1941.gada 14.jūnija represijas pieminot. Jūlijas Kārkliņas dzimtas pavedieni05.06.2019

…nevajag vārdu ne skaļu, ne klusu –

atļaujiet zemei izraudāties! (H. Skuja)

Jūlijas Kārkliņas dzimtas pavedieni

1941. gada 14. jūnijā starp deportētajiem kandavniekiem vienu pašu izveda arī 68 gadus veco Jūliju Kārkliņu. Vai viņa bija policiste, fabrikante, vai varbūt bija augsta valsts aparāta ierēdne? J. Kārkliņa nebija arī „sabiedriski bīstams elements” un nekad neiedomājās, ka viņu izvedīs dēla vietā.

Jūlija un Otto Kārkliņi

Jūlija Rulle (1873 - ?) piedzima bagātā saimnieka Ruļļa ģimenē. Rullim bija četri bērni: dēli Eduards un Ēvalds un meitas Jūlija un Anna.

Savukārt Otto Kārkliņš (1871 – 1929) piedzima kā ārlaulības bērns Rideļu muižas īpašniekam grāfam Aleksandram Lambsdorfam (1843 – 1913) „sagrēkojot” ar savu glīto brūnacaino istabeni Grietu. Grāfam Aleksandram Lambsdorfam piederēja Rideļu muiža. 

Kā jau tas tajā laikā pienācās, grāfs istabeni veikli mēģināja izprecināt  savam kučierim Jānim Kornam. Bet līdz šim ziņas par to, ka Grieta ar  Jāni Kornu  būtu precējušies, nav arhīvos atrastas. Baznīcas grāmatās gan ir cits ieraksts, proti, ka Jānis Korns 1875. gadā ir apprecējies ar atraitni Loti Strazdiņu.

Kandavā dzīvoja vairākas ģimenes ar uzvārdu Kārkliņš. Līdz šim ir neatbildēts jautājums, kāpēc  Otto ģimenes atvases sauca par Korn Kārkliņiem. Vai pārņemot kučiera Jāņa uzvārdu, vai pēc grāfa A. Lambsdorfa vēlmes, lai parādītu dēla dižciltību, uzvārdam Kārkliņš vēl pievienoja klāt Korn.

Bērnībā Otto izslimoja bakas, tāpēc uz viņa sejas palika daudzas rētas. Nu jau kā kučiera Jāņa dēls Otto uzauga Rideļu muižā. Kad Otto bija sasniedzis 24 gadu vecumu, bioloģiskais tēvs viņu neaizmirsa. Par 25 zelta rubļiem Otto Kandavā Lielā ielā 29 nopirka māju ar plašām saimniecības ēkām un grāfs A. Lambsdorfs  vēl klāt uzdāvināja 12,5 hektārus zemi Kandavas teritorijā. Acīmredzot Otto Kārkliņam bija labas attiecības arī ar A. Lambsdorfa trim dēliem, jo Kandavas iedzīvotāji nereti brīnījās, ka lepni tērpti kungi baltos ādas zābakos brauc ciemos pie vienkārša latviešu zemnieka. 1939. gadā Lambsdorfu ģimene, tāpat kā daudzi vācbaltieši, repatriējās no Latvijas.

1896. gada 28. aprīlī Jūlija un Otto apprecējās. Viņu ģimenē piedzima četri bērni: Anna (prec. Riekstiņa, 1897 - ?), Kārlis (1899 – 1955), Marija (prec. Blumberga, 1901 - 1985) un Alberts (1910 – 1992).

1915. gadā Jūlija kopā ar brāli Ēvaldu, brāļa Eduarda dēlu un vecākajiem bērniem: Kārli, Annu un Mariju gribēja doties bēgļu gaitās. Ģimenē vēl šodien pastāv nostāsts, ka Jūlija nav varējusi atstāt mazo nepilnus piecus gadus veco dēliņu Albertu un vīru un izlēkusi no ejoša vilciena, lai atgrieztos mājās.

1918. gadā liela daļa no grāfa A. Lambsdorfa ģimenes pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Latvijā palika tikai Džeimsa ģimene, kas arī  1939. gadā  pēc Hitlera aicinājuma repartriējās uz Vāciju. Pats grāfs Aleksandrs jau 1913. gadā nomira un diemžēl netika apglabāts Brizules kapličā pie sava tēva, brāļa un māsas, bet gan Rideļu kapličā, no kuras nekas nav  saglabājies.

Otto Kārkliņš nomira 1929. gadā 57 gadu vecumā nejaušības pēc, jo bija sajaucis  pudeles un nejauši iedzēris žurku indi. Jūlija bērnus audzināja viena.

1939.gadā grāfa Aleksandra Lambsdorfa dēls Džeimss aicināja līdz arī Kārli Kārkliņu ar ģimeni un Albertu. Kārlis ar sievu Skaidrīti jau bija sakrāmējuši mantas, lai atstātu Latviju, bet Jūlija nespēja atstāt savu saimniecību un mīļos lopiņus. Viņai izdevās atrunāt dēlu Kārli – kā tad var braukt svešumā ar trim maziem bērniem!? Tad nu Kārlis metis visam mieru, jo, ja nebrauc visi, tas nebrauc neviens.

Kārkliņu bērni dzīves ceļos

Vecākā meita Anna piedzima 1897. gada 18. februārī. 1920. gadā viņa kopā ar brāli un māsu atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā, Staraja Rusā un  apprecējās ar bagātu māju saimnieku un zemes īpašnieku, ilggadēju Kandavas pilsētas domnieku un aktīvu mednieku biedrības dibinātāju Kandavā  Andreju Riekstiņu (? – 1967).  1921. gadā piedzima viņu vienīgais dēls Egons (1921 – 1996). Anna no dzīves aizgāja pāragri, jo, kāpjot kūtsaugšā, nejauši uzkāpa uz sarūsējušas naglas. Rezultātā ieguva dziļu ievainojumu pēdā  un nomira no asins saindēšanās. Viņu apbedīja Kandavas Baznīcas kapos.

Vecākais dēls Kārlis piedzima 1899. gada 7. februārī. Kandavā mācījās pamatskolā, bet vidusskolu beidza bēgļu gaitās Staraja Rusā. 1920. gadā pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā. Bija gan Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā, gan piedalījās Lauksaimniecības biedrības dibināšanā. Bija aktīvs Kandavas Sadraudzīgās biedrības dramatiskā kolektīva dalībnieks. Tā izrādē „Pūt, vējiņi!” viņš bija Uldis, bet „Skroderdienās Silmačos” spēlēja Joski. Kārlis aktīvi piedalījās Sadraudzīgās biedrības labiekārtošanas darbos. Reiz palīdzējis nest klavieres uz otro stāvu, bet klavieres uzkritušas uz kājas un salauzušas to. Pēc negadījuma kauls saaudzis nepareizi, līdz ar to sācis klibot un staigājis ar spieķi. Kārlis strādāja Kandavas pastā. Tur arī 1930. gadā iepazinās ar Skaidrīti Melderi (1909 – 1991), kura pēc ģimnāzijas beigšanas bija atbraukusi pie savas tantes Jūlijas un dzīvoja „Dumpjos”. 1932. gada 27. februārī viņi svinēja kāzas, jauno pāri Mācītājmuižā salaulāja mācītājs Rihards Zariņš (1889 – 1942). Kārļa un Skaidrītes ģimenē auga četri bērni: Aija (prec. Jankovska, 1932 - 1979), Aivars (1933 - 2002), Uldis (1934 - 1977) un Dzintra (prec. Viškinte, 1942).

Meita Marija piedzima 1901. gada 18. februārī (pēc j.st. 3. martā). Bēgļu gaitu laikā Staraja Rusā viņa pabeidza skolu un 1920. gadā kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem atgriezās atpakaļ Latvijā. Arī viņa tāpat kā brālis Kārlis aktīvi piedalījās vietējā sabiedriskajā dzīvē: dziedāja baznīcas korī, spēlēja teātri Sadraudzīgās biedrības namā. 1922. gadā Marija apprecējās ar bijušā Kandavas Sadraudzīgāss biedrības priekšnieka un pilsētas galvas Friča Blumberga (? – 1919) jaunāko dēlu Voldemāru Blumbergu. Viņu ģimenē piedzima divi bērni: Edvīns (1924) un meita Vija (prec. Pirksta, 1927 - 2006). Marija ar Voldemāru nodzīvoja garu mūžu un 1971. gadā paguva nosvinēt zelta kāzas.

Jaunākais dēls Alberts piedzima 1910. gada 4. martā. Pēc tēva nāves 1929. gadā viņš kopā ar brāli Kārli palīdzēja mātei Jūlijai saimniekot. Viņš bija ļoti sportisks. Ar grāfa Aleksandra dēla Džeimsa atbalstu, Alberts audzēja siltasiņu arābu šķirnes zirgus. piedalījās zirgu skriešanas sacensībās un ieguva godalgotas vietas. Izcilākie zirgi bija Dukāts un Enno.

1934.un 1935. gados Kārlis  kopā ar brāli Albertu Kārkliņu piedalījās siltasiņu arābu šķirnes zirgu izstādēs. Par godu 1. Kandavas novada Dziesmu svētkiem 1934. gada 8. jūlijā ieguva 1. godalgu 2 gadu vecā ķēve Strauja, 2. godalgu zirgs Dukāts.

 1935.gadā 1. godalga par ķēvi Sveika. Kā raksta tā laika laikraksti, tad „Kandava  Latvijas brīvvalsts laikā bija slavena ar siltasiņu un aukstasiņu arābu šķirnes zirgu audzēšanu.”

 Otrā pasaules kara laikā Alberts iestājās vācu armijā un tika nosūtīts uz virsnieku skolu Varšavā.

Likteņa pavērsieni Kārkliņu dzimtā pēc 1940. gada

Jūlija kopā ar jaunāko dēlu saimniekoja Dārza ielā 8. 1941. gada 13. jūnijā kaimiņš Albertam paziņoja, ka viņš ir izvedamo sarakstos. Albertam atlika tikai bēgt ar domu, ka viņa māti taču neņems. Bet tā nenotika. Neatraduši Albertu, jaunās padomju varas pārstāvji viņa vietā Dārza ielā 8 paņēma Jūliju Kārkliņu. Ģimenes nostāsts ir, ka Jūlija vēl paguvusi mazmeitai Vijai iemest zābakos zelta pulksteni, satīt segā un lūgt aiznest vedeklai Skaidrītei. Pēc īsas atvadīšanā no lopiņiem viņa aizvesta… uz neatgriešanos. Ģimene uzskata, ka viņa mirusi 1942. gadā lielās ciešanās un badā, bet Latvijas Valsts arhīva izdotajā grāmatā „Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” rakstīts, ka Jūlija Kārkliņa bijusi izsūtīta uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, no kura bēgusi 1947. gadā un atpakaļ nav nosūtīta… Par viņas likteni ziņu vēl arvien trūkst.

Uzzinot no brāļa Alberta par iespējamo izvešanu, 1941. gada 13. jūnijā paslēpās arī Kārlis. Mežā netālu no „Žagariņu” mājām abi brāļi satikās. Kā zīme par briesmām kalpoja puķu pods uz palodzes. Pēc vācu okupācijas Kārlis strādāja vācu komandantūrā par tulku un rakstvedi. 1945. gada 10. jūlijā viņu apcietināja sarkanarmieši. 1946. gada 21. maijā kara tribunāls viņam piesprieda 15+5 gadus cietumsoda par dzimtenes nodevību. Sodu viņš izcieta Komi APSR, Vorkutlagā. Tur viņš strādāja par grāmatvedi, jo labi zināja krievu valodu. 1949. gadā Kārkliņu namu Lielajā ielā nacionalizēja. Ģimene pārgāja dzīvot uz Štempeļiem Lai pasargātu bērnus no iespējamām represijām, Skaidrīte 1951. gadā oficiāli izšķīrās no Kārļa un pieņēma savu meitas uzvārdu. Kārlis to gan zināja, bet 1955. gadā, kad viņu vajadzēja atbrīvot, Kārlis uzzināja, ka nedrīkstēs atgriezties Kandavā pie Skaidrītes, bet varēs dzīvot tikai pie mātes māsas Annas audžumeitas Lonijas Mazirbē. To Kārlis vairs nevarēja izturēt un 1955. gada 22. septembrī, nesagaidot savu oficiālo atbrīvošanu, nomira ar infarktu. Viņu apglabāja Vorkutā, bet Kandavā, Jaunkandavas kapos blakus dzīvesbiedrei Skaidrītei ir iekārtota piemiņas vieta arī viņam…

Jūlijas meitas Marijas dēlu Edvīnu  (1924 - ?) 1943. gadā piespiedu kārtā iesauca vācu armijā. Pēc ievainošanas viņš dezertēja un slēpās Kandavā. 1944. gada Ziemassvētkos dakteris Vladimirs Stiprais (1897 – 1966) Edvīnu aizveda uz vācu hospitāli Aizdzirē. Kara beigās viņam izdevās emigrēt uz Vāciju un vēlāk uz Angliju.

Uz Angliju Otrā pasaules kara beigās emigrēja arī  jaunākais  Jūlijas dēls Alberts.  Tā viņam šķita tuvāk Latvijai, un arī dabas ainavas drusku atgādināja dzimto zemi. Diemžēl 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņa veselības stāvoklis vairs nebija tik spožs, lai atgrieztos mājās. Alberts nomira svešumā 1992. gadā.

Tā padomju okupācija un Otrais pasaules karš izpostīja vēl vienu ģimeni. Jūlijas Kārkliņas dzīves nogales gaitas pagaidām palikušas nezināmas. Dēls Kārlis palika Sibīrijā, apbedīts nezināmā vietā. Mazdēls Edvīns un dēls Alberts mūžu nodzīvoja Anglijā. Daudzi dzimtas likteņu pagriezieni vēl ir nezināmi, bet tos visus kopā cenšas salikt un apzināt Jūlijas Kārkliņas dēla Kārļa mazmeita Anda Mauriņa. Tāpēc šoreiz liels paldies viņai par sniegtajām ziņām un vēlmi izzināt savu senču dzīves līkločus.

Ināra Znotiņa,  Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja

• Jūlija Kārkliņa                          
• Kārļa Kārkliņa kaps Vorkutā 
•      Kapsēta Vorkutā