“Mans lielākais atbalsts ir mamma!”/ intervija ar Kristapu Ķilpu/12.09.2018
Augusta sākumā noslēdzās Eiropas U18 čempionāts basketbolā, kurā pirmo reizi vēsturē sudraba medaļas izcīnīja Latvijas U18 izlase un izlasē spēlēja arī kandavnieks Kristaps Ķilps.
Kristaps visa čempionāta laikā parādīja īstu kurzemnieka neatlaidību un cīņas sparu. Jaunais sportists šā gada sākumā saņēma arī “Kandavas novada Sporta laureāts 2017” balvu nominācijā “Cerība sportā”.
Piedāvāju interviju ar Kristapu.
Izlasīju interviju ar Tevi “Neatkarīgajās Tukuma Ziņās”. Tu stāstīji, ka izlasei esi gatavojies no 14 gadu vecuma un jau divpadsmit gados devies projām no vecākiem uz mācībām Ventspilī. Tā bija tevis paša izvēle, vai vecāku pamudinājums? Varbūt vectētiņa, viņš arī ir aizrautīgs basketbolists daudzu gadu garumā?
- Jā, spēlēju izlasē jau no U- 14 laikiem. Tā bija gan mana izvēle, gan vecāku. Mans opis -Dainis Rozenfelds ir liels atbalsts un līdzjutējs, kā arī citi tuvinieki, ģimene un draugi. Ja būtu pateicis, ka negribu braukt uz Ventspili, nebūtu arī braucis .
Vai nebija bail tik ātri doties pastāvīgā dzīvē, vairāk vai mazāk pašam tikt galā ar visu?
- Pirmie divi, trīs mēneši bija ļoti grūti, kamēr iedzīvojos. No sākuma zināju tikai, kā no mājam tikt uz skolu, no skolas uz treniņu un atpakaļ uz mājam. Tad jau atradu draugus un bija tā, ka negribējās pat braukt atpakaļ uz mājām, jo bija interesanti Ventspilī.
Basketbolu sāki spēlēt piecu gadu vecumā, vai mamma aizveda uz pirmo treniņu, basketbols uzreiz iepatikās, vai tomēr sākumā- nē?
- Pirmais treniņš bija ļoti interesants tādā ziņā, ka toreiz sēdēju mammas kabinetā un ienāca meitenes, neatceros kuras, un teica, lai es nākot līdzi viņām uz treniņu, es aizgāju… un tā arī sāku spēlēt. Jau, kad biju ļoti maziņš, visu laiku bumba bija pie rokas, un tā man vēl šodien patīk!
Pastāsti par saviem treneriem, ko katrs no viņiem tev iemācījis?
-Pirmie treneri bija Juris Fomins un Ivars Bambis, viņi iemācīja pamata elementus basketbolā. Kā iepriekš teicu, no divpadsmit gadu vecuma aizgāju uz Ventspili, kur trenējos pie Matīsa Graudiņa, kurš manā basketbolista izaugsmē kā arī sadzīvē ir ieguldījis ļoti daudz darba un turpina to darīt arī šobrīd.
Tev gadījies iedzīvoties arī traumās, vairāk vai mazāk tā gadās visiem sportistiem, tas lielās slodzes dēļ, vai arī tāpēc, ka kājām tik liels augums jānotur formā?
-Tāds ir sports, no traumām nevari izbēgt. Pārsvarā traumas var iegūt, ja ir liela slodze un ja neesi nokoncentrējies uz visiem simts procentiem.
Vai Kandavu vēl arvien uzskati par savu pilsētu? Draugi no bērnības ir šeit palikuši, vai tomēr tie vairāk iegūti Ventspilī?
-Kandavu vienmēr uzskatīšu par savu pilsētu, esmu šeit uzaudzis. Jā, visi bērnības draugi ir palikuši Kandavā, varbūt kāds tagad mācās kaut kur citur, bet tāpat satiekamies, aprunājamies. Ventspilī arī ir draugi, bet tie nav no bērnības un tas ir daudz savādāk.
Vai tavs lielākais atbalsts un emocionālais spēks ir ģimene? Vai arī viņus vari saukt par saviem padomdevējiem?
-Mans lielākais atbalsts ir Mamma, viņa atbalsta mani jebkurā situācijā, cik vien var. Basketbola ziņā ļoti daudz padomus man nedod, bet toties sadzīvē es daudz ko esmu iemācījies no viņas. Par basketbolu padomus man dod Opis un Tētis.
/ P.s. Izcēlums ar lielajiem burtiem Kristapa, norādot uz šo cilvēku lielo nozīmi viņa dzīve./
Kādi ir tavi tuvākie plāni un mērķi?
- Par plāniem un mērķiem negrib neko teikt, gan laiks radīs kā būs….
Vai esi māņticīgs, varbūt tev ir kāds talismans vai rituāls pirms izšķirošām spēlēm?
-Jā, esmu māņticīgs, mēģinu pirms spēlēm būt pirmais zālē un ģērbtuvē un padomāt par spēli .
Varbūt ir vēl, kas svarīgs, par ko neesmu pajautājusi? Piemēram, vai publicitāte tevi nebaida un netraucē?
-Nē, publicitāte mani netraucē, tas piederas pie lietas!
Intervēja Dagnija Gudriķe
