Kā būt savējam jauniešu vidū. Intervija ar jauniešu centra vadītāju Ievu Ozoliņu07.01.2019

Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotajā konkursā “Labākais darbā ar jaunatni 2018” uzvaras laurus plūca Kandavas jauniešu centra "Nagla" vadītāja Ieva Ozoliņa. Ieva uzvarēja vienā no deviņām konkursa nominācijām, iegūstot nosaukumu “Aktīvākais jaunatnes darbinieks 2018”.

Ieva, Tu esi ienācēja Kandavā, strādā jauniešu centrā tikai otro gadu. Kas ir tava dzimtā puse, kur mācījies un kā nokļuvi Kandavā? Kādu mācību iestādi esi beigusi, profesija?

Esmu dzimusi Dobelē, bērnībā dzīvoju un mācījos Jūrmalā, taču vasaras un ziemas brīvlaikus pavadīju laukos pie omes Bēnē, Auces novadā, kur kopā ar manu brāli un māsīcām esam ne tikai cītīgi strādājuši lauku darbus, bet visi kopā esam gāzuši pamatīgus podus… Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz Jaunolaini, Olaines novadā. Sākumā mācījos mazā un dikti mīļā Jaunolaines sākumskolā, taču līdz ar 5.klasi sāku mācības Olaines 1.vidusskolā. Kamēr mācījos, pati biju ļoti aktīva jauniete un izmantoju daudz piedāvātās iespējas – dziedāju, dejoju, veidoju dažādus rokdarbus, vairākus gadus biju klases vecākā, aktīvi darbojos skolēnu parlamentā, biju skolas avīzes galvenā redaktore, rakstīju un īstenoju projektus, organizēju pasākumus, kopā ar draudzeni dibinājām skolēnu mācību uzņēmumu un vadījām mazajiem bērniem rokdarbu nodarbības, piedalījos dažādos valsts mēroga konkursos, Rīgas skolēnu pilī apguvu tekstildizaina programmu, piedalījos Eiropas jauniešu parlamenta sesijās, brīvprātīgi strādāju jauniešu organizācijā Tellus par sabiedrisko attiecību speciālisti, piedalījos nometnēs un projektos gan Latvijā, gan ārzemēs. 

Pēc Olaines 1.vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur Tehniskajā fakultātē bakalaura studiju programmā mācījos par vizuālās mākslas un mājturības skolotāju. Paralēli studijām, pamēģināju strādāt gan bērnudārzā par audzinātāju, gan skolā par interešu izglītības skolotāju, un sapratu, ka darbs ar maziem bērniem nav priekš manis. Sāku strādāt bērnu sociālās aprūpes centrā (jeb tautas valodā bērnu namā) par jaunatnes lietu un brīvā laika speciālisti, šis tik bija izaicinājums! Lielākoties jauniešiem nebija motivācija vispār nekur piedalīties, daļai jauniešu bija atkarību problēmas, daļa jauniešu bija jau probācijas dienesta un policijas redzeslokā, daļa bērnu un jauniešu bija ar fiziskās vai mentālās veselības traucējumiem. Nebija viegls darbs, taču ieguvu lielisku pieredzi, ko joprojām ļoti novērtēju. Jelgavā studēju, strādāju un dzīvoju vairāk kā 4 gadus un tad dzīve iegrozījās tā, ka bija nepieciešams darbs Tukuma apkārtnē. Darba sludinājumu un piedāvājumu bija daudz, Kandavai pieteicos nejauši. Darbs Kandavā sākumā bija kā rezerves variants, taču par labu nospēlēja pašvaldības ieinteresētība un atbalsts dzīvesvietas nodrošināšanai. Un tā es nonācu Kandavā – sāku strādāt par jauniešu centra “Nagla” vadītāju. Paralēli darbam Kandavā studēju maģistratūrā un vēlāk arī absolvēju Latvijas Lauksaimniecības universitāti ar karjeras konsultanta kvalifikāciju, kā arī apguvu Izglītības un zinātnes ministrijas apmācības un ieguvu jaunatnes lietu speciālista kvalifikāciju.

Kā esi iedzīvojusies Kandavā? Kā Tevi uzņēma mūsu jaunieši, vai uzreiz spēji atrast kopēju valodu ar viņiem, jo iepriekšējo vadītāju Janu Kašlaju jaunieši bija ļoti iemīļojuši.

Neteikšu, ka man Kandavā iedzīvoties bija grūti, bija interesanti. Kandava man bija pilnīgi sveša! Nekad neaizmirsīšu savu pirmo darba dienu – izdomāju uz darbu iet ar kājām un ar telefona navigācijas palīdzību. Izglītības pārvaldē, kur mani sagaidīja smaidīgi jaunie kolēģi ar sveicieniem, ierados sarkaniem vaigiem, aizelsusies un slapju muguru, jo pa ceļam apmaldījos Kandavas kalnos un lejās. Tad es sapratu, ko nozīmē Kandavas reljefs. Man, kā pilsētas freilenei, bija grūti pierast, ka Kandava ir mazpilsēta, un ne viss un uzreiz ir pieejams vai nopērkams. Sākumā man šķita jocīgi, ka uz ielām un veikalos sveši cilvēki mani sveicina, taču tagad es pati sveicinos. Kandavā esmu iedzīvojusies, šī ir mana miera osta. Kandava ir maza, klusa, mierīga, skaista un ļoti iedvesmojoša vieta!

Sākot darbu jauniešu centrā “Nagla”, iepazinos ar jau paveikto, tradīcijām un iestrādnēm jaunatnes jomā, sapratu, kas vēl jāpilnveido un kādā lauciņā jāpiestrādā. Jā, jauniešiem Jana patika, tādēļ sākumā daļa jauniešu mani uztvēra kā Janas konkurenti, tādēļ ar lielu interesi jaunieši nāca iepazīties, kas es tāda esmu, ko es daru, kā izskatos, kāpēc esmu šeit. Iepazināmies, atradām kopīgu valodu un līdz šai dienai kopā organizējam aktivitātes vai čalojam pie siltas tējas krūzes. Pati esmu jauna, aktīva, daudzpusīga un komunikabla, līdz ar to man ir viegli atrast kopīgu valodu ar jauniešiem.

Kādi ir izaicinājumi ar kuriem ikdienā saskaries savā darbā jauniešu centrā?

Darbs ar bērniem un jauniešiem ir superīgs, divu vienādu darba dienu nav un izaicinājumi ir ik uz stūra! Paaudzes mainās, mūsdienu vide pilnveidojas, ir jāspēj izsekot līdzi jauniešu vajadzībām. Ar kolēģēm jauniešu centrā arvien biežāk pārliecināmies, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kurā katram cilvēkam ir gan reālā dzīve, gan virtuālā dzīve, jauniešiem pietrūkst reālās dzīves darbības – vienkārša parunāšanās aci pret aci, darbošanās ar rokām praktiski, piedzīvojumi un emocijas. Mēs sazināmies ar draugiem, vecākiem, skolotājiem un svešiniekiem virtuāli, taču nemākam sasveicināties vai baidāmies uzsākt sarunu reālajā dzīvē. Mēs esam redzējuši vairākus rokdarbu vai ēdienu gatavošanas video virtuāli, taču reāli mēs nezinām, kur dabūt sastāvdaļas un cik tās maksā, kā darboties ar instrumentiem un kā sevi nesavainot ar asiem priekšmetiem vai karstām iekārtām. Mēs esam redzējuši virtuālas bildītes ar skaistiem dabas skatiem un iedvesmojošiem pārgājieniem, taču  reāli nezinām, kā izmantot karti un kompasu, kā iekurt ugunskuru, kā uzbūvēt telti, kā sakrāmēt pārgājiena somu, kā sagatavoties dažādiem laika apstākļiem. Mēs protam virtuālajā dzīvē savas emocijas izteikt ar smaidiņiem, taču reālajā dzīvē mēs nesaprotam, ko darīt dusmās, priekos, bēdās, mīlestībā. Līdz ar to viens no mūsu lielākajiem izaicinājumiem ir likt jauniešiem izkāpt no virtuālās dzīves un darboties praktiski. Tāpēc arī piedāvājam pēc iespējas dažādākas aktivitātes, lai jaunieši darbotos pēc iespējas daudzpusīgāk.

Zinu, ka Tev ir daudz hobiju un iemīļotu nodarbošanos no darba brīvajā laikā? Pastāsti sīkāk par tiem.

Man ļoti patīk radoši darboties –šuju, veidoju, zīmēju, gleznoju, bildēju, darinu rokdarbus. Periodiski mainu tehnikas un ik pa brīdim uzpeld jauna  radoša ideja, ko gribas īstenot. Man patīk un padodas ēdienu gatavošana, cepu gardas kūkas, kliņģerus, pīrāgus un citus gardumus, ko ģimene un draugi slavē. Es skrienu 5-15 km, piedalos arī dažādās skriešanas sacensībās. Pateicoties skriešanai, iepazinu Kandavu un tās apkārtni, jo pētīju karti, shēmoju maršrutus un izskrēju visas ieliņas un lauku ceļus. Studiju laikos sāku un joprojām turpinu dejot tautas dejas, arī šobrīd dejoju tautas deju ansamblī un gatavojos koncertiem. Pēdējā laikā ir sanācis daudz ceļot, pavisam nesen atgriezos no divu nedēļu piedzīvojuma Nepālā Himalaju kalnos. Kā arī vasaras sezonā ķeru sauli, vēju un mieru uz sava violetā mocīša.

Vai esi nolēmusi Kandavā uzkavēties ilgāk?

Pagaidām no Kandavas prom  negrasos doties, taču nekas nav akmenī kalts, jo kādus jokus liktenis man ir sagatavojis, nemāku teikt…

Pastāsti par plāniem un izaicinājumiem turpmākajā darbā ar jauniešiem!

Viena no aktualitātēm jaunatnes jomā Eiropā un Latvijā ir mobils jaunatnes darbs. Man prieks, ka bijām vieni no pirmajiem Latvijā, kas sāka darbu ar pagastu jauniešiem, nodrošinot līdzvērtīgas iespējas kā pilsētas, tā lauku reģiona jauniešiem. Sākumā mēs paši braucām pie pagastu jauniešiem, taču tagad mūsu novada jaunieši paši organizē sev aktivitātes. Varu tikai paslavēt šos jauniešus – plāno aktivitātes, sagatavo afišas, raksta tāmes ar nepieciešamajām lietām, saskaņo pasākumu ar skolu direktoriem vai kultūras namu  vadītājiem, sazinās ar jauniešiem un īsteno ieplānoto. Tas ir ļoti liels solis uz priekšu! Taču ne visos pagastos mobilais jaunatnes darbs noris, līdz ar to mūsu izaicinājums ir iekustināt šos pasīvos pagastus. Ceram, ka izdosies! Lepojos ar to, ka pie mums brauc ciemos citu novadu jaunatnes darbinieki, lai iepazītos ar mūsu labo prakses piemēru mobilā jaunatnes darbā un pilnveidotu jaunatnes darbu savos novados vai jauniešu centros.

Kādi Tev liekas mūsu jaunieši? Vai jauniešu centriem ir nākotne tavā skatījumā?

Mēs visi zinām teicienu “Jaunieši ir mūsu nākotne”, līdz ar to darbs jaunatnes jomā bija, ir un būs vienmēr aktuāls. Protams, tendences, formas un metodes mainās, taču jaunatnes darba būtība paliek. Jauniešu centrs ir labs ierocis darbam ar jaunatni, tai skaitā tam, lai pašvaldība atbalstītu jauniešus un viņu iniciatīvas. Mūsdienās jauniešiem arvien vairāk sagādā grūtības atbildēt uz jautājumu “Ko es gribu?”, līdz ar to mums, jaunatnes darbiniekiem, arvien grūtāk ir noteikt jauniešu vajadzības, ja pat paši jaunieši tās neprot nosaukt. Kandavā jauniešiem tiek piedāvātas ļoti daudzas iespējas un man patiess prieks, ka jaunieši tās izmanto! Kandavas jaunieši arvien vairāk sevi pierāda kā praktiskas, daudzpusīgas un sirsnīgas personības.

Intervēja Dagnija Gudriķe