Erasmus+ projekta “ Ieplāno savu veiksmi šodien” skolēnu mobilitāte Horvātijā10.10.2018
No 28.septembra līdz 5.oktobrim Kandavas internātvidusskolas skolēni Marija Breča, Keita Priede, Maksimuss Traumanis, Roberts Rancāns, Emīlija Millere, Dita Hadaņonoka, Beāte Beta Makovska, Linda Kacēviča, skolotājas Ņina Zalcmane un Inta Neiciniece devās uz Horvātiju vizītē partnerskolā Zagrebā, projekta Erasmus+ "Ieplāno savu veiksmi šodien!" ietvaros.
Savos iespaidos par piedzīvoto Horvātijā dalījās projekta dalībniece 9.b klases skolniece Emīlija Millere.
“Tā kā jau biju vienu reizi bijusi ārzemēs- vizītē uz Poliju, man nebija nekāda satraukuma par ceļojumu. Pats pirmais iespaids bija ļoti labs. Tikko sākām piezemēties ar lidmašīnu Horvātijā, es jau zināju, ka šo ceļojumu neaizmirsīšu. Šis man būs viens piedzīvojums, kurā es gribētu atgriezties un piedzīvot vēl un vēl no sākuma līdz beigām.
Pats pirmais ko Splitā redzēju, bija tās eksotika, kas nav Latvijā – reljefs, koki, krūmi. Lidojot pāri Horvātijas dienvidiem, varēja redzēt neskaitāmās saliņas, kūrortus, kādus esmu redzējusi filmās un seriālos. Un tur auga palmas! Dzīvē neesmu nekad redzējusi augam palmu, kur nu vēl īstu un nevis no plastmasas. Tas man bija patiess šoks. Ar saviem ceļojuma biedriem bijām priecīgi par klimata atšķirībām siltajos dienvidos un Latvijas vēsajos ziemeļos.
Dzīvojot Splitā pirmajās divās dienās bija daudz iespaidu. Cilvēki bija daudz brīvāki un laiskāki. Tie nesteidzīgi pavadīja savas dienas, neesot pārāk uzbāzīgi. Arī kultūra un tradīcijas tur ir savādākas. Mēs redzējām kā vietējie svin dažādus notikumus, kā piemēram, bēres. Tur patiešām aizsaulē gājušie tiek cilāti ar godu un cieņu. No kāzām redzējām tikai to, kā tika izpušķota vietējā baznīca. Nebija lielu atšķirību no ziemeļiem, kuras varētu ar pirmo acu uzmetienu pamanīt. Interesanta bija nakts dzīve pilsētā. Tad bija sajūta, ka pilsēta patiešām atdzīvojas. Cilvēki gāja uz āra bāriem un kafejnīcām, spēlēja dzīvā mūzika. Pusaudži, kuri piektdienas vakarā pēc garām mācību stundām, satiekas un dara blēņas un vecāki, kuri satiekas lai pārrunātu ar vietējiem savas nedēļas gaitas. To visu es vēroju pa dzīvokļa logu.
Arī pati atmosfēra, kura valdīja Splitā, bija ļoti brīva. Tur patiešām jutos, ka esmu atbraukusi ilgi pelnītā atvaļinājumā uz dienvidiem, kur var netraucēti atpūsties un radīt spilgtas atmiņas un stāstus, kurus aizvest mājās savējiem par tālajām zemēm. Šī atmosfēra un sajūta, kuru jutu, noteikti bija tādēļ, ka jau kopš agras bērnības esmu vēlējusies apceļot pasauli un redzēt lietas un vietas, kuras nav manā Tēvzemē. Es patiešām jutu, ka mans sapnis piepildījies. Šo varētu nosaukt, manā skatījumā, par terapiju. Šīs pieredzes var pat dziedināt. Ja man būtu dota iespēja atgriezties, es to darītu.
Brauciens uz Zagrebu no Splitas autobusā bija viens liels piedzīvojums. Varējām redzēt, kā kalni vijas ap ielejām, kā daba mainās un kā cilvēki saimnieko savos laukos. Protams, pilsētas nomalē visvairāk atšķīrās arhitektūra. Braucot garām tīrumiem, redzējām, ka zemnieki neaudzē to, ko parasti audzē mērenajā joslā. Redzēju, ka audzē vīnogas, krūmus ar dīvainiem augļiem un daudz ko citu. Koki gan bija daudz retāki. Kaktusi un alvejas, kuras aug podos mums Latvijā, viņiem auga savvaļā.
Iebraucot pa nakti Zagrebā, uzreiz bija pamanāms, ka esam iebraukuši vienā no Eiropas valsts galvaspilsētām. Tradicionālais stils, kas parasti valda lielās metropolēs. Augstas daudzstāvu ēkas, lielveikali, uz ielām ikdienas steigā cilvēki pārvietojas no vienas vietas uz citu.
Skola Horvātijā ļoti atšķīrās no tām, kas ir gan Polijā, gan Latvijā. Jau sākot ar to, kā tās iekārtotas- atgādināja daudz ko no rietumiem, no Amerikas. Bērni un pusaudži gaiteņos bija daudzreiz skaļāki nekā no abām iepriekš salīdzinātajām skolām. Varēja just, ka bērniem te ir daudz vairāk brīvības, nekā pie mums. Arī stundas, no horvātu skolēnu stāstītā, ļoti atšķīrās no mūsējām.
Šajā ceļojumā, es iepazinu horvātu pusaudžus, kuri bija iesaistīti projektā. Mēs daudz laika pavadījām, smejoties un komunicējot, daloties ar savu kultūru un valodu, to mācoties. Iemācījos kā sasveicināties dažādos diennakts laikos, kas ļoti neatšķīrās no krievu valodas. Nebiju pārsteigta, jo horvātu valoda pieder pie slāvu valodas saimes. Tas, ko es ieguvu no šī projekta, ir draugi no citām valstīm, ieguvu arī daudz atmiņu, ar kurām varu dalīties un daudz iespaidu par to, kas notiek ārpus manas valsts robežām. "
