CILVĒKI MUMS LĪDZĀS - Viens jau te nav darītājs!06.04.2020

Savu Labākā sociālā darbinieka titulu Elita Šmelde uzskata par balvu visam Zantes ģimenes atbalsta centram. “Galvenais – uzrakstiet, ka tas nav tikai mans nopelns, bet visas mūsu komandas. Viens jau te nav darītājs”,  saka nodibinājuma Zantes ģimenes atbalsta centrs sociālo gadījumu vadītāja Elita Šmelde, kura Labklājības ministrijas rīkotā konkursā atzīta par Latvijas Labāko sociālo darbinieku 2019. To, ka centra vadītāja Aija Švāne viņu pieteikusi konkursam, Elita nezināja.

Pārsteigums bija arī iedzīvotāju balsis, kad internetā ritēja balsojums par konkursa žūrijas noteiktajiem finālistiem. “Patīkami, ka darbs tiek novērtēts, jo tas nav viegls. Bet man ļoti patīk mans darbs, kas varbūt ir dīvaini... “ Elita smaida. Par spīti tam, ka ikdienā jārisina smagas situācijas, draudzīgā atmosfēra Zantes ģimenes atbalsta centra kolektīvā, kurā strādā speciālisti no Kandavas novada un arī Tukuma, Saldus, pat Rīgas un Jūrmalas, Elitu iedvesmo – it īpaši tad, ja visiem kopīgi izdodas palīdzēt bērniem un mammām, kas nonākuši centrā. “Un, ar bērniem strādājot pat šādā vietā, – tā nav depresīva vide!” viņa piebilst.

Grāmatvede – audzinātāja

Zantes ģimenes atbalsta centrs ir viens no pieciem šādiem centriem, tas darbojas Latvijas Bērnu fonda paspārnē un galvenokārt nodrošina sociālo rehabilitāciju bērniem, kas cietuši no prettiesiskām darbībām, visa veida vardarbības (fiziskās, emocionālās, seksuālās, pamešanas novārtā). Vēl viena valsts finansēta rehabilitācijas programma ir vardarbībā cietušām sievietēm, tāpat centrs palīdz krīzes situācijā nonākušām ģimenēm ar bērniem.

Sociālie dienesti Zantes centra drošajā vidē mēdz ievietot bērnus, ja, piemēram, mammai jādodas slimnīcā, bet atvasēm nav pieskatītāja, ja audžuvecākiem kaut kur jābrauc.

Centrā nonāk nepilngadīgas grūtnieces un māmiņas, arī zīdainīši, no kuriem mātes atteikušās uzreiz pēc dzemdībām, – līdz brīdim, kamēr audžuģimene nokārto formalitātes un paņem mazuli pie sevis. A. Švāne stāsta, ka vidēji centrā uzturas ap 20 bērniem no visas Latvijas un vecumā līdz pat pilngadībai.

“Cenšamies dažādot bērnu ikdienu un parādīt, ka var dzīvot arī citādi. Un lai bērns jūt – mēs tevi novērtējam un mīlam tādu, kāds esi,”- teic centra vadītāja.

Elita mazajā Kandavas novada Zantē dzīvo pavisam netālu no ģimenes atbalsta centra, kurā strādā jau 15 gadu, gandrīz kopš pašas tā izveidošanas.

Pati gan ir no Dagdas Latgalē. Elita vienmēr gribējusi darbu ar bērniem, vidusskolā domāja kļūt par pedagoģi. “Bet kaut kā pēdējā brīdī manas domas nosvērās par labu grāmatvedībai, jo esmu diezgan pedantiska, man patīk rēķināt, visu sakārtot. Iestājos LLU Jelgavā, kuru gan nepabeidzu, toties satiku tur savu vīru. Ieprecējos Zantē. Tad dzima meitas, mazliet pastrādāju Krājbankā, mazliet tirdzniecībā” - Elita stāsta.

2006. gadā A. Švāne uzaicināja Elitu nākt strādāt par sociālo audzinātāju jaunizveidotajā Zantes ģimenes krīzes centrā (par ģimenes atbalsta centru tas kļuva vēlāk). Lai gan attiecīgas izglītības viņai nebija, Elita saredzēja iespēju strādāt ar bērniem un arī mācīties, ko gribējās tikpat ļoti.

Paralēli darbam viņa kopā ar vēl divām kolēģēm iestājās Latvijas Universitātē  P.Stradiņa Medicīnas koledžā Jūrmalā, kur varēja apgūt sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju.

“Apmaiņas programmā uz mēnesi aizbraucu arī uz Vāciju, redzēju, kā tur strādā veco ļaužu pansionātā, aprūpes centrā,” Elita stāsta.

Pēc koledžas beigšanas miera nebija, un visas trīs turpināja studijas Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā Attīstība. Pēc gada gan tā tika likvidēta, tāpēc Elita sociālā darbinieka diplomu ieguva Kristīgajā akadēmijā.

Lai kaut kas uzlabotos

Elitai ļoti patika audzinātājas darbs. Kad viņai centrā piedāvāja kļūt par sociālo gadījumu vadītāju, viņa kādu brīdi svārstījās. Tiešā kontakta ar bērniem Elitai aizvien mazliet pietrūkst, lai gan parunāties ar centra iemītniekiem viņa aiziet ik dienu. Tomēr arī tagadējais amats iet pie sirds, jo apvieno darbu gan ar cilvēkiem, gan ar kārtību dokumentos.

Sociālais gadījums – tas ir ikviens cilvēks, kas nonācis centrā, un viņa situācija, kam jāpieiet individuāli, Elita skaidro. Sociālo gadījumu vadītājas Zantes centrā ir divas.

Viņas sarunās ar klientu noskaidro problēmu un nosaka mērķi, kas jāsasniedz, kamēr cilvēks uzturas centrā. Kopā ar pārējiem kolēģiem – klīniskajiem psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, sociālo pedagogu un audzinātājām – tiek lemts, kas un kā darāms, lai vislabāk palīdzētu konkrētajam bērnam vai mammai.

Savukārt brīdī, kad cilvēks gatavojas centru pamest, sociālo gadījumu vadītājas savelk kopā visu informāciju par to, kā ritējis rehabilitācijas process, kādas bijušas sarunas ar klientu, viņa uzvedība un kādi ir iesaistīto speciālistu.

Būtisks Elitas pienākums ir saziņa ar visām atbildīgajām iestādēm un pusēm – bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem, policiju, ārstiem, skolām, vecākiem utt. – un tiltu būvēšana starp šīm institūcijām un centrā nonākušo bērnu. Elita arī uztur sadarbību ar vietējo Zantes skolu, kur centra bērni mācās, tāpat centra klientus ved uz medicīniskiem izmeklējumiem u. tml. Viņa rezumē:

“Man jārūpējas, lai bērnam mūsu centrā labi klātos un arī lai atrisinātu viņa situāciju, lai kaut kas viņa dzīvē uzlabotos.” Saikni ar centrā reiz pabijušajiem bērniem palīdz uzturēt sociālie tīkli. Ja viņi tajos raksta, ka mājās nekas nav mainījies, vecāki aizvien dzer, sit vai tml., Elita ar kolēģiem atkal ceļ trauksmi.

Jautāta par biežākajām situācijām, kādās bērni nonāk Zantes ģimenes atbalsta centrā, Elita atzīst, ka tās kļūst arvien sarežģītākas. Agrāk dominēja gadījumi, ka dzērājvecāki pamet bērnus novārtā, šobrīd arvien biežāk atved bērnus, kas cietuši ne tikai no viena vardarbības veida, bet to piedzīvojuši gan fiziski, gan emocionāli, gan seksuāli.

Arī A. Švāne piebilst, ka pirms 12–13 gadiem centrā visa gada garumā nonāca trīs līdz pieci seksuālā vardarbībā cietuši bērni, parasti padsmitgadīgas meitenes, bet tagad šādu gadījumu ir divi, trīs, četri katru mēnesi, turklāt arī  3–4 gadus veci bērni. “Mēs nevaram izārstēt seksuālo vardarbību, tā paliek uz visu mūžu. Mūsu uzdevums ir mēģināt bērniem pierādīt – tu neesi vainīgs pie tā, kas ar tevi ir noticis,”  saka A. Švāne.

Elita stāsta, ka kļuvis vairāk tādu gadījumu, kur bērns no vardarbības cietis audžuģimenē, tāpat arī gadījumu, kad vecāki ir aizņemti, šķiras, bet bērns paliek kaut kur pa vidu vai pat tiek izmantots kā ierocis. “ Bērns nonāk centrā, vecāki grib, lai mēs mainām viņa uzvedību, bet nav gatavi paši mainīties, darīt kaut ko, lai palīdzētu savam bērnam. Tā parasti ir ar turīgiem, labi izglītotiem vecākiem. Tas ir stereotips, ka vardarbība notiek tikai zemākajos sabiedrības slāņos”- saka Elita.

Biezāka āda, ilgāki vakari

Lai gan pa šiem gadiem Elita, kā pati atzīst, ir uzaudzējusi biezāku ādu, dažkārt joprojām grūtākais darbā liekas atsaucības trūkums un birokrātija iestādēs, cenšoties izcīnīt centra bērniem nepieciešamo.

“Piemēram, bērns jau ilgstoši ir pie mums, bet nav ierosināts kriminālprocess. Lai gan tu esi visiem paziņojis, ka viņš ir cietis smagā fiziskā vardarbībā, nekas nekust uz priekšu,” teic Elita.

Arī A. Švāne piebilst, ka dažkārt nolaižas rokas, redzot, ka bērns bieži ir prioritāte tikai uz papīra, nevis dzīvē – tas attiecas gan uz bērna nopratināšanu, kamēr viņš vēl ir gatavs ko stāstīt un nav emocionāli aizvēries, gan uz medicīniskajām ekspertīzēm, kas nereti jāgaida pārāk ilgi.

Arī sadarbība ar pašvaldību bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem atkarīga no tā, kādi cilvēki un ar kādu attieksmi tur strādā. Taču, ja citās institūcijās pretī gadās tādi paši aktīvi un atbildīgi darbinieki, tad strādāt ir viegli, lietas izdodas sakārtot un risinājumus – atrast.

“Veiksmīgu gadījumu ir daudz. Kad izdodas atrast audžuģimeni bērnam. Vai kad izdodas parādīt mazgadīgai māmiņai, kura bērnam nav gatava, ka viņa var būt laba mamma. Un ja vēl izdodas sameklēt atbalsta personas, kas šai māmiņai palīdzēs turpmāk, un viņa no centra aiziet, sakot – es nekad neatstāšu savu bērniņu... Tu jau vienmēr strādā ar cerību, ka būs labi”,  Elita dalās gandarījuma mirkļos.

Viņa uzskata, ka darbā ar bērniem un cilvēkiem vispār noteikti jāieliek sirds. Palīdzēt var tad, kad iejūties viņu ādā.

Tiesa, dažkārt tas nozīmē palikt darbā ilgāk vakaros, atsaukties uz zvaniem arī brīvdienās.

“Ja mans bērns nonāktu šādā situācijā, es kā mamma arī droši vien zvanītu un man būtu vienalga, ka centra darbiniekam tad nav darbalaiks. Mēģinu noteikt cilvēkiem robežas, kad var zvanīt, bet pašai nesanāk pie tām noturēties, mazliet ar sevi vēl jāpastrādā. Tajā pašā laikā man ir prieks, ka varu palīdzēt. Un tas atkal visu līdzsvaro”-  Elita stāsta. Grūtos brīžos viņai noder kolēģu atbalsts un padoms, komanda kopīgi brauc ekskursijās, svin svētkus. Izdegšanu attālina arī sociālajiem darbiniekiem pieejamās supervīzijas.

“Un man liekas, ka laukos pati vide dziedina. Atnākot mājās no darba, eju ārā – man ir dārzs, puķes, mežs, ģimene.”

Neviens nav norakstāms

No bērna, kas nāk no skarbas vides un situācijas, nevar prasīt, ka centrā viņš būs mīļš un pūkains, jo atskabargainība ir aizsargreakcija. Pusaudži nereti iepriekš raduši pie ielas dzīves, bet centrā jūtas ieslodzīti, jo te ir režīms. “Bet tas nekas, ja bērni sākumā mūs pasūta trīsreiz dienā. Sakām – aiziesim, aiziesim, vēlāk. Šo darbu nevar darīt bez humora, tas bieži glābj.” teic A. Švāne.

Vides un attieksmes maiņa bērnus tomēr ietekmē ļoti pozitīvi. “Ir bijis, ka gaidām, kad bērns sāks uzvesties tik šausmīgi, kā mūs brīdināja, bet tā arī nesagaidām. Tajā, kāds tas bērns pie mums ir atvests, ir vainīgi pieaugušie”, saka Elita. Īpašs prieks ir tad, ja pat šķietami bezcerīgi huligāni kļūst pieklājīgi un izpalīdzīgi, ja rūdītam bastotājam iepatīkas mācīties vai ja bērns, kurš iepriekš uzskatīts par norakstītu, Zantē saņemas un pabeidz skolu. Centra darbinieces tad kā mammas iet uz izlaidumu.

Sociālajā darbā nevar strādāt, ja neesi ar zināmu misijas apziņu, Elita vērtē. Sociālā darbinieka profesija gan nav starp tām, kas vilinātu daudzus jauniešus, arī atalgojums nemotivē, tomēr tie, kas pie šī darba nonāk, parasti sevī jau ir sajutuši vēlmi palīdzēt, jo ir ar krīzes centra vidi jau saskārušies – vai nu kā brīvprātīgie, vai kā centru darbinieku ģimenes locekļi.

Elitas meitas gan nav gājušas mammas pēdās, taču viņa pati ir darbaudzinātāja un prakses vadītāja topošajiem sociālajiem darbiniekiem.

Par nākotni Elita smaida: “Man patiktu mācīties, ja nebūtu jāraksta diplomdarbs. Bet nekad nesaki nekad.” Savukārt, saistībā ar centru gribētos, lai tas turpina pilnveidoties, ieviest jaunas programmas, īstenot projektus.

Elita jau šobrīd iesaistās apmācību organizēšanā skolēniem par atkarību problēmām, drošu interneta lietošanu, arī jauno māmiņu skolā.

Projektu realizācijā Zantes centrs ir ļoti aktīvs. Piemēram, vasarās ar ziedotāju atbalstu tiek rīkotas nometnes pie jūras gan centrā mītošajiem bērniem, gan tiem, kas te pabijuši iepriekš. Būs nometne arī krīzes situācijā nonākušām mammām ar bērniem.

Ik gadu, pateicoties sponsoriem, visi brauc ekskursijā uz Gotlandi. Jau ir apstiprināti projekti par mākslas terapiju un kanisterapiju centrā, top projekts iniciatīvas PuMPuRS ietvaros, kas cenšas mazināt priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Būs arī izglītojošas nodarbības gan skolēniem, gan skolotājiem apkārtnes skolās par mobingu un vardarbību.

Darbā ar bērniem un cilvēkiem vispār noteikti jāieliek sirds. Palīdzēt var tad, kad iejūties viņu ādā, uzskata Elita Šmelde. “

  Diāna Kārkliņa, laikraksts “Diena”

Vidzemes koncertzālē Cēsis plānotā konkursa laureātu apbalvošana Covid-19 dēļ pārcelta uz 25. septembri.