tīrība dara skaidru. Skaidru dzirdēt. Skaidru redzēt. Balta atsacīšanās no visa liekā - skaidra, mūžībā ietīta dzīve.

...

Latviet's klāj baltu galdautu svētku reizē.. arī tad, ja ir svešzemē.

Latviet's nav māņticīgs un tomēr svēti tic pilnmēnesim un dabas varenajam spēkam, tā dziedinošajām skaņām (fonā M.Miļevska oriģinālmūzika), tic “papardes zieda” brīnumam un zelta zirga jātniekam - tā degsmei, stājai, sirdsgudrībai, kas Darot Labāku. Latviet's pazīst dabas cikla ratus - viņš zin' lietu dabisko kārtību, to sākumu un galu. Viņš gadu sien puzuros, karina tos plāna vidū - laiž griezt, lai iegriež ceļu Laimei… Kad iegriezis, tad klausās...klausās, kā pats skan..

Reizēm Latviet's skatās un neredz to, kas ir paša degungalā, jo pats prot būt neredzams. Latvietis ir ļoti īpašs, jo  Laviet's tomēr ļoti grib redzēt.. pāri, dziļumā un slīprakstā…

Latviet's ir absolūti eksotisks: viņš ir vienpatis un pats sava ceļa gājējs - ar citiem tiekas vien darbus darot vai godus svinot.

Latvietim  nekad nekas nav vienalga un viņš  allaž ir ilgās - pēc labāka laika, saulainākas rītdienas un vairāk zvaigznēm debesīs.. Latviet's IR un BŪŠANA JAU IR SVINĒŠANA!