Burāšana man ir sevis attīrīšana 04.09.2020

Intervija ar burātāju Ervīnu Bērzu.

Ar sportu lielākā vai mazākā mērā saistīts katrs no mums. Vairāku novadnieku sportistu vārdi izskanējuši un izskan arī plašākā Latvijas mērogā un ārpus mūsu valsts robežām. Bet bieži ir tā, ka mēs par savējiem daudz ko nezinām un ir interesanti pavērt kādu jaunu lappusi un atklāt kādu savējo no citas- līdz šim nezināmas puses.

Kandavnieks Ervīns Bērzs ar burāšanu nodarbojas gadus divdesmit. Startē sacensībās vismaz piecpadsmit gadus, pēdējos gadus kā SK Kandava pārstāvis.

Ervīns startējis no Liepājas SK “Rietumkrasts”, ir burāšanas klases Raceboard dalībnieks, arī Latvijas vindsērfinga asociācijas biedrs, bet viņa uzvārds nekad netika saistīts ar Kandavas vārdu. SK Kandava vadītājs Andris Bambis, viņš ir Ervīna kaimiņš un vienmēr bijis kā paraugs, joprojām viņa ikdienišķās aktivitātes sportā Ervīns apbrīno, ierosinājis startēt no sporta kluba Kandava, tādejādi popularizējot mūsu pilsētas vārdu.

Kā sākās tavs ceļš uz vindsērfingu, sērfošanu jeb burāšanu?

Pavisam nejauši! Bijuši dažādi dzīves posmi saistībā ar sportu, Talsu 2. vidusskolā slēpošana, biatlons, pēc tam deviņdesmitajos gados-austrumu cīņas, braukāju uz Rīgu, lauzu dēļus, vēlāk tepat pa Kandavas mežiem skrēju, lai formā turētos, un tad Kolkā pirmoreiz ieraudzīju vīrus ar vējdēļiem. Likās interesanti, bet pavisam sveši. Tiku pie sava pirmā dēļa, arī pavisam nejauši, to sagādāja mans brālis un divus gadus braucām uz vietām, kur nav cilvēku un mācījāmies burāt. Vispār, tas ir ļoti nepareizs veids, kā to darīt. Pēc diviem gadiem Jūrmalā divu stundu laikā instruktora vadībā iemācījos to, ko divus gadus biju mēģinājis izzināt pats uz savu galvu. Kilometriem esmu nesis dēli atpakaļ, jo atbraukt nav iespējams, esmu nakšņojis uz ūdens, jo nevaru atbraukt atpakaļ… vienkārši prasmes vajag apgūt instruktora vadībā. Mana meita arī vairākus gadus nodarbojās ar burāšanu, diezgan veiksmīgi varētu teikt, apguva burāšanu instruktora vadībā, bija Latvijas izlasē, viņai bija pat jābrauc uz Pasaules čempionātu Taizemē, bet tur sākās nemieri un brauciens tika atlikts.  Estere burāja līdz izauga no konkrētās vecuma grupas, kad viņai palika 18. Šobrīd dzīvo un strādā Norvēģijā. Burājam kopā tikai tad, kad ierodas Latvijā. Par sevi varu teikt, ka burāt sāku apmēram 2001.gadā. Inventārs burāšanai ir diezgan dārgs, hobiju līmenī lētāks, bet pilnveidojot prasmes, prasības aug, ja gribu piedalīties sacensībās, inventāra kvalitātei jābūt labai, ja kaut ko gribi sasniegt. Katru gadu Usmā notiek regates, uzskatu, ka man tajās jāpiedalās, jo trenējos Usmā. Sākumā pa beigu galu grozījos, kaut biju fiziski pietiekoši spēcīgs, trūka pieredzes, iemaņu. Vējdēļiem ir dažādas grupas, es braucu RACEBOARD  jeb kursa braukšanā, tas ir tāds sajūtu sports. Ir jāaprēķina, jāsajūt, kurā brīdī jāmaina halze jeb braukšanas virziens, jo vējš vairs tā nevelk, jābrauc uz otru pusi. Starts notiek pret vēju, bet pret vēju aizbraukt nevar, labāk veicas tam, kurš pareizi izplāno to aizbraukšanu. Te svarīgs nevis fiziskais, bet gan sajūtas un sapratne.

Kādi bijuši tavi panākumi sacensībās?

Esmu piedalījies trīs Latvijas Olimpiādēs, Usmā, Valmierā un Liepājā, Eiropas čempionātos Liepājā un Rīgā un daudzās citās Latvijas mēroga sacensībās. Īstenībā es sevi par sportistu neuzskatu, jo nopietni jāsporto ir jaunībā. Man burāšana ir kā sevis attīrīšana no visa, ikdienā strādāju darbos, kas prasa ļoti lielu koncentrēšanos, ļoti lielu precizitāti. Sadales tīklos, kur strādāju, ir ļoti nopietni darbam jāpieiet, no tā kā es paveikšu un koordinēšu savu darbu ir atkarīgs daudzu cilvēku darbs.

Burājot tu vari palaist vējā savas domas, atslogot smadzenes no visa?!

Burājot, jo lielāks vējš, jo vairāk attīries, īstenībā burājot ne par ko citu domāt nevar. Pēc burāšanas tu atgriezies kā no citas pasaules! Tur visu laiku vējš, vilnis, pagriezieni, kā nezaudēt līdzsvaru, kā izbraukt, es domāju, ka, piemēram, makšķerējot no domām nekādi nevar atbrīvoties…

Piekrītu,  tikai iemet makšķeri, vēro to un sēdi, visādas domas pa galvu var grozīties!

Un sēdi un domā, un smadzenes visu laiku strādā, toties burājot, nevienu brīdi nevari domāt par kaut ko citu, kā tikai par burāšanu. Ļoti atpūtina.

Man jau liekas, ka ūdens vispār cilvēku attīra un no jauna uzlādē.

Jā, vējš, ūdens, vasarā -saule. Burāšanas sezona ilgst apmēram līdz novembrim, ir jau kas brauc arī vēlāk, bet man nepatīk biezais hidrotērps, līdz novembrim burāju ar īso tērpu, jo man vajag sajust vēju.

Kādi šogad tev bijuši starti, pandēmijas dēļ jau daudz kas tika atcelts un Covid lika uz dzīvi paskatīties drusciņ savādāk!

Parasti pavasarī mēs ar sievu Anitu cenšamies aizbraukt uz Gardas ezeru, tad es varu iesākt sezonu ātrāk un labāk sagatavoties tai. Kaut sevi par sportistu neuzskatu, ir jābūt formā, ja piedalos sacensībās, jābūt fiziski tām gatavam. Gardas ezerā viļņi ir diezgan jaudīgi pavasarī, ūdens ir nežēlīgi auksts, bet gaiss- silts un līdz ar to, katrs ūdens šļaksts nozilina kā ar nātrēm. Nedēļa, ko tur pavadu trenējoties, man ir ļoti vajadzīga. Cenšos dienā burāt vismaz piecas stundas, divarpus no rīta, divarpus pēcpusdienā. Tur man ir īsta treniņnometne, rīta skrējiens, pelde, brokastis, divarpus stundas burāšana, pusdienas, atkal divarpus stundas burāšana. Un vakara aktivitātes, baudām Itālijas skaistumu kopā ar sievu, viņa neburā, bet man asistē. Kopīgas intereses vieno, šie kopīgie ceļojumi, kad mierīgā garā izbaudām apkārtējās dabas skaistumu, bez steigas un ikdienas kņadas, tie ir brīnišķīgi.  Šogad gan pandēmija mūsu plānus izjauca, viss jau bija pasūtīts. Ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs, jo burāšana tāpat kā jebkurš cits sporta veids, prasa savus ieguldījumus. Aizbraukšana, dalības maksa, ēšana, dzīvošana, vairākas nedēļas nogales ap tūkstoti sezonā prasa. Un, protams, burāšanas inventārs, dēlis maksā ap trīs tūkstošiem, plus vēl aprīkojums, trapeču auklas, buras un viss pārējais, kas sezonas laikā nolietojas. Lai to varētu atļauties, strādāju valsts darbā un arī savā mazā uzņēmumā.

 Parasti sezona sākas 4.maijā Ķīšezerā ar Jaunciema regati, pēc tam Usma, divas reizes Burtnieka ezerā, viena regate Daugavā, Kāla ezerā un tikko bija Baltijas kauss trīs dienu garumā, bet 5.un 6.septembrī notiks Latvijas čempionāts Ķīšezerā. Līdz ar to arī oficiālā sezona būs noslēgusies.

Kāda tev bija šī sezona?

Normāla. Ja es iebraucu kopējā desmitniekā, tad esmu ar sevi apmierināts. Savā grupā labākais rezultāts man bija Vītola regatē, tad Vidzemes balvā, Usmā savā grupā biju piektais. Ja uz starta esam ap trīsdesmit un es esmu desmitniekā, ir labi. Esmu apmierināts. Pirmajās vietās ir ļoti labi sportisti, piemēram sievietēs, Vita Matīse, Ilona Grīnberga, viņas ir olimpisko spēļu dalībnieces. Arī Latvijas Vindsērfinga leģendas un pasaules un Eiropas mēroga titulu ieguvēji Gunārs Rozenbergs, Gundars Osis, Alvis Ozoliņš, Aldis Šuriņš. Ir daudz pieredzējušu burātāju un konkurence ir ļoti liela.

Vēl mani ļoti interesē, kā tu pārvari savas bailes, kādas bija tavas emocijas, sākot burāt, kā tiki ar tām galā? 

Sākumā bija tā, ka piedomāju, cik tur dziļš apakšā varētu būt, bet pie visa pierod. Tomēr šai lietai ir jāpieiet ļoti nopietni, ja tu burā viens, tad jāizvēlas vējš, kurš nenes jūrā, bet pūš no jūras, obligāti jābūt labai peldvestei, to es visiem iesaku, nekad nevar zināt, kāds brīdis jūrā var iegrozīties. Tas ir viens mirklis, un tu neko vairs nevari kontrolēt. Pašam ir bijuši gadījumi, kad vējš uzsit vilni, es buru nenoķeru un līdzsvars pazūd, vējš iepūš burā, kura vēl nav nokritusi, pēc sekundes trīs metri, pēc divām- jau septiņi, mans inventārs attālinās, bet es esmu ūdenī. Vestei ir jābūt obligāti. Izpeldēt vējā, bangās, piemēram, kilometrs līdz krastam… Par peldēšanu nevar būt ne runas, galvenā doma ir – elpot, ievilkt elpu, jo ūdens bango. Toreiz man bija veste, kas uz ūdens gan turēja, bet nu tā 50/50, bija jāpiepalīdz. Pēc tās reizes, vesti nomainīju, lai būtu mierīgāks prāts.

Cik ilgi esi domājis burāt un piedalīties sacensībās? Droši vien burāsi kamēr uz dēļa kājās turēsies, bet kādi plāni par sacensībām?

Ir labs piemērs, kam es gribētu līdzināties, Andris Vītols, kurš rīko Vītola regates, viņam šogad  palika 77 gadi un viņš nebūt nav vecākais starp burātājiem, ir mums arī tāds Romītis no Brocēniem, viņš noteikti ir vecāks. Kā sportista piemērs man ir Andra dēls Kristaps, kurš ir ļoti labs viļņu braucējs, viņš var braukt arī vētrā, veikt lēcienus un trikus un būtībā, viņš it tik universāls, ka var startēt visās disciplīnās, atbraukt un uzvarēt Vītola regati vai iekļūt pirmajā trijniekā. Es domāju braukt tik ilgi, cik varēšu.

Katru gadu augusta sākumā veselu nedēļu dzīvojam sērfsemināra nometnē Akmeņragā, kur satiekas burātāji, supotāji, sēņotāji, dažādi ļaudis. Bez elektrības, bez telefoniem. Ir teritorija jūras malā 4 km no Akmeņraga bākas, meža pļavā, ceļam teltis, ir ugunskura vietas, baudām ūdeni, atpūtu dabā. Tur braucam jau padsmit gadus abi ar sievu. Tur var pamēģināt gan supus, gan vējdēļus, ir pieejams inventārs. Dzīvojam kā Robinsoni! Šogad arī bijām! Kā vienmēr laika un vēja par maz.

Dagnija Gudriķe