VĒSTURE. Interesants atradums Kandavā – vēstules no divu draugu sarakstes 1938.- 1940. gadā04.06.2020

Kandavas novada muzejā glabājas unikāla pirms 80 gadiem risinājušos notikumu liecība par Otrā pasaules kara sākumu un to kā notika Latvijas okupācija 1940.gada vasarā. Tās ir 12 vēstules, kuras 2006. gadā muzejam, pēc ugunsgrēka Kandavā Jelgavas ielā 7,  nodeva uzņēmējs Guntis Meijers.

Tā šīs vēstules mierīgi gulēja muzeja krājumos turpat piecpadsmit gadus, līdz beidzot ir izceltas dienasgaismā, lai ar to saturu iepazīstinātu plašāku novada iedzīvotāju loku.

 Pirms 80 gadiem sākās padomju okupācija

      1918. gada 11. novembrī beidzās Lielais karš. Šajā milzīgajā asins izliešanā ierautās pasaules tautas un valstu vadītāji toreiz teica: „Nekad vairs!”. Tomēr pēc divdesmit gadiem Lielajam karam bija lemts kļūt par Pirmo pasaules karu, jo sākās Otrais pasaules karš, vēl asiņaināks, nežēlīgāks un traģiskāks.

      Neatkarīgā Latvijas valsts atkal atradās vēstures krustcelēs. Vēl tikai nojausma par divu lielvaru – nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības - parakstītajiem slepenajiem protokoliem 1939. gada 23. augustā, vēl tikai kara elpa sajūtama, kad caur Latvijas teritoriju, bēgot no kara šausmām, dodas prom daļa no poļu bēgļiem.

    Un tad  – 1939. gada 5. oktobrī Latvijas republikas ārlietu ministrs Vilhelms Munters Maskavā ir spiests parakstīt  tā saucamo „bāzu līgumu”. Pēc šīs vienošanās  PSRS ir tiesības izvietot savas kara bāzes Latvijas republikas rietumos.

  Tas izmaina arī mūsu novada vēsturi – no Cīravas muižas uz Aizupi tiek pārcelta mežsaimniecības skola, kas darbojās no 1939. līdz 1944. gadam, to beiguši 83 absolventi, pēc kara zināma kā Aizupes meža tehnikums līdz 1985. gadam. Cīravas muiža kļūst par padomju tanku bāzi. Latvija bija spiesta ielaist savā teritorijā apmēram 25 000 vīru lielu padomju armijas kontingentu (sākotnējā prasība pat bija 50 000 vīru!)

Cik liela šajā laikā ir Latvijas armija? Uz 1939. gada 1. janvāri Latvijas armijā un Kara flotē skaitījās:

 1 969 virsnieki, 3 988 virsdienesta instruktori, 11 188 kareivji, 1 244 brīvā līguma darbinieki – kopā 18 389 vīri.

Bruņotajos spēkos ietilpa arī Latvijas Aizsargu organizācija, kura bija radusies jau Brīvības cīņu laikā (1919.g.). Aizsargi pildīja palīgpolicijas funkcijas, organizācijas pamatā bija 19 teritoriāli pulki, kā arī Aizsargu aviācijas un Dzelzceļu aizsargu pulki.

   Kara sākšanās Eiropā 1939. gada 1.septembrī atstāj savu iespaidu – 1940.gada 1.jūnijā kopējais armijas skaitliskais sastāvs Latvijā jau ir 30 843 vīri. Taču Latvijas rietumos it kā likumīgi (bāzu līgums!) bija svešas valsts karaspēks, kurš skaita ziņā faktiski bija līdzvērtīgs Latvijas armijai.

   1940. gada pavasarī beidzās kara posms, kuru vēsturnieki apzīmē gan kā „savādo karu”, „sēdošo karu”, „dīvaino karu” - nedz Lielbritānija, nedz Francija nedara faktiski neko, lai savaldītu  Hitlera ambīcijas. Protams, ka kara darbība agresoram, ja viņu nepiespiež karot, patīkamāka ir labos laika apstākļos – aprīlī nacistiskā Vācija atsāk kampaņu Rietumeiropā, bet Staļina vadītā PSRS okupē Baltijas valstis- Lietuvu, Igauniju, Latviju.

  Pusnodegušā verandā Kandavā, griestos aiz apšuvuma atrod vēstuļu paciņu

   Par to kā notika Latvijas okupācija 1940. gada vasarā un par Otrā pasaules kara sākumu jebkurš no mums var uzzināt no mācību grāmatām, visdažādākās literatūras, masu medijiem, bet, kā jau minēju ievadā, Kandavas novada muzejā glabājas unikāla šo notikumu liecība – 12 vēstules, kuras 2006. gadā muzejam nodeva Guntis Meijers. Ēkā Jelgavas ielā 7 bija izcēlies ugunsgrēks. Novācot pusnodegušo verandu, tās griestos aiz apšuvuma tika atrasta vēstuļu paciņa.

    Šajā adresē, acīmredzot, īsi pirms kara dzīvojis kāds jauns puisis Egīls Liepiņš, kura draugs un domubiedrs G. Hāns ir visu vēstuļu autors. Tās rakstītas laika posmā no 1938.gada jūlija līdz 1940. gada 1.augustam. Abi jaunekļi ir ļoti nopietni aizrāvušies ar kara aviāciju un vēstulēs galvenā uzmanība tiek veltīta aviācijas svētkiem Rūjienā, aviācijas parādei Aizsargu svētkos Rīgā, tiek runāts par izlasīto speciālajā literatūrā, un, visticamāk, abu puišu attēlu kolekcijām par militāro aviāciju.

     Kas liecina par to, ka abi vēstuļu draugi ir skolas vecuma jaunekļi?

1) vēstule 1938. gada 3.augustā: „….jaunajā Viestura skolā apvienos divu pamatskolu zēnu klases. Tas kopā dotu četras sestās klases. Tādas paturēs tikai divas un tad mūsu klasi apvienos ar a klasi un par audzinātāju būs mūsu vecais lustīgais Nikolajs… Tātad domājams, ka iešu Viestura skolā. No rītiem gan jau būs jābrauc ar tramvaju, tas prasīs gadā apm. 24Ls, atpakaļ uz mājām iešu kājām.”

2) vēstule 1939. gada augustā: „Kā jau zini, tagad visiem pamat- un vidusskolas beigušajiem jāstrādā lauku darbos .”

3) vēstule 1939.gada oktobrī: „Kā Tev iet skolā? Man līdz šim vienīgās atzīmes ir: Latviešu literatūrā 4 (-5); diktātā 4 un angļu val. klases darbā 4. Literatūrā mani izsauca – skolotāja teica – būtu starp 4 un 5, bet pirmo reizi likšot 4. Vairāk atzīmju man nav. ”( Jāatgādina, ka starpkaru periodā Latvijā skolās atzīmes bija piecu baļļu sistēmā.)

   Sarakstē ir vairākas īpašas vēstules, no kurām varam uzzināt, kā jutās un ko domāja   ģimnāziju vecāko klašu puiši laikā, kad Latvija un visa pasaule tika ierauta kara notikumos.

      Vispirms fragmenti no vēstules, kuru G.Hāns raksta 1940. gada 24. jūnijā un sāk ar vārdiem:

„Gribu Tev pastāstīt šo to par 17. jūnija un tālāko dienu notikumiem, par kuriem Tu, domājams, daudz nezināsi. Dienas ziņās dzirdot ziņu, ka Krievijas karaspēks iesoļo arī Latvijā, paliku atvērtu muti. Tūlīt izgāju laukā un Daugavmalā ieraudzīju tankus. Pie pils, muitas un mūsu zemūdeņu bāzes Andrejostā stāvēja bruņotie auto. To vietas parādu uzzīmētajā shēmā – 18.jūnijā klāt pienākušie tanki atzīmēti ar tušuArī pie stacijas atradās divi tanki, turklāt ziediem nokaisīti – kāda bija šo posteņu nozīme – nevaru saprast. Mēs taču tik un tā nekādus sabotāžas aktus nebūtu rīkojuši. Tāpat arī mūsu „Spīdola” bija nepamatoti apdraudēta. Arī krievu aviācija strādāja – visu dienu virs pilsētas demonstrēja „augstāko pilotāžu” … Ap pl.16. – pilsētā sāka plūst tanku vienības. Tās nāca pāri Zemgales tiltam un pa Marijas ielu devās tālāk.”

      Nav jābrīnās, ka vēstules toreiz, pirms 80 gadiem, nonāca slēptuvē, jo šajā vairāku lappušu garajā vēstulē  ir ļoti sīks redzētās padomju armijas bruņojuma apraksts, ar kalibriem, iespējamo cilvēku skaitu apkalpē utt. Lai arī teksts drīzāk liecina, ka puiši interesējas par kara tehniku vispār, diez vai Čeka būtu tā domājusi.

    1940. gada vasaras politiskās pārmaiņas „redzamas ” pat uz aploksnēm – adresāts parasti norādīts „A.g. E.Liepiņa kgm.”(Augsti godātam E.Liepiņa kungam), tikai uz pēdējās aploksnes, 1940. gada 1. augustā,  rakstītās -„A.god. pilsonim E. Liepiņam”

      Emocionāla un ļaunu nojausmu pilna ir vēstule, kura rakstīta mēnesi pēc kara sākuma, 1939.gada oktobrī:

 „Manu pārdomu saturs bija divi paziņojumi avīzēs.

1.septembrī: „Šorīt pl.6 – sākusies kara darbība Vācijas – Polijas robežā” un 2.oktobrī: „Vakar priekšpusdienā bez starpgadījumiem vācu pulki iesoļojuši Varšavā”. Tātad – viena mēneša un dažu stundu laikā kādas Eiropas lielvalsts galvaspilsēta krita ienaidnieka rokās. Modernais karš – mēneša laikā stipra un labi apbruņota lielvalsts beidz savu eksistenci … Mēneša laikā Eiropa pārvērtusies līdz nepazīšanai.  Un kas notiek rietumu frontē? … Arī tur notiek nežēlīga laika staipīšana. Vai tiešām angļi tikai formas pēc met skrejlapiņas?...

Ko dara krievi? Vai tiešām šie līgumi ar vāciešiem ir viņu nopietnība? Ja tā, tad nu ir gatavā elle. Notiek neiespējamais – komunisti ar nacionālistu saskandina kausus uz „labāku un spožāku kopēju nākotni”. Vai Polija atgūs savu patstāvību? Kad un kā tas notiks? Cerams, ka šo mīklu atrisinās tuvākā nākotne.”

     Šajā vēstulē tiek pieminēti fakti, kas liecina, ka karadarbība jau ietekmē Latvijas ikdienu:

„Un ko Tu saki par dzīvi Latvijā? Cukurs un petroleja uz kartiņām – nu, no tautsaimnieciskā viedokļa attaisnojoši, bet citādi – tas padara jau tā samērā drūmo garastāvokli vēl nospiestāku. Un kur viņi to cukuru glabās? Ja tas tiesa, ka cukura šogad ir par 2% vairāk, tad pāri paliks ievērojami cukura krājumi. Parasti gan viens  cilvēks patērē 21 kg cukura gadā, kas iztaisa 1,75 kg mēnesī. Protams, tas ir caurmērs. Dažs jau patērē krietni vairāk. Kā nu tas lai iztiek? Bet nu – labāk jau tagad apmierināties ar mazāku devu, nekā vēlāk ciest badu.”

      Arī nedēļu pirms Latvijas teritorijas anektēšanas vēstulē, kura rakstīta 1940.gada 9.jūnijā, varam lasīt, cik satraukti tiek vērtēti notikumi Rietumeiropā:

 „Nu ir sācies īsts modernais karš. Un, ka angļiem un frančiem iet tik slikti vainīgs, bez šaubām, ir Čemberlens. Visa viņa politika ož pēc nodevības. Tagad visu ziemu bruņojušies, vāci gāž ārā visu sakrāto un angļiem iet plāni. Tiešām, vācu aviācija pārspēj angļus. Un ko mēs kādreiz domājām – ka angļi smalki piesitīs vāciešus.”

 Šīs vēstules beigās Hāns piemin vairākus pareģojumus: „… arī dažādie citi pareģojumi sola kara beigas ar angļu uzvaru. Tā Finks stāstījis, ka redzot franču karavīrus maršējam Berlīnes ielās, un kādā 33. gada „Atpūtā” atrodams pareģojums, ka Vācijai gadīšoties diktators, kurš 1939./40.gadā to turēšot slavas augstumos.”

       Žēl, bet pagaidām abu jauniešu, kuru likteņus noteikti plosīja Otrais pasaules karš, dzīvesstāsts mums nav zināms. Vēstuļu autors G. Hāns, iespējams, Rūjienā dzīvojis pie savas mammas vecākiem, jo uzvārds Hāns Jāņa ielā 20 neuzrādās.

  Ļoti ceru, ka pēc iepazīšanās ar kandavniekam  Egīlam Liepiņam rakstīto vēstuļu fragmentiem, atradīsies kāds zinātājs, kurš pastāstīs  par ģimeni, kura pirms kara dzīvoja Kandavā, Jelgavas ielā 7.

Visas vēstules kandavnieka vēstuļu draugs paraksta tikai vienā veidā „G. Hāns”. Tā kā atpakaļadresē bieži tika norādīta Rūjiena, Jāņa iela 20, sazinājos ar Rūjienas……. Vismaz pagaidām informācijas nav.

1940.gada 24. jūnija vēstules beigās viņš lepni raksta, ka „Starp citu, varēsi mani tad apsveikt kā Daugavieti”. Tomēr okupācija izmaina arī domāto uzvārda maiņu, jo pēdējo vēstuli ( 1940.gada 1.augusts) G.Hāns sāk ar „Pilsonis iekšlietu ministrs pārtraucis uzvārdu maiņu! Esmu gatavs viņu nosist!”

P. S. Atgādinu, ka pirmskara Latvijā ļoti daudzi  pieņēma latviskus uzvārdus.

Aksilda Petrevica

Kandavas novada muzeja vēsturniece