Kandavas Vecajai aptiekai 250 ( turpinājums) 06.02.2020

Šajā reizē stāstīsim par sarežģītu posmu Kandavas aptiekas dzīvē. Tas ir laiks, kad ugunsgrēkā tiek iznīcināta aptiekas ēka, bet jaunuzceltajā ēkā, pēc īpašnieka, pirmā Kandavas miesta vecākā Aleksandra Rozentāla nāves, strādā pārvaldnieki, kuri vada aptiekāra atraitnei piederošo  īpašumu. Un pasaulē briest Pirmais pasaules karš.

1836.gadā par Kandavas aptiekas pārvaldnieku kļuva Johana Frīdriha Teodora Mnioha (Johann Friedrich Teodor Mnioc, ? – 1833) znots Johans Karls Rīgers (Johann Karl Rieger, 1811 - 1876).Viņš dzimis Aizputē 1811. gadā, farmāciju studējis Tērbatas Universitātē, kur 1835.gadā ieguvis provizora diplomu. 

Kandavas aptieka J. K. Rīgeram bija zināma, jo te viņš jau bija strādājis par aptiekāra palīgu. 1836.gadā viņš bez šaubīšanās uzņēmās tās pārvaldīšanu. Laulības ar mirušā  aptiekāra Mnioha meitu Johannu Šarloti (Johanna Charlotte) 1837.gadā tikai nostiprināja viņa statusu. Pēc kāda laika J. K. Rīgers pilnībā ieguva aptieku savā īpašumā. Diemžēl 1874.gada 3. jūlijā aptiekas ēka nodega.  Tā J. K. Rīgers zaudēja savu māju un savu aptieku, tad viņš zaudēja arī sievu un nomira kā atraitnis 1876.gada 10.oktobrī.

            1876.gadā Kandavas aptieku nopirka nākošais ilggadējais īpašnieks Aleksandrs Rozentāls (Alexander Rosenthal, 1844 -1907). Viņa tēvs Kristians Rozentāls (Christian Rosenthal, 1814 -1890) bija tiesas rakstvedis, bet vēlāk kļuva par Pūres muižas pārvaldnieku. Dēls Aleksandrs 1873. gadā Maskavā nokārtoja provizora eksāmenus un  atgriezās Kurzemē, kur no 1874. līdz 1876. gadam pārvaldīja aptiekāra Johanna Eduarda Kapellera (Johann Eduard Kapeller) atraitnes Sofijas Zēbergas aptieku  Frauenburgā (Saldū). Tur viņš  apprecējās ar Adeli Veicleri (Adele Weizler). 

1877.gadā A. Rozentāla tēvs uzcēla savam dēlam jaunu aptiekas ēku, kura bija no akmens. Savu aptieku Aleksandrs Rozentāls veiksmīgi vadīja līdz  mūža galam. Viņš mira 1907.gada 22. martā 62 gadu vecumā. Aptieku mantoja atraitne, kura to apsaimniekoja ar algotu pārvaldnieku palīdzību.

Uz aptiekas atvēršanas laiku Kandavā bija 1586 iedzīvotāji, vēlāk to skaits sasniedza 2100. Tieši šī iemesla dēļ 1892. gadā Kandavas miestam piemēroja pilsētas tiesības un atļāva vēlēt pilsētas domi. [Atgādinu, ka oficiāli pilsētas tiesības Kandava iegūst 1917.gadā. A.P.] Pirmās domes vēlēšanas notika 1893. gada 30. decembrī un par pilsētas vecāko tika ievēlēts neviens cits kā aptiekārs Aleksandrs Rozentāls, kurš šo goda amatu pildīja līdz 1902. gadam. Tātad aptiekārs pilsētā bija populārs un cienījams cilvēks, kam uzticējās vairums iedzīvotāju. Tās, protams, bija arī konkrētās personas cilvēciskās īpašības, taču ne tikai, jo aptiekāra specialitāte uzliek savu zīmogu. Arī šodien.

     Pirmais no algotajiem aptiekas pārvaldniekiem bija Vilis Bērs (Wilis Baer, 1859 -1910), lauksaimnieka Jāņa Lāča dēls. Viņš bija dzimis Kabilē, no 1884. līdz 1887. gadam studējis farmāciju Tērbatas Universitātē, kur ieguvis provizora grādu. V. Bērs bija vadījis aptiekas vairākās Latvijas vietās: no 1887. līdz 1890. gadam – Vecpiebalgā; no 1890. līdz 1906. gadam – Nītaurē. No 1907. līdz 1908. gadam vadījis aptieku Kandavā, lai pēc tam dotos uz Sasmaku (Valdemārpils) un uzņemtos  aptiekāra Konrāda Jūlija Štolcera (Konrad Julius Stolzer, 1852.- 1907.) atraitnes aptiekas vadību. 1910.gada 20.oktobrī viņš Sasmakā mira.

     Pēc Bēra 1908.gadā Kandavas aptiekas vadību uzņēmās Johans Vilhelmsens (Johann Wilhelmsen,1852.-?), kurš iepriekš bija vadījis Sasmakas aptieku. Faktiski V. Bērs un J. Vilhelmsens apmainījās vietām. Jaunajiem aptiekāriem, kuriem nebija līdzekļu savas aptiekas iegādei, tā drīzāk bija pierasta situācija, ne kāds īpašs izņēmums. Šādi uzkrājās gan dzīves, gan darba pieredze, taču ģimenes veidošanu nācās atlikt līdz stabila materiālā stāvokļa iegūšanai. Tad nu iznāca tā, ka aptiekārs labākajos gados precēja jaunu sievu, vislabāk aptiekāra meitu, kurai pūrā bija paredzama aptieka. Atraitnes, aptiekas īpašnieces, gan skatījās vairāk uz jaunāka gada gājuma jaunekļiem un, ja nu precējās, tad ar savas aptiekas aptiekāra palīgu, jo tas bija pazīstams un pie rokas. J. Vilhelmsena dzīve faktiski ilustrēja šo situāciju. Viņš bija Liepājas tirgotāja dēls, farmāciju studējis Tērbatā (1878–1880). Pēc provizora grāda iegūšanas atgriezies Kurzemē, 1881.gadā darba gaitas uzsāka Kuldīgas vecākajā aptiekā pie aptiekāra Aleksandra Grābes (Alexander Grabe, 1834.–1910.) un palika Kuldīgā samērā ilgi – līdz 1897. gadam, pēc tam pārvaldīja aptieku Pavlovskā (1898.-1900.). No 1901. līdz 1902. - Pampāļos; 1902.-1903. – aptiekā Vitebskā (tagadējā Baltkrievija); 1905.-1906. - vadīja aptieku Kauņas guberņā; 1906.-1908. – aptiekas pārvaldnieks Sasmakā; 1908.-1910. – pārvaldnieks Kandavā; 1910.- 1912.- strādājis homeopātiskā aptiekā Liepājā; no 1913.gada pārvaldīja aptieku Kazdangā. Par tālākām J. Vilhelmsena gaitām ziņas atrast neizdevās. Dzīve kā kaleidoskops – apmēram 30 gadu laikā 9 aptiekas, vismaz 9 dzīves vietas, 9 dažādas vides ar atšķirīgiem dzīves apstākļiem. 1913.gadā J. Vilhelmsenam bija 61gads, tomēr par ģimeni viņa biogrāfijā vēl nav ne vārda, kaut gan XIX gs. vācu autori par šo nozīmīgo pavērsienu aptiekāru dzīvē ziņo iespējami sīki un precīzi.

         Beidzās XIX gadsimts. Aptieku dzīvē šī gadsimta laikā bija notikušas lielas pārmaiņas. Aptieku laboratorijās arvien mazāk norisinājās dažādi zinātniski pētījumi, tie kļuva aptiekām ekonomiski neizdevīgi, reizēm arī nevajadzīgi.  Zāļu vielu ražošanas funkciju aptiekas bija zaudējušas uz visiem laikiem. No XIX gadsimta vidus zāļu izejvielas ražoja un ar pētniecību nodarbojās farmaceitiskās ražotņu laboratorijas. Aptiekai saglabājās zāļu gatavošanas funkcija un pacientu apkalpošana. Bet priekšā – Lielais karš, kurš mainīs pasaules, tautu un cilvēku likteņus. 

*Starpkaru periodā Pirmais pasaules karš tiek saukts par Lielo karu, arī Nāciju karu un Karu, kurš izbeigs visus karus.

Astra Dīriņa; Aksilda Petrevica

Foto :

 Aleksandrs Rozentāls

1877.gadā celtā aptiekas ēka( ap 1920.gadu) no Andas Mauriņas personīgā arhīva