Vienkārši- ir jādzīvo!05.06.2019

17.maijā Zelta kāzas svinēja Lilija un Jānis Rupeiki. Kopā ar Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju viesojāmies pie gaviļniekiem, lai sveiktu viņus šajā nozīmīgajā dienā. Piedāvājam interviju ar Zelta pāri.

No kurienes nākat un kā iepazināties?

Lilija Rupeika: Es esmu dzimusi, augusi kandavniece, nāku no deviņu bērnu ģimenes. Brālītis agrā bērnībā nomira, arī tēvs nomira ātri, mamma mūs audzināja viena. Dzīvojām Kandavas pagasta “Renčos”, kas atrodas labu gabalu aiz “Elku kapiem”. Līdz 5.klasei mācījos Strazdē, katru dienu soļojām 7 km uz skolu. Esmu ļoti pateicīga internātskolai, mēs visi bērni tur mācījāmies. 1966. gadā to beidzu, tad mācījos tehnikumā, tur arī iepazinos ar Jāni.

Nezinu, kurā mēs esam iedzimuši, bet ģimenē visi esam ar stingru raksturu un labu izglītību. Par agronomu mācījos neklātienē Jelgavā. Ģimenē man trīs mediķi- vecākā māsa visu mūžu nostrādājusi Dzemdību nodaļā par vecmāti, otra māsa strādā par medmāsu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Gaiļezerā, bet brālim ir sava privātā zobārstniecības klīnika Liepājā

Jānis: Esmu no Auces puses. 1965.gadā atnācu uz Kandavas tehnikumu, mācījos par mehāniķi.

Lilija: Abi bijām sportiski, es nodarbojos ar skriešanu un basketbolu, bet iepazināmies spēlējot tenisu- viņš spēlēja, bet es tiesāju.

Jānis: Gribot negribot bija jāzaudē, jo uz bumbu nebija laika skatīties. Tenisu spēlēju vēl šodien, dēliem ielieku, ka nav ko. 

Kāda bija kāzu diena?

Lilija: Viesu nebija daudz, uz kāzām aicinājām tikai pašus tuvākos radus un darba kolēģus. Laulājāmies Talsos.

Jānis: Naudas tajā laikā nebija, tikko biju beidzis tehnikumu. Abi jauni- Lilijai 21 gads, man- 20.

Lilija: Kāzu diena bija apmākusies un vilka uz lietu. Vīramāte noteica Nu, nezin’ kā viņi dzīvos, ka tas laiks tāds jocīgs- tad uz lietu, tad saulīte spīd…

Jānis: Nākamajā dienā pēc kāzām devos armijā. Man bija forši gari mati, ļoti pārdzīvoju, kad tos nogrieza uz nullīti.

Kādi bija armijas gadi?

Jānis: Armijas gadi nebija slikti. Grūti bija, bet citiem bija vēl grūtāk. Atradāmies Gorkijā, kas ir vairāk Krievijas iekšienē, ciemā Muļina, tas ir viens liels tuksnesis, karstums milzīgs. Ziemeļnieki ģība no karstuma, nevarēja ierindā nostāvēt. Tehnikumā nodarbojos ar brīvo cīņu un vieglatlētiku, tas deva savu rūdījumu. Arī tenisa spēle- ir laba lunkanības un reakcijas trenēšana.

Armijā biju divus gadus, iemācījos disciplīnu, ieguvu armijas kaujas meistara pakāpi. Man patika sportot. Kļuvu par instruktoru, apmācīju jaunos.

Kā pagāja laiks vīra prombūtnē?

Lilija: Līdz 1969.gadam dzīvoju Talsos, vēlāk vīramāte mani paņēma pie sevis uz Auci. Apmēram pēc pusgada braucu pie Jāņa ciemos. Uz Maskavu, no Maskavas- uz Gorkiju, tad uz Muļinu. Tikāmies uz vienu dienu, tad braucu atpakaļ. Sūtījām viens otram vēstules.

Mums ir trīs dēli Guntars, Jorens un Raimonds un pieci mazbērni. Vecākais dēls Guntars piedzima kamēr Jānis bija armijā, precīzāk- bija ceļā uz mājām no armijas.

Kā iegrozījās dzīve pēc armijas?

Jānis: Pēc armijas strādāju kolhozā “Lielauces” par ekspluatācijas mehāniķi, pēc tam par iecirkņa priekšnieku. No Auces pārcēlāmies uz Kandavu, tehnikumā mani iecēla par galveno inženieri, bet tur ilgi nepaliku. Tad Kurzemes valsts ciltslietu stacijā par vecāko inženieri. Kad sākās juku laiki, tad ar kaimiņu sapratām, ka jādibina saimniecība. Un tā nodibinājām zemnieku saimniecību Rugājkalnā, audzējām buļļus un sitāmies kā pliki pa nātrēm, par pienu maksāja ar kavēšanos, citureiz pat trīs mēnešus nemaksāja, bet pārdzīvojām un strādājām. Visu mūžu līdz pensijai esmu strādājis.

Lilija: Dzīvojot Aucē, kamēr Guntars bija maziņš, strādāju par noliktavas pārzini Vecaucē. Tas nebija darbs priekš manis. Aucē dzīvojām līdz 1981.gada aprīlim, kad pārcēlāmies uz Kandavu. 

Es pat reizēm nevaru saprast, kā pareizāk dzīvē būtu bijis. Mums ir gandrīz vienādas profesijas- es esmu agronome, Jānis-mehāniķis. Kad dzīvojām Auces pusē es strādāju par agronomi, Jānis bija mehāniķis, kādu laiku arī iecirkņa priekšnieks. Mēs visu laiku esam bijuši blakus viens otram un reizēm nevaru saprast, vai tas ir labi, vai slikti. Labums ir tas, ka ja man nācās kaut kur aizskriet, tad Jānis mani varēja aizstāt, jo bija lietas kursā par maniem pienākumiem, bet no otras puses- tu esi mājās kopā ar tādu bosiku un darbā atkal kopā ar to pašu bosiku, tu nevari atslēgties nemaz no viņa. Gribas kaut kur paskrieties- nē, viņš ir priekšā (abi smejas).

Jānis: Darbā biju priekšnieks, man bija dažas tādas meitenes- viņas izdomā kaut ko un pazūd no darba. Vienā tādā reizē, man jābrauc alus pasūtīt uz brūzi Kabiles pusē. Braucot caur Sabili, skatos- manas meitenes visas pa Sabili dzīvo, pa Vīna dārzu pastaigājas. Es nesaku neko, bet viņas zina, ka dabūs iekšā. Es varu braukt, jo esmu priekšnieks, bet viņas bez manas atļaujas darba laikā nevar nekur braukt. Vislabākā rāšanās ir neteikt neko. Ja tu esi nogrēkojies, tu nezini, ko viņš rīt izdomās- vai prēmiju noņems, viss manās rokās. Labāk nesaki neko un tad viņas staigā uz atsperēm.

Lilija: Man jau bija labi, es nebiju viņa padotā. Sākumā biju kartupeļu audzēšanas agronoms tehnikumā, atbildīga par 120 ha platību, pēc tam biju sēklošanas agronoms, gatavoju sēklu visai saimniecībai. Jānis man netika klāt, viņš mani klausīja kā buciņš: bija jāmiglo- migloja, vajadzēja traktoru- deva.

Kā tagad pavadāt laiku?

Jānis: Daudz makšķerēju, bet mans hobijs un lielākā aizraušanās ir medības- pilna māja ar ragiem. Medīju jau no bērnības, mans tēvs bija mednieks, jaunākais dēls arī mednieks.

Kāds ir Jūsu ilgās kopdzīves noslēpums?

Jānis: Kasīties vajag vairāk. Ja ir viegli kasīties, tad būs mīļa dzīvošana.

Lilija: Vienkārši ir jādzīvo. Strīdi un kašķi ir bijuši, bet tas aiziet. Nu nevar visu laiku stāvēt, tikai pūsties un nerunāt. Vienam ir jāpiekāpjas. Parasti es esmu tā, kas piekāpjas.

Jānis: Galvenais jau ir tas, ka jāmāk otram piedot.

Lilija: Tu saki? (abi smejas)

Jānis: Ja Tu paliec pie sava, tad tur nekas nesanāk, kļūdās katrs.

Lilija: Nav jau visu laiku saulīte vien spīdējusi, reizēm ir arī villa gājusi pa gaisu. Kad abi esam izrājušies, tad gulēt ejot pagriežam vien otram muguras, bet no rīta ceļamies jaunai dienai.

Līga Šupstika