VĀRDS UZŅĒMĒJIEM - Nav tādu vārdu- nevaru un negribu!04.03.2020
Matkules patriota, par kādu viņu uzskata pagasta ļaudis, Ojāra Budžena vadītā zemnieku saimniecība “Vītiņi” piedāvā transporta pakalpojumus. Ļoti daudzi novadnieki vismaz reizi braukuši kopā ar Ojāru, vai kādu no viņa šoferīšiem, apskatīt Latvijas tuvākas un tālākas vietas, vai ceļojuši kopā pa ārzemēm.
Ar uzņēmējdarbības konsultanti Ivetu Pāžu, ciemojāmies pie Ojāra kādā saulainā februāra dienā, kas bija pavisam pavasarīga, neskatoties uz datumu kalendārā. Arī mūsu saruna izvērtās pavasarīgi viegla un nepiespiesta. Tā kā Ojārs ir pašdarbnieks jeb kā tagad saka amatierkolektīva dalībnieks, viņam pēc vārda kabatā nav jāmeklē, sarunā sprēgāja smiekli un dzirkstīja humors.
Pastāsti lūdzu avīzes lasītājiem, kādas ir nozares, kurās notiek tavas saimniecības uzņēmējdarbība?
-Zemnieku saimniecībai “Vītiņi” ir desmit autobusi, kas veic starptautiskos un vietējos pasažieru pārvadājumus. Braucam pēc klientu vajadzībām, kur vien vajag, gan pa Latviju, gan uz ārzemēm. Piedalāmies iepirkumos, braucam skolēnu maršrutos- vedam Zantes un Cēres pamatskolas skolēnus.
Veicam arī kravu pārvadājumus, vedam graudus un minerālmēslus. Šī biznesa nozare sākās pateicoties maniem znotiem. Intaram, kam kopā ar vecākiem ir pie 800 ha zemes. Znotam numur divi Ritvaram, meitas Elīnas- mūsu lietvedes vīram, ir drusku mazāk, kādi 500 - 600 hektāru. Izvedam viņiem graudus, pievedam minerāļus. Pagājušā vasarā mūsu mašīnas bija uz izķeršanu graudu laikā. Pašlaik mums ir trīs graudu vedēju mašīnas, bet iespējams, ka ar to drīz būs par maz. Šogad jau noslēgti vairāki līgumi. Bet īstenībā mums šajā biznesa nozarē konkurenci sastāda lietuvieši, jo viņiem, pirmkārt, degviela ir krietni lētāka. Otrkārt, viņi nemaksā PVN, mums jāmaksā 21%. Mēs, nabaga latviešu bāleliņi, nevaram nosolīt tādu cenu par tonnu, kā lietuvieši.
Un kā ar darbiniekiem- šoferiem, vai esi apmierināts ar viņu darbu?
-Mūsu šoferi ir unikāli. Ja vajag braukt ar autobusu- brauc, ja vajag ar graudu vedēju- brauc. Tā kā mūsu šoferi ir labi sava darba veicēji, mēs tālu tiekam tūrisma jomā. Atsauksmes ir ļoti labas, bieži mūsu autobusus izmanto tieši tāpēc, ka ir tik labi šoferi. Strādā septiņi, astoņi šoferi, jo visi autobusi jau vienlaicīgi nebrauc. Ja vajag, ar deviņvietīgo es pats izbraucu. Starptautiskajos reisos brauc divi šoferi. Visi ir zinoši, piedalās remontos, 90% ir patstāvīgi. Dabūt labu šoferi, ir diezgan liela problēma, tādu, kas var braukt un visu saprot.
Tā laikam ir visās uzņēmējdarbības nozarēs, jo cik mēs esam intervējuši novada uzņēmējus, visi uzsvēruši, ka kvalificētu un labu darbinieku trūkums ir galvenā problēma.
-Jā, tā tas ir. Agrāk mums nebija tādas noteiktas remonta bāzes, remontējam šur tur- kaut kur, tagad darām to uz vietas, mums ir garāža, mums ir bedres, aprīkojums, un kādus divus gadus ir arī labs darbinieks, kuram varu pilnībā uzticēties. Pēc viņa darbs nav jāpārbauda, zinu, ka viss būs izdarīts kā nākas.
Teikšu atklāti, būt uzņēmējam nav viegli. Nav tā, ka tu tikai sēdi pie galda, nauda ripo, un tu štuko, kā to naudu tērēt. Tā nepavisam nav. Un ja esi iegājis tajā darba ritenī, tad nav tik viegli atslēgties no tā. Nevaru ieplānot, ka šosestdien vai svētdien ar sievu braukšu atpūsties! Kāds pazvanīs, kaut ko vajadzēs…. Kāda ķibele būs notikusi, vai vēl kas…. Ja tas ir Latvijā, tad vēl tā, bet, ja ārzemēs!? Vienīgi Polijā remonts sanāks lētāks kā pie mums, ko nevar teikt par Austriju, Vāciju, Franciju… tur- kā smejies- vieglāk atstāt autobusu un kājām nākt mājās!
Zemnieku saimniecība “Vītiņi” ir ģimenes uzņēmums. Vai visi tavi ģimenes locekļi tajā nodarbināti?
-Jā, īstenībā visi. Ilgus gadus grāmatvede bija mana sieva, tagad algojam profesionālu grāmatvedi. Meita Elīna nodarbojas vairāk ar loģistiku un lietvedes pienākumiem. Pārējie ģimenes locekļi tiek piesaistīti pēc vajadzības – ar padomu un palīdzību situācijās, kurās kaut kas pietrūkst. Esmu sapratis, ka šausmīgi iespringt tajā biznesā arī nevajag, jo visu naudu tāpat nekad nenopelnīsi. Nesatraucos tā milzīgi arī par konkurentiem, darba mums vienmēr pietiks! Mana labākā reklāma ir – no mutes mutē! Mums nav pat mājas lapas sociālajos tīklos. Klienti jau tagad ir izvēlīgi, visi grib lielu komfortu par mazu naudu. Un tad ir tā, ka viens pasaka otram, otrs- trešajam, ka ar tās firmas autobusu bija labs brauciens. Tā ir mūsu reklāma.
Atgriezīsimies nedaudz vēsturē, pastāsti, kad tika dibināta zemnieku saimniecība “Vītiņi” un kā uzsāki savu biznesu?
-Reģistrācijas apliecību mums izsniedza 1992.gadā. Kolhozu laiks beidzās un pa pajām iegādājāmies pienvedēju, mašīnu uz kuras kolhoza laikā braucu par šoferi. Sāku izvest privāto pienu kopā ar asistentu Andi Dūniņu. Pa dienu kādas sešas tonnas sacēlām uz mašīnas, apkalpojām kādus 180 galdiņus, vedu pienu uz Kandavas pienotavu. Nopirku vēl otru pienmašīnu, un beigās man piedāvāja paņemt šo veco pienotavas ēku, kur tagad dzīvojam. Pašiem mums bija septiņas govis. Ar šodienas acīm skatoties, liekas neticami, ka tā strādājām, no rīta sešos celies, baro, slauc, sakop kūti, audzējām bietes, ravējām, pienam jau septiņos vajadzēja būt uz galdiņa, dzesēt to nesām uz avotiņu pa diviem spaiņiem rokās kādus 400 metrus… Un tā katru dienu! Man pat depresija piemetās! Un bija taču arī ģimenes rūpes, trīs meitas audzināmas. Nezinu, vai tagad mūsdienu jaunie cilvēki ir tik lieli entuziasti, lai tā dzīvotu un strādātu!
Bet vēl par biznesu runājot, mums saimniecībā ir arī zeme- kādi 60 hektāri, nopļaujam savus laukus, palīdzam apkārtējiem zemniekiem nopļaut viņu laukus, sagrābjam, sapresējam, satinam sienu un ziemā tirgojam. Ziemas ir brīvākas pasažieru pārvadājumos, tad var pievērsties blakus nodarbēm. Apgādājam Kurzemi ar sienu. Siena tehnika mums ir pašiem. Kaut kā jau jācīnās. Bet kā jau sacīju- visu naudu tāpat nenopelnīsi. Mūsu saimniecībā ir tāds moto: Es gribu, es varu, es centīšos, es izdarīšu! Nevaru, negribu- tādu vārdu mums nav!
Kādi ir tavi hobiji, ar ko tu aizraujies no darba brīvajā laikā, kas ir tas, pie kā tev sirds ir klāt?
-Mans hobijs ir teātra spēlēšana. Pie režisores Ilzes Oliņas vien esmu kādās divdesmit lugās spēlējis, divas izrādes nospēlēju pie režisores Lūkases, kura mums bija pirms tam, viņa bija mana angļu valodas skolotāja Matkules pamatskolā. Kopš Ilze vairs nevada mūsu teātri, arī būs kādas astoņas lugas pie Maijas Zilbertas jau nospēlētas. Bija mums savulaik izrāde par pogu- “Maza poga, liela brēka” - ar to bijām republikā otrajā vietā. Nospēlējām ap divdesmit izrādēm. Esmu aktieris pa dzīvi, nekur neesmu speciāli skolojies. Jau skolas laikā man tās spēlēšanas tieksmes parādījās. Tagad spēlējot, piedomāju pie tā, kā skatītāju paņemt, ar mīmiku, tekstu, balsi, vai kā savādāk. Ja tu esi izgājis uz skatuves un nevari nospēlēt tā, lai saņemtu aplausus, tad ko tu vispār tur dari?! Visādi kuriozi bijuši uz skatuves, melnie caurumi, kad teksts aizmirstas un suflieri vairs nevar saklausīt, lai cik skaļi tas čukstētu… bet es stāvu uz skatuves, domāju, zeme paveries, ko tagad darīt?!
Vai bez teātra spēlēšanas ir vēl kāds hobijs?
-Kādreiz aizeju medībās, bet reti, ar ģimeni kopā atpūšos, kaut vai līdz Bērzciema jūrai sestdienā aizskrienam, apskatīt kā tur izskatās. Īstenībā, kaut kur aizbraukt nemaz nav tik viegli, jo man ir diezgan liela ģimene. Trīs meitas un viņu ģimenes. Visas trīs manas meitas ir Latvijā, ar ko lepojos! Vecākā Elīna ir mūsu lietvede, pie datora daudz stundu pavada. Otra meita ir zemniece, kopā ar vīru viņiem liela saimniecība tepat mūsu novadā, trešā dzīvo Rīgā un lauku darbi viņu nesaista, strādā salonā. Mazbērni man pagaidām trīs.
Esi visu pasauli izbraucis, bet vai ir vēl kāda vieta, kuru gribētu apskatīt?
-Tā kā neesmu cilvēks, kam patīk nenormāls pedantisms, man patīk apskatīt vietas, kur viss nav tik perfekts, patīk redzēt aizkulises, kas ekskursantiem netiek rādītas, tā varētu būt Indija, piemēram. Divus gadus pēc kārtas biju Sibīrijā, man tur patika, braucu kopā ar “krustēvu” Ģastonu Štrausu, viņš bija represētais, apskatījām vietas, kur viņš bija izsūtīts Tomskas pusē. Tas bija ļoti interesanti. Tā viesmīlība, kas tur valdīja, cilvēku pretimnākšana, sirsnība. Ja vajag, un ir interese, es noteikti varu noorganizēt braucienu uz Sibīriju.
Bet perfektās valstis Eiropā mani īpaši neinteresē, nu cik tās pilis un parkus skatīsies, labāk kaut ko citu!
Intervēja Dagnija Gudriķe
