Kopā par spīti nelabvēlīgam laikam08.10.2020
10.septembrī Dimanta kāzas jeb 60 gadus laulībā atzīmēja kandavnieki Dimāra un Mārtiņš Jansoni. Dižajā jubilejā Jansonu pāri sveica Kandavas novada domes Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Maija Zariņa un novada domes priekšsēdētājas vietniece Gunda Cīrule.
Laulība pirms sešdesmit gadiem, 1960.gada 10.septembrī, tepat Kandavas dzimtsarakstu nodaļā noslēgta, bez baltas kleitas, līgavas pušķa un kāzu viesiem. Nav arī kāzu fotogrāfijas, jo neviens viņus tajā dienā nenofotografēja. Divi vien šo nozīmīgo notikumu piedzīvojuši. Aizgājuši pulksten vienpadsmitos uz izpildu komiteju, kas toreiz atradusies Padomju ( tagad Lielā) ielā un tikuši salaulāti. Smidzinājis tāds sīks lietutiņš un vecmamma, pie kuras Dimārai bijusi gultas vieta, iznākusi uz lieveņa, paskatījusies debesīs un noteikusi: “ Šitais pāris ilgi nenodzīvos kopā, paskat, kāds laiks!” Par spīti viņas sacītajam, Jansonu pāris kopā jau nodzīvojuši veselus sešdesmit gadus! Dimāru un Mārtiņu salaulājusi Vilma Rozenberga, brīnījusies, kāpēc neviens apsveicējs jaunajam pārim nav atnācis. “Es toreiz strādāju slimnīcā, kas bija mana pirmā darba vieta, nevienam neko nesacīju, ka precēties gatavojos. Biju pavisam jauna, deviņpadsmit gadi, Mārtiņš nesen no Sibīrijas atgriezies, viņam divdesmit, mums taču nekā nebija, vai mēs kāzas varējām sarīkot!” Pirmā kopīgā bilde ir no vēlākiem laikiem.
Kādu laiku jaunais pāris dzīvojis Zemītes ielā, Mārtiņš aizgājis armijā, un pa to laiku Dimārai iedots dzīvoklis Sabiles ielā, bez elektrības, bez nekā, klapatojusi, līdz kāds privāti to elektrību ievilcis. Sabiles ielā nodzīvojuši labu laiku, tur arī abi bērni( meita un dēls) piedzimuši. Vēlākos gados Valdeķos dzīvojuši, bet nu jau vairākus gadus atkal Kandavā.
Mārtiņš visu mūžu vienā darba vietā, Kandavas tehnikumā, nostrādājis. Bijis buldozerists, brigādē strādājis, komandējumos daudz laika pavadījis, būvējuši ceļus. “Mārtiņš jau visu laiku apkārt braukāja pa Tukuma rajonu. Kad tehnikumam pievienoja klāt saimniecību, vairāk uz vietas bija. Es daudzos darbos esmu strādājusi. Vispirms slimnīcā, tad bērnudārzā, pilsētas un tehnikuma- par auklīti. No bērnudārza aizgāju pie cūciņām, vārīju tām ēst. Bija agri jāceļas, diena gara, tas bija ļoti smags darbs. Aizgāju pensijā 55 gadu vecumā.”
Dimāra ir ļoti rets vārds, tādēļ lūdzām padalīties ar stāstu, kā pie šāda vārda tikusi. Tētis bijis jūrnieks, bet mammīte strādājusi uz kuģa par saimnieci. Sapazinušies, apprecējušies un kādā ārzemju braucienā ostā, kurā piestājuši, notikusi prinča kronēšana un princi saukuši par Dimāru. Mamma jau esot bijusi gaidībās un nolēmusi, ka, ja piedzims meita, nosauks to par Dimāru. Tā arī noticis.
Dimanta pāris ļoti labi jūtas kopā vēl joprojām. Un abi ļoti labi izskatās, Dimāras kundze smējās, ka viņa jau vēl jauna, tikai 79 gadi. Un Mārtiņam arī tikai gads vairāk. Savas laimīgās kopdzīves receptē abiem bija grūti padalīties, jo tādas receptes nemaz nesot! Dzīvē gājis visādi, kas tad bez strīdiem nodzīvojis! Un tie strīdi jau arī vairāk par sīkumiem bijuši. ”Izstrīdamies un labi atkal! Nebija jau laika strīdēties, viņš pa komandējumiem, es jau četros cēlos uz darbu, vai tad es viņu redzēju, gultā palika guļot. Atgriezos ar tumsu, sestdienas un svētdienas arī nebija, lops jau katru dienu grib ēst! Mārtiņam, kad bija ražas novākšana, arī darbs darbu dzina, es viņu tikpat kā neredzēju! Kad satikāmies, noprasījām, kā iet, labi iet! Tā dzīve pagājusi!”
Jubilāri atzina, ka tagad beidzot varot baudīt dzīvi kopā! Un kopā ir labi! Iet pastaigās, atpūsties, dārzā rušināties.
Domājot par sešdesmit kopā nodzīvotiem gadiem, vislabākie esot bijuši pirmie astoņi, kad bērni vēl nebija dzimuši, un tagad pēdējie, kad abi pensijā. Jaunībā ar mocīti izceļojušies, ekskursijās, pa mežiem- ogās un sēnēs… Tagad ilgojoties pēc mazmazbērniem, cerot, ka gan jau Dievs dos!
Dagnija Gudriķe
