Atzīmējot Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu 06.05.2020

        Vai atceraties 1990.gada 4.maiju, kad gan mazuļu ratiņos, gan dobes vidū iedurtā lāpstā uz kāta vai ābeles zarā bija iekārti mazie „tranzistoriņi”? Un galvenais toreiz nebija klausīties mūziku, galvenais bija nepalaist garām brīvības vārdus. Tas bija Trešās atmodas laiks.

    Notikumi pirms trīsdesmit gadiem 1990.gada pavasarī iezīmēja ļoti būtisku pagriezienu ceļā uz neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu. Pirmo reizi pēc 50 gadiem, pēc PSRS likumiem organizētajās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, kandidātiem, kurus izvirzīja komunistiskā partija, bija reāli jākonkurē ar Latvijas Tautas frontes (LTF) izvirzītajiem kandidātiem. 1990.gada 18.marta vēlēšanās no 201 deputāta mandāta 131 ieguva Tautas frontes pārstāvji un atbalstītāji. Tā jau bija uzvara.

     Vēl iepriekš, 1989.gada decembrī bija notikušas pašvaldību vēlēšanas. Jaunievēlētie deputāti 1990.gada 21.aprīlī Rīgā, „Daugavas” stadionā sapulcējās uz Vislatvijas pašvaldību deputātu sanāksmi, kurā ar 8000 balsīm „par” un tikai dažiem simtiem „pret” nobalsoja par Latvijas neatkarību. Ievēlētajiem Augstākās padomes deputātiem bija uzdevums apstiprināt šo tautas pārstāvju gribu, padarot to par likumu.

     Tautas frontes pārstāvjiem, uzvarot 18.marta vēlēšanās un iegūstot divas trešdaļas deputātu mandātu, bija iespēja atbilstoši PSRS (!) likumdošanai grozīt Latvijas PSR konstitūciju. Notika diskusija, kuras rezultātā tika pieņemts lēmums balsot par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, kas paredzēja pakāpenisku ceļu uz neatkarību, nosakot pārejas periodu.

     4.maijā Rīgā pie tagadējā Saeimas nama sapulcējušies cilvēki, logi ir vaļā, radio, TV notiek tiešraides, visā Latvijā pie radioaparātiem, televizoriem ļaudis skaita… Lai lēmums tiktu pieņemts, nepieciešamas vismaz 134 balsis. Tas bija arī īpašs balsojums - ne anonīms, bet konkrēts- vārds, uzvārds; vēlēšanu apgabals, „par”- „pret”- „atturos”. Nespēdami novērst balsojumu par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, zāli atstāja ar Interfronti saistītie opozīcijas frakcijas  „Līdztiesība” 57 deputāti. Un mēs visā Latvijā uzgavilējām, kad „par” nobalsoja 138 Augstākās padomes deputāti.  Ļoti nozīmīgs bija Deklarācijas 9.punkts, kas noteica, ka Latvijas attiecības ar PSRS turpmāk veidojamas uz līdztiesīgiem pamatiem, balstoties uz abu valstu 1920.gada 11.augustā parakstītā miera līguma  principiem.

 Faktiski LTF bija pārņēmusi politisko varu Latvijā. Sajūsma par gūtajiem panākumiem ceļā uz neatkarību bija milzīga. Arī apziņa, ka esam pagriezuši vēstures ratu, lai atkal būtu neatkarīga valsts, ka esam to paveikuši bez asins plūdiem, stingri un pārliecinoši paužot savu gribu.

 Īpašs laiks ar īpašām sajūtām. Tie, kam bija lemts šo laiku piedzīvot, atceras toreizējo gaišo un optimistisko sajūtu.

Aksilda Petrevica,

 Kandavas novada muzeja vēsturniece