Vēsture. Par Celmiņu veikalu07.10.2020

Tie kandavnieki, kuri pilsētā dzīvojuši ne vienu vien gadu desmitu, labi atceras nosaukumu „Celmiņu veikals”.

   Veikalnieku Celmiņu jaunākā meita Rita Paeglītis(dzim. Celmiņa) laipni atļāva mums ieskatīties tajos savas  atmiņu grāmatas fragmentos, kuros stāstīts par „bodi” jeb saimniecības preču veikalu.

 Ritas Paeglītis (dzim. Celmiņas) atmiņas.

                          CELMIŅVEIKALS.

Celmiņveikals atradās Sabiles ielā 5. Ēka būvēta 19.gs. beigās. Īpašnieks – ebrejs Judelis Baumgarts. Te atradās viņa manufaktūra un modes preču veikals. No 1935. gada – Mozus Jakelovica trauku un koloniālpreču veikals un no 1945. gada – patērētāju biedrības saimniecības preču veikals un kantoris.

       Puse dzīves toreiz pagāja saistībā ar bodi. Vai mēs maz toreiz teicām – veikals? Varbūt, bet mamma un tētis noteikti biežāk teica – bode.

       Ģimenei veikals bija pirmajā vietā, vismaz tētim noteikti. Viss pārējais likās mazsvarīgāks. Un sarunas gan darbdienās, gan brīvdienās virpinājās ap to vien – kas jāpasūta bāzē, kad atkal taisīsim „inventūru”, cik ietirgoja, kad atvedīs preci un tā nebeidzami. „Inventūrā” jeb inventarizācijā šad tad iesaistīja arī mūs ar māsu Dainu. Apnicīgas darbības: tētis stāv noliktavā pie plauktiem un sauc visas preces pēc kārtas – ziepes saimniecības 98 gabali, naktsvāzes, lielās, 6 gabalas…( laikam padomju laikā skaitījās nepieklājīgi teikt naktspodi). Mamma un mēs ar Dainu to visu pierakstījām speciālās lapās. Nedrīkstēja neko sajaukt, jo tētis „inventūras” laikā bija ļoti nervozs.

   Vēl līdz kuram tur gadam (varbūt sešdesmito gadu beigām) veikalā tirgoja zirglietas. Tās stāvēja veikala dziļumā labajā pusē atsevišķā nišā. Tur viss vajadzīgais bija atrodams – apauši, sedulkas, iemaukti, siksnas, pakavu naglas… Ar zirglietām man gāja grūti – neatpazinu un nekā nesapratu. Bet tās visas drīz pazuda no veikala. Laikam nebija vairs pieprasījuma.

     Tētis bija atbildīgs par visu.

      Līdzi nāca labā reputācija par Celmiņveikalu. Vienmēr laipni, profesionālas konsultācijas, maksimāli viss sortiments sagādāts. Visam jābūt ideāli. Tētis regulāri brauca pirmdienās uz preču bāzi Imantā un pasūtīja visu nepieciešamo. Man ļoti patika atsūtītās preces pakot ārā, kraut noliktavā un veikala plauktos. Sevišķi traukus. Smaržoja pēc svaigām skaidām. Šķīvji, krūzītes, bļodiņas, terīnes, salātu trauki – tie visi uz trauku noliktavu – augšā, pāri pagalmam. Tolaik nekļūdīgi zināju, kur ko meklēt.

       Kad jau mācījos vidusskolā, vasarās piestrādāju veikalā, lai palaistu bodnieces atvaļinājumā un papelnītu sev naudiņu. Man patika, jo katru dienu kaut kas jauns. Bija jāvelk melns atlasa „ķitelis”. Tāda forma visiem. Sākumā bija satraukums. Veikalu taisīja vaļā deviņos, bet tētis lika būt darbā jau agrāk. Tāda kā misijas sajūta – tieši deviņos ej uz durvīm, slēdz vaļā un laid iekšā pircējus, kas jau kādu brīdi mīņājušies pie durvīm, skatīdamies pulkstenī. Bija jābūt precīziem uz minūti. Tētim patika kārtība visās veikala lietās. Kad veikalu slēdza, vēl stunda vai vairāk pagāja, kamēr sakrāmēja plauktos preces tā, lai nekur nepaliktu tukši robi. 

       Bija jāiemācās daudz kas. Kad biju jau „piešāvusies”,  jutos lepna, ka varu večiem visu izstāstīt par krāsām, pernicām, šķīdinātājiem. Nāca arī vīri ziliem deguniem pirkt politūru un „Solidol” logu tīrīšanas šķidrumu ( to vēlāk aizliedza). Līdz logiem gan viņi netika – „samazgājās” turpat vārtu rūmē. Arī prīmusu šķidrumu pirka – tas pat bija lillīgā krāsā. Šermuļi pār kauliem, iedomājoties. Bet nevar jau nedot. Mamma bija šerpāka un dažkārt dzina viņus vienkārši ārā no veikala. Biju dzirdējusi, ka no tiem šķidrumiem cilvēks paliekot akls.

        Biju arī iemācījusies uz aci noteikt, cik kurai naglai collas. Mamma iemācīja no biezāka papīra uztaisīt tūtas tā, lai naglas neizbirst turpat veikalā uz grīdas. Es gan pārsvarā biju vieglākās preces tirgotāja, t.i., saimniecības lietas veikala priekšpusē, bet, ja vajadzēja, neviena cita nebija, gāju augšā pie dzelžiem. Augšā – tas nozīmē vienu pakāpienu augstāk.

        Ļoti nepatika iet uz noliktavu Padomjielā, blakus audumu veikalam, kur strādāja Almastante, mūsu kaimiņiene. Ja pircējam vajadzēja iedot kaļķi, krītu vai ģipsi, bija traki, jo nekādi nemācēju tos atšķirt ( un joprojām nemāku).Un, ja vēl gadījās arī pircējs tāds, kas ne vella nesaprot, piemēram, sieviete, tad, lai nekristu kaunā, pārliecinoši norādīju uz kādu no maisiem – tas, lūk!( neatceros, vai tad nosaukumi tiem virsū nebija, vai bija nesalasāmi?). Ir bijuši gadījumi, kad pēc dienas vai divām dusmīgi nes tos maisus man atpakaļ. Tad es centos tā nemanāmi aizslīdēt aiz stūra. Tētis par to neko daudz uz mani nedusmojās. 

    Interesanti bija ar tā saucamajām sezonas precēm, piemēram, mušpapīriem un mušu indēm. Uz to laiku plašāk tirgū ienāca dažāda veida aerosoli. Daudzas tantītes vienkārši prasīja: „Man, lūdzu, to aerosolu”. Divi plaukti bija pilni ar dažādiem aerosoliem, bet nevajadzēja jautāt, kuru tieši. Visi pirka tikai to „priekš mušām”. Gaisa atsvaidzinātājus nepirka gandrīz neviens. „Gvozģika” noputējusi stāvēja plauktā. Izcila pārdevēja bija Alise – veca, sīka, bet žiperīga sieviņa. Visticamāk, viņai toreiz bija ap piecdesmit. Alise ar pārliecību varēja iztirgot pašu vellu. Tātad: „Vai jums ir tas priekš mušām?”. Laiks bija karsts, mušu daudz un to ātri izpirka, līdz nākamajam pievedumam nepietika. „Nu tieši mušām mums nav, bet ņemiet šo „Gvozģiku”. Mušas tā uzreiz nekrīt, bet nu viņām nepatīk.” „Nu labi, tad dodiet divus”. Gāja uz urrā, plāns pildās, preces plauktos nestāv. Alise jebkurā situācijā bija un palika mierīga – „Gan jau viss nokārtosies!” Mamma dusmojās – nu kā tā nokārtosies? Kaut kas taču jādara! Bet Alisei bija taisnība – viss jau kaut kā nokārtojās.

         No pārdevējām vēl atceros Hertu un Amandu. Ļoti draudzīgas, laipnas, aprunājās ar mani. Tur visapkārt tirgus laukumam un arī tālāk visas pārdevējas savi cilvēki, likās gandrīz kā ģimene. Visi visus pazīst.

( turpinājums sekos)

Rita Paeglītis

Foto: 

1.Vecais Tirgus laukums padomju gados

2.Tētis laipni atbildēja uz visiem jautājumiem

3.Rita ar bērniem 2020.gada vasarā

Titulbilde: veikala pārdevēji( no kreisās) Herta Balševica(?), tētis Rihards Celmiņš, mamma Elza Celmiņa, Alise Videniece