Saldākā dzīvošana jaunībā un pensijā06.04.2020
Martā Zelta kāzas atzīmēja kandavnieki Astrīda un Jānis Emsiņi.
Piedāvājam interviju ar gaviļniekiem.
Kā jūs abi iepazināties?
Jānis: Abi studējām Jelgavā, es mācījās mehos, Astrīda – zootehniķos. Iepazināmies ballē, pirmajā kursā pirms Jaungada. Tajā laikā studentiem balles bija ļoti bieži, pat trīs reizes nedēļā – trešdienās, piektdienās un sestdienās. Mācības notika arī sestdienās un tās bija grūtas un garas. Tomēr atradām laiku, lai balles rīkotu, katra fakultāte pa kārtai. Apprecējāmies trešajā kursā.
Astrīda: Kad Jānis pēc balles mani pavadīja mājās, samelojos, ka mācos mežtehniķu fakultātē. Mehāniķi jau skaitījās tādi lepnāki un man likās, ka uz zootehniķēm varētu šķībi skatīties. Jānis bija pareizais- mācījās ļoti labi, skolu beidza ar sarkano diplomu. Kad sākām tikties, Jānis mani pieskatīja. Reiz viņš pamanīja, ka neesmu ieradusies uz fizikas lekciju, nāca mani meklēt uz kopmītnēm. Es tur mierīgi gulēju.
Jānis: Un joprojām, ja ir kādi strīdi, es saku: “Astrīdiņ, tā ir fizika, bet tu jau fizikas lekcijās gulēji!”
Kāda bija jūsu kāzu diena?
Jānis: Kāzu diena bija ļoti jautra, jo viesu vidū bija studenti vien, pat visi radi nebija. Astrīdai bija mamma un tētis, mani vecāki nebija, tikai māsas. Apprecējāmies, kad abiem bija divdesmit divi gadi. Kāzu diena bija saulaina, sniegs nebija nokusis, bija kupenas. Fotografējāmies pie kopmītnēm.
Astrīda: Jānim viesos bija 20 zēni, man meitenes – tās bija izdancojušās.
Jānis: Kopā kāzās bija ap 60 viesu. 
Vai abi esat dzimuši Kandavā?
Astrīda: Es esmu dzimusi Bauskas rajona Taurkalnē. Ģimenē bijām četri bērni – divas māsas un divi brāļi. Lielākoties mūs audzināja mammīte viena pati, dzīvojām ļoti pieticīgi. Kad pabeidzu 8. klasi, vidējā izglītība bija obligāta, ja nemācījās, vecākiem bija jāmaksā soda nauda. Aizgāju uz Saulaines tehnikumu. Tehnikumā es diezgan labi mācījos, biju pieradusi slaukt govis un audzinātāja domāja, ka no manis iznāktu laba zootehniķe. Aizsūtīja mani uz akadēmiju, un tur iepazinos ar Jāni.
Jānis: Man ir brālis un bija trīs māsas. Dzīvojām Pūrē. Pūrē esmu nodzīvojis 24 gadus, bet Kandavā jau 39 gadus.
Mamma bija lopkopēja kolhozā “17. jūnijs” Pūrē, es strādāju, stūmu sūdus no rīta pirms skolas un vakarā pēc skolas. Domāju – cik ilgi es to darīšu un lauku brigādē sienu gubošu. Skatos, brauc traktorists – kas nekait traktoristam. Domāju, iešu mācīties par traktoristu. Atnācu uz Kandavu, izmācījos par mehāniķi. Kad es mācījos tehnikumā, mēs bijām 1000 zēni, un neviena meitene.
Pienāca laiks, kad mani gribēja iesaukt krievu armijā desantniekos. Tehnikumu beidzu aprīlī un pārējos tūliņ jūnijā iesauca armijā. 20 cilvēku grupu, tajā skaitā mani, paņēma uz Rīgu gatavot desantniekiem. Desantniekiem iesaukšana bija septembrī. Aizbraucu uz Jelgavu, aizgāju mājās, tēvs man saka – tev pavēste uz kara komisariātu atnākusi. Es saku, ka neiešu. Tēvs, ka milicija mani meklēs. Atbildēju – es te neesmu bijis, tu mani te neesi redzējis. Devos atpakaļ, noliku eksāmenus, tur bija sagatavošanas kurss. Nokārtoju eksāmenus un tiku uzņemts. Ar šo izziņu devos uz kara komisariātu un teicu, ka Jelgavā mācos. Tā arī armijā nebiju.
Izmācījos par inženieri. Mēs bijām precējušies, bija jau bērni. Es biju sarunājis Jelgavā strādāt par inženieri, bet Kandavā piedāvāja dzīvokli, domāju pastrādāt neilgu laiku. Atnācu, iepatikās un tā visu mūžu nostrādāju. Dzīvokli tā arī nedabūju, to māju neuzcēla, septiņus gadus nodzīvojām kopmītnēs, bet tad tiku pie mājas.
Cik jums bērnu?
Jānis: Trīs meitas, trīs mazmeitas, divas mazmazmeitas un drīz jābūt mazmazdēlam.
Astrīda: Abas vecākās meitas ar mani augstskolu izgājušas. Jaunākā piedzima, kad man bija 39 gadi. Jelgavā dabūju paņemt akadēmisko gadu un pabeidzu neklātienē. Tad Jāni norīkoja uz Kandavu un es sadalē varēju iet līdzi. Dzīvojām kopmītnēs Sabiles ielā.
Jānis: Visu mūžu nostrādāju par skolotāju, kā nemaz nebiju domājis. Labākās atmiņas palikušas par manu pēdējo audzināmo kursu, kas pabeidza 2011. gadā. Man patīk lauku darbi, pēc sirds aicinājuma esmu zemnieks. Man joprojām patīk rušināties pa zemi.
Vai strīdēties arī sanāk?
Jānis: Viens no mūsu strīdu iemesliem ir, ja manī neklausās.
Astrīda: Viņš tikai stāsta, stāsta un stāsta un man tikai jāklausās pavērtu muti.
Jānis: Es jau saku, ka Tu vari man nepiekrist, bet ir ļoti nepieklājīgi neklausīties.
Kāda ir ilgās kopdzīves recepte?
Jānis: Jāsaka, ka tā saldākā dzīvošana bija tad, kad tikko apprecējāmies un tagad, kad esam pensijā. Pa vidu ir visādi gājis. Strīdējušies mēs esam daudz, bet par nopietnām lietām nekad, vienmēr par sīkumiem. Galvenais jau ir sarunāties un uzklausīt otru. Nekāda īpaša recepte nav, drīzāk tā ir pienākuma apziņa – tu esi solījis un solījums jāpilda. Tā mūsu vecāki dzīvoja – mana mamma un tēvs. Arī mans tēvs bija liels runātājs, laikam man tas iedzimis no viņa, atceros, mamma vienmēr tā mierīgi teica: “Nu, ko tu, papiņ, burkšķi?”. Un ja divi strīdas, tad vienam jāpiekāpjas. Es saku, ka piekāpjas gudrākais. Kurš no mums ir gudrākais, nemāku teikt, bet pirmais piekāpjos es (smejas).
Astrīda: Man ir šausmīgs raksturs. Tas man laikam no tēva. Viņš varēja turēt dusmas ilgi un nerunāja ar mammu dienām. Šitādiem kā mēs nemaz nevajadzētu precēties, mums raksturi nesapas.
Jānis: Viņa horoskopus lasa, bet jāskatās dzīvē! Viņa ir Jaunava, es esmu Zivs. Astrīda atradusi, ka šīs horoskopa zīmes nesader. Ja es pameklētu, tad varētu atrast, ka ļoti labi sader. Lai saglabātu attiecības svarīgi ir uzticēties otram. Es Astrīdiņai uzticos. Augstskolas laikā šad tad palaidu Astrīdu atpūsties uz balli ar kursa biedrenēm, paliku ar mazuli mājās.
Astrīda: Aizejam uz balli, bet tā jau ir – kad esi aizņemta, tad vislielākā piekrišana. Pēc balles mani nāk pavadīt, bet pie durvīm stāv vīrs.
Jānis: Īsāk sakot, galvenais ir pienākuma apziņa pret ģimeni. Tagad jaunie sastrīdas un aizskrien pie kādas jaunākas un smukākas. Un cik ilgi? Skaties, nepaiet ilgs laiks, kad jau trīsreiz precējies un šķīries, cauri dzīves vētrām īries! (smejas).
Līga Šupstika
