DZĪVESZIŅAS. Pienākuma sajūta vienmēr stāvējusi pāri visam06.11.2020
31.oktobrī Zelta kāzas atzīmēja Marita un Teodors Arāji. Ar mīļumu un pietāti, savu vecāku dzīvesstāstā dalījās meita Dace.
“Mani vecāki iepazina viens otru, dzīvojot netālos kaimiņos, mamma Marita kalnā “Kalnmuižā”, bet tētis Teodors lejā pie upes- “Linčos”. Bija kopīgi draugi, kopīgi pasākumi, tā palēnām viens otrā arī ieskatījās un 1970.gada 31. oktobrī Tukuma rajona dzimtsarakstu birojā tika noslēgta laulība.
Tētis nostrādājis vienā darba vietā visu mūžu, Kandavas lauksaimniecības tehnikumā par šoferi. Mums bērnībā nebija lielāka prieka, kā braukt tētim līdzi pie kombainiem, labības kulšanā. Tas bija tik aizraujoši, gatavojāmies, smērējām sviestmaizes, kuras apēdām uzreiz, iekāpjot mašīnā, un tad ienirt kravas kastē zem graudiem.
Mamma strādāja Sabilē “Somdarī”, šuva ādas cimdus. Kad piedzimām mēs ar brāli, mamma strādāja mājās, šuva cimdus un paralēli mācīja mums lasīt Ābeci. Tika izliets ne mazums asaru, jo spītīgās zilbes nekādi nelasījās kopā vārdos.
Mums ar brāli bija skaista bērnība, kaut gan to jau apjaušam tikai tagad. Toreiz, dzīvojot laukos, bez īpašām “ekstrām” un draugiem, mums tā nelikās. Jo bija jāstrādā, jāravē bietes, jāvāc siens. No turienes arī laikam pārliecība, ka darbs ir jāizdara līdz galam un tev būs tik, cik izdarīsi, ne vairāk, ne mazāk.
Tētis brālim ātri iemācīja vadīt automašīnu, un šī interese nav zudusi vēl joprojām. Tētis bija punktuāls, nekad nekavēja un mācīja to arī mums. Pienākuma sajūta vienmēr ir stāvējusi pāri visam. Vecāki no bērnības mums mācīja, ka katram ir savs pienākums- strādāt, mācīties utml. Un neatkarīgi no apstākļiem, pienākumi ir jāpilda.
Omīte un opītis ir vislabākie vecvecāki saviem mazbērniem- Paulai, Ričardam, Harijam un Ralfam. Būvē smilšu pilis, spēlē florbolu un futbolu, atbild uz 100 un vienu kāpēc un kādēļ.
Vecāki bija ļoti toleranti un neuzbāzīgi arī attiecībā uz mūsu privātajām dzīvēm. Sasniedzot zināmu vecumu un veidojot attiecības, ir ļoti svarīgi respektēt privātumu, netirdīt ar liekiem jautājumiem, par ko mēs esam bezgala pateicīgi viņiem. Mēs visi, kopā ar mūsu dzīvesbiedriem, esam kā liela draudzīga ģimene. “
