Aicinām pārlūkot savus īpašumus un apkārtni un izvērtēt invazīvo augu sastopamību! 22.04.2024
Visā Latvijā un arī Tukuma novadā par arvien aktuālāku problēmu kļūst invazīvo, agresīvo svešzemju sugu izplatīšanās. Tās iekaro arvien jaunas un arvien lielākas teritorijas, tostarp aizsargājamas dabas teritorijas, ainaviski skaistas vietas un dabas tūrisma objektus. Pēc jaunākajām zinātnieku atziņām, Latvijā par invazīvām tiek uzskatītas 73 augu sugas. Šoreiz vēlamies izcelt Sosnovska latvāni.
Latvāņi Kandavā (karte): https://ej.uz/Kandavas_latvani
Sosnovska latvānis ir labi pazīstams kā agresīvs svešzemju augs ar spēju iekarot lielas teritorijas, kļūstot par izteikti dominējošu sugu tā, ka tā invadētajās vietās vairs neaug gandrīz nekas cits. Tas savulaik Latvijā ievests no Kaukāza, taču kultivēšanas dēļ un nesastopot šeit dabiskus ienaidniekus un gana spēcīgus konkurentus, ir kļuvis par uzvarētāju. Lielā mērā tā uzvaras gājienu sekmējusi arī vienaldzība. Latvāņa invadētajās vietās cilvēku pārvietošanās tur kļūst teju neiespējama – šī auga sula, nonākot uz ādas saules gaismā rada fotoķīmiskus, grūti dzīstošus apdegumus. Latvāņi arvien biežāk nonāk līdz upju krastiem, kur tie kļūst par nopietnu problēmu – tos ir ļoti sarežģīti ierobežot, un tie, izspiežot citus augus (velēnu) palielina augsnes ieskalošanos ūdeņos un ūdeņu piesārņojumu ar barības vielām. Latvāņu audzes padara upju krastus nelietojamus makšķerniekiem, laivotājiem, peldētājiem, dabā gājējiem, nemaz nerunājot par to, ka latvāņi ir drauds bioloģiskajai daudzveidībai.
Latvāņu apkarošanā svarīgākais ir nepieļaut tā izplatīšanos un ierobežot agrīnā invāzijas stadijā. Dažus latvāņus var viegli iznīcināt, taču tad, kad jau izveidojušās audzes, īpaši gar upēm, krūmājos un citās grūti pieejamās vietās, tā var kļūt par sarežģītu problēmu. Aicinām rīkoties, tiklīdz latvāņa ierašanās ir pamanīta, negaidot stadiju, kad to jau ir daudz!
Latvāņa sēklas augsnes sēklu bankā saglabājas gadiem ilgi. Tāpēc svarīgi nepieļaut to ziedēšanu un sēklu nogatavināšanu. Viena no metodēm sugas ierobežošanā ir ziedkopu nogriešana pēc uzziedēšanas, taču pirms augs nobriedinājis sēklas. Jāatceras, ka arī nogriezta ziedkopa, īpaši ja tā paliek guļam zemē kopā ar stublāju, var nogatavināt sēklas, izplatoties tālāk. Nogriezās ziedkopas vienmēr jāsavāc un jāgādā, lai tās netiktu izvazātas tālāk!
Efektīva ir rozešu izduršana, ko vislabāk darīt pavasarī (aprīlī, maija sākumā), taču, kombinējot ar pļaušanu un ganīšanu, to var darīt visu veģetācijas sezonu. Pļaušana palīdz, lai novērstu sēklu izplatīšanos, taču latvāņi no tās neiznīkst – tas mudina augu uzziedēt vēl un vēlreiz, cenšoties tikt līdz sēklu nogatavināšanai. Lai panāktu to izzušanu, jāpļauj ļoti bieži un neatlaidīgi (apmēram reizi divās nedēļās, līdz latvāņi vairs nespēj ataugt) un ne vienu vien gadu pēc kārtas. Ja latvānis vēl neaizņem lielas platības, nelielu audžu iznīcināšanā var izmantot nosegšanu ar melnu izturīgu plēvi, kas jānostiprina un jātur uz audzes vismaz visu veģetācijas sezonu. Atsevišķu latvāņu ierobežošanā var kombinēt stublāju nogriešanu, tajos saberot sāli – tomēr apjoma dēļ šo metodi var izmantot tikai invāzijas sākumstadijā. Latvāņa apkarošanā izmanto arī glifosāta preparātus (herbicīdus). Bet jāatceras, ka herbicīdu izmantošanai un iegādei nepieciešamas speciālas atļaujas un to lietošana nav atļauta ūdeņu tuvumā, jo var kļūt par nopietnu piesārņojumu. Šādās vietās pieļaujama tikai mehāniska iznīcināšana vai kombinētas metodes (piemēram, nosegšana ar melnu plēvi, pļaušana, izrakšana, ganīšana). Latvāņa invadētās vietās jābūt apdomīgam ar koku un krūmu izciršanu – atsedzot augsni, radot labvēlīgus gaismas apstākļus un atbrīvojot telpu, tam var sekot latvāņu “sprādziens”. Turklāt ir augsts risks izvazāt augsnē gulošās sēklas ar tehniku, netīši aizvedot tās uz jaunām vietām.
Vairāk par Sosnovska latvāņa iznīcināšanas metodēm: https://www.vaad.gov.lv/lv/par-latviju-bez-latvaniem.
Latvāņa iznīcināšanā vienmēr ir ļoti svarīgi ievērot darba drošības prasības (jāizmanto izturīgs apģērbs, aizsargbrilles, pēc saskarsmes ar auga sulu nekavējoties skartā vieta jānoskalo ar ūdeni), jo auga sula fotoķīmisku reakciju rezultātā rada bīstamus apdegumus!
Būtiski rīkoties agrīnajā stadijā ar jebkuru invazīvu sugu, neļaujot tai iekarot lielas teritorijas. Jebkura invazīvas augu sugas audze kļūst par “donoru” – izplata sēklas arvien uz priekšu. Lai mazinātu donorvietu skaitu un ietekmi uz Latvijas dabu, lūdzam būt atbildīgiem un rīkoties jau šogad. Ar katru gadu invazīvo sugu ierobežošana, palielinoties to iekarotajām platībām, kļūs sarežģītāka un dārgāka. Ir svarīgi to apzināties kā kopīgu problēmu – ierobežot invazīvās sugas pašam, runāt par šo jautājumu ar kaimiņiem un rīkoties. Ejot pastaigā, nepaiet vienaldzīgi garām, bet izraut ieviesušos invazīvu augu. Nestādīt dārzos augus, kas ir zināmi kā invazīvi un pāriet savvaļā.
Noderīga informācija par invazīvām sugām un citi ieteikumi zaļai saimniekošanai: https://latvianature.daba.gov.lv/wp-content/uploads/2022/11/LATVIANATURE-web-brosura-dabas-daudzveidiba-2022-min.pdf.
Informāciju sagatavoja: Agnese Priede, dabas aizsardzības speciāliste
_____________________________________________________________
Invazīvā svešzemju augu suga Kanādas zeltgalvīte jeb zeltslotiņa Latvijā iekaro arvien jaunas un arvien lielākas teritorijas, tostarp aizsargājamas dabas teritorijas, ainaviski skaistas vietas un dabas tūrisma objektus. Arvien biežāk vasaras otrā pusē piepilsētas un reizēm arī attālāki lauku nostūri pārvēršas teju vienlaidus dzelteni ziedošās audzēs. Skaisti, bet bīstami. Tāpat kā jebkura invazīva suga, kas ir spēcīga konkurente, arī Kanādas zeltgalvīte spēj izspiest no dzīvotnēm vietējos augus – to daudzveidības vietā stājas monoaudzes, kas ir nabadzīgākas gan savvaļas puķu, gan kukaiņu apputeksnētāju ziņā. Daudzveidības vietā stājas viena vai dažu uzvarētāju dominance. Katra jauna Kanādas zeltgalvītes audze kļūst par donorvietu tālākai izplatībai. Viens augs saražo pat vairākus desmitus tūkstošu sēklu. Sēklas ir “aprīkotas” ar lidpūkām, tās ir vieglas un ar vēju var izplatīties vairāku kilometru attālumā. Lokāli augs izplešas arī veģetatīvi.
Aicinām jau vasaras sākumā apzināties šo kā problēmu un laikus plānot Kanādas zeltgalvītes ierobežošanu, pievēršot uzmanību izplatības vietām savā īpašumā un apkārtnē – īpaši ceļmalās, neapsaimniekotos mazdārziņos, pamestās lauksaimniecības zemēs. Visbiežāk zeltgalvīte ieviešas cilvēka ietekmētās, pārveidotās vietās, tomēr, pieaugot tās biežumam, arvien biežāk arī dabiskās vietās. Piemēram, pēdējos gados tā sāk ieviesties arī daudzveidīgajās Abavas ielejas pļavās un Čužu purvā.
Ko darīt? Kanādas zeltgalvīti, lai arī tā strauji un agresīvi izplatās, ir samērā viegli ierobežot un iznīcināt pavisam, ja vien šai lietai nopietni pievēršas. Šo sugu var iznīdēt, vairākus gadus pēc kārtas platības nopļaujot vairākas reizes vasaras sezonā, nepieļaujot auga uzziedēšanu un sēklu nogatavināšanu. Pļaušana vienu reizi vasarā ir par maz, lai augs iznīktu – jāpļauj vismaz divas reizes, jo jāņem vērā, ka tas spēj uzziedēt un saražot sēklas arī rudenī pēc pļaušanas. Optimāli būtu nopļaut invadētās platības 3–4 reizes veģetācija sezonā, sākot ar maija beigām un visbeidzot septembra otrajā pusē. Jāpieskata, lai tiek nopļautas visas zeltslotiņas un malās nepaliek nenopļauti ceri vai audzes – tad augs turpinās sēties un izplatīties. Nedrīkst atstāt cerus “skaistumam”. Ja pļauj vairākus gadus pēc kārtas, augs ar lielu varbūtību tiks novājināts vai pat iznīks – grūtāk gan ar to veiksies, ja zeltgalvīte jau veido ilggadīgas monoaudzes. Šādos gadījumos invadētās vietas pēc pļaušanas var mēģināt saecēt un apsēt ar kādu konkurējošu augu, piemēram, graudzālēm. Nedrīkst pļaut tad, kad jau izveidojušās lidpūkas (rudenī), jo tad pļaušana drīzāk izvazās sēklas vēl plašākā teritorijā – tas jādara ne vēlāk par jūlija otru pusi!
Invāzijas sākumstadijā, ka ieviesušās nedaudzas zeltgalvītes, efektīva ir to izravēšana vai izrakšana. Grūtāk ar to veiksies smagās, mālainās augsnēs, bet smilšainās vietās šī metode sevi pierādījusi kā efektīvu. Tomēr arī pēc izravēšanas vietas jāpārbauda atkārtoti vismaz 2–3 gadus, jo stublāji, lai arī vājāki, parasti ataug. Ravēšanu var kombinēt ar pļaušanu un citām metodēm.
Ņemot vērā Kanādas zeltgalvītes izplatīšanos ar sēklām pa vējam, ir svarīgi, lai invazīvo augu ierobežotu visi kopīgiem spēkiem visur. Tāpēc svarīgi rīkoties pašam, uzmundrināt kaimiņus un skaidrot to visiem, kuri uzskata šo augu par skaistu, noderīgu un tālab saudzējamu. Nav šaubu par Kanādas zeltgalvītes skaistumu, tomēr šai agresīvajai sugai nav vietas Latvijas dabā ārpus kultivācijas. Ņemot vērā augu izteikti invazīvo raksturu, ļoti ieteicams to arī neaudzēt dārzos vai vismaz nogriezt ziedkopas tūlīt pēc noziedēšanas.
Būtiski rīkoties invāzijas agrīnajā stadijā, neļaujot invazīvajiem augiem iekarot plašas teritorijas. Jebkura invazīvas augu sugas audze kļūst par “donoru” – izplata sēklas, ieviešoties arvien jaunā vietās. Lai mazinātu donorvietu skaitu un ietekmi uz Latvijas dabu, lūdzam būt atbildīgiem un rīkoties jau šogad. Ar katru gadu invazīvo sugu ierobežošana, palielinoties to iekarotajām platībām, kļūs sarežģītāka un dārgāka. Ir svarīgi to apzināties kā kopīgu problēmu – ierobežot invazīvās sugas pašam, runāt par šo jautājumu ar kaimiņiem un rīkoties. Ejot pastaigā, nepaiet vienaldzīgi garām, bet izraut ieviesušos invazīvu augu. Nestādīt dārzos augus, kas ir zināmi kā invazīvi un pāriet savvaļā.
Noderīga informācija par invazīvām sugām un citi ieteikumi zaļai saimniekošanai: https://latvianature.daba.gov.lv/wp-content/uploads/2022/11/LATVIANATURE-web-brosura-dabas-daudzveidiba-2022-min.pdf.
Informāciju sagatavoja: Agnese Priede, dabas aizsardzības speciāliste
