Dzīvesziņas - Par otru vienmēr vajag padomāt!05.09.2019
Augusts izsenis ir kāzu laiks, jo tad dārzos nobriedusi jaunā raža, apdarīti lielākie darbi saimniecībā un ir brīvāks brīdis svinībām.
Ar šādām domām 16.augusta pusdienlaikā, kopā ar novada domes priekšsēdētāju Ingu Priedi un Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Maiju Zariņu, devāmies ciemos pie Zelta kāzu pāra Rasmas un Arnolda Āboliem Kandavā.
Sagaidot ciemiņus, jo mēs nebijām vienīgie sveicēji, zelta kāzu jubilāre Rasma bija manāmi satraukusies, pēc meitas teiktā, jau vairākas naktis neesot varējusi gulēt, jo tādi viesi ciemos pieteikušies!
Lai kaut mazdrusciņ mazinātu viņas satraukumu, kamēr gaidījām vīru, kurš bija aizbraucis pēc vedējmātes Veltas, aprunājos ar Rasmu par to, kā viņi ar Arnoldu iepazinušies. Izrādās, tas noticis Rīgā, kad Rasma aizbraukusi ciemos pie krusttēva. Pretī celta jauna māja un viņa ar vienu no celtniekiem nejauši pārmijuši skatienus….drīz pēc tam esot pēc maizes uz veikalu gājusi un abi pirmoreiz sarunājušies.
Rasmai toreiz bijis knapi sešpadsmit. “Arnolds sacīja, ka viņš mani Kandavas autoostā jau pirms tam esot pamanījis. Viņš Sabilē dzīvoja un pa sestdienām brauca no Rīgas uz mājām. Nezinu, varbūt tā arī bija!” Pēc divu gadu draudzības, sagaidījuši, kad Rasmai 3.augustā paliks 18 gadi, 16.augustā svinējuši kāzas. Laulājušies Kandavā, Grīsonīte ( izpildu komitejas priekšsēdētāja Milda Grīsone) viņus salaulājusi kultūras namā, jo viesu pulks bijis gana kupls, lauku mājās Balgales pusē kāzas svinētas. Pats Arnolds atcerējās, ka pirmais striķis kāzās bijis kombains, kas aizbraucis priekšā uz tiltiņa, nebijis kur likties, garām netikuši, nācies atpirkties! Braukuši ar sarkanu Moskviču.
Rasma beigusi tirdzniecības tehnikumu un visu mūžu nostrādājusi savā profesijā, tāpat kā Arnolds savējā- celtniecībā. Daudzas mājas Kandavā uzbūvējis. Lai piepelnītos, pēc darba dārzā rosījušies, rozes audzējuši, mārrutkus, kartupeļus, gurķus, sīpolus, rāvušies ne pa jokam! Nu jau abi pelnītā atpūtā, bet tās pensijas pārticīgu dzīvi nevar nodrošināt, tāpat jākustas…
Āboliem ir divi bērni- meita Iveta un dēls Andis. Meita vecākiem dāvājusi trīs mazbērnus- divus puikas, vienu meiteni un nu jau arī mazmazmeitiņu. Meita Kandavas tehnikumu beigusi, pārtikas tehnologus, dēls agronomus Jelgavā, abi savā profesijā strādā.
Paši arī bijuši vedēji vismaz četrās kāzās, bet savā Zelta kāzu dienā uz runāšanu nebija pārāk naski, laikam satraukums darīja savu, toties par visu, kas mūs interesēja, labprāt pastāstīja kāzu viesi, draudzene Agrita un meita Iveta.
“Viņi ir ļoti saskanīgs pāris. Nezinu, ka Rasma un Arnolds būt rājušies vai pūkas pa gaisu gājušas! Arnolds ir ļoti gādīgs vīrs un tēvs, kārtīgs strādnieks. Ar bērniem vienmēr kopā atpūtušies, ekskursijās braukuši, visu mūžu čakli strādājuši. Es kāzās nebiju, bet pēc nedēļas uz atkāzām gan. Svinējām Abavas malā, Arnolds iebrida Abavā un saplūca Rasmai baltās ūdensrozes, aplika ap kaklu…” - atmiņās dalījās Agrita.
Meita Iveta sacīja, ka tā neesot vienīgā reize, kad tēvs ūdensrozes plūcis, viņš bieži iepriecinot mammu ar dāvanām, zinot viņas apģērba izmēru, vienmēr kaut ko nopērkot, uz 45 gadiem četrdesmit piecas rozes uzdāvinājis.
Bieži skanēja saucieni- Zelta pārim Rūgts! Un atkal pa jaunam salaulātie, daudz netielējās, labprāt saldinot rūgtumu.
Abi labu laiciņu klusēja, izskanot lūgumam, dalīties ar savu kopdzīves recepti, Arnolds mudināja Rasmu runāt, bet Rasma iebilda, ka Arnolds labāks runātājs…
Tā kā visu mūžu daudz strādājuši, ķīvēties laika nav bijis. Abu kopīgi teiktais, vienam caur otru mijoties, skanēja apmēram tā: “ Par otru vienmēr vajag padomāt, ne tikai - es un es, ja kādreiz pāri nodari ar vārdiem vai darbiem, piedošanu palūdz. Un kā gan tu uz savu tuvāko, mīļāko ilgi vari ļaunu prātu turēt! “ Abi divi jau pēc piecām minūtēm mieru salīgstot. Rasmai Arnolds esot pirmā mīlestība, bet vai viņa arī Arnoldam pirmā, par to vēsture klusē. Katrā ziņā, viņiem abiem kopā vēl arvien ir labi, un tas jau arī ir galvenais!
Dagnija Gudriķe
