VĒSTURE. Atceramies un pieminam. Novadnieki- marta jubilāri.05.03.2021

Martā jubilejas atzīmētu vairāki pazīstami mūsu novadnieki- Dace Skadiņa, Artūrs Silenieks, Zigrīda Bullīte un Alfrēds Petrovičs.

8. martā Rīgā dzimusi ilggadējā Leļļu teātra aktrise, pedagoģe Dace Skadiņa (1941 - 2020).

Vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma vecāki pārcēlušies uz Vānes pagastu. Tēvam tā bijusi pirmā darba vieta pēc Latvijas Universitātes Mežsaimniecības fakultātes beigšanas. Skolā sākusi mācīties Vānē, bet no 6. klases mācījusies Zantes vidusskolā. Mācības turpinājusi republikāniskajā kultūras darbinieku tehnikumā. To beidzot, saņēmusi norīkojumu uz Tukuma rajona Ozolpils kultūras namu, taču turp neaizgājusi, jo Rīgas rajons bija nokavējis atsūtīt pieprasījumu un vēlāk pratis pierādīt, ka kadri nepieciešami arī Rīgā. Dejojusi LVU deju ansamblī „Dancis”. Kā ārštata klausītāja piedalījusies leļļu teātra režisora Arnolda Burova vadītajos leļļu teātra speciālistu sagatavošanas kursos pie kultūras darbinieku tehnikuma. 1970. gadā beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti. No 1964. līdz 1994. gadam Latvijas PSR Valsts leļļu teātra aktrise. Kopš 1967. gada Latviešu Teātra darbinieku savienības biedre. Nozīmīgākās lomas: Tims (E. Blaitona „Slavenais pīlēns Tims”, 1967), Bite (V. Ļūdēna „Rīga dimd”, 1970 un 1977), Krodziniece (L. Paegles „Runga iz maisa, 1984” un citas. 1999. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi maģistra grādu teātra mākslā. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem pedagoģe Latvijas Kultūras akadēmijā. No 2000. līdz 2005. gadam koordinējusi Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursu. Iestudējusi vairākas leļļu teātra izrādes Liepājas leļļu teātrī. Darbojusies kultūras biedrības bērniem „Baltais fonds” valdē. 1983. gadā piešķirts  Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces nosaukums. 2005. gadā - Teātra gada balva par R. Dāla lugas „Saldais sapnis” izrādi.

Mirusi 2020. gada 29. aprīlī.

 

12. martā Rīgā strādnieku ģimenē dzimis sabiedriskais darbinieks, dievturis, leģionārs Artūrs Silenieks (līdz 1939. gadam Tučs, 1911 – 2006).

Agri zaudējis vecākus. Iespēju iegūt četru klašu izglītību un apgūt pirmos darba soļus palīdzējis Biržu (Lietuvā) rūpnīcas īpašnieks. Pēc atgriešanās Latvijā apguvis skrodera amatu pie tēva brāļa Kandavā, bet tas nepaticis, tāpēc atgriezies Rīgā un kļuvis par mācekli konditorejā. Pēc trim gadiem uzņemts zeļļu kārtā Mazajā Ģildē. 1930. gadā iestājies Dievturu draudzē, kurā iesvētījis Ernests Brastiņš. Dievturu gaitās apguvis kokles spēli. 1933. gadā iesaukts Latvijas armijā un dienējis Rēzeknes kājnieku pulkā. 1940. gadā kopā ar ģimeni pārnācis dzīvot uz Kandavu, kur dzīvojis tēva brālis. Te strādājis patērētāju biedrības ceptuvē par smalkmaizīšu cepēju. Sākoties Otrajam pasaules karam, devies uz Rīgu un strādājis spirta fabrikā. 1944. gadā iesaukts leģionā, karojis 15. divīzijas sastāvā, nokļuvis Vācijā. 1945. gadā atvests uz Liepāju, tad pārvietots uz Ventspili. Pēc Otrā pasaules kara strādājis Kandavas sakaru nodaļā, bet no 1964. gada – Kandavas radiorūpnīcā. Aktīvs sabiedriskais darbinieks. Ar kokles spēlēšanu kuplinājis vārda došanas svētkus, laulību reģistrācijas un citus pasākumus. Dziedājis Kandavas jauktajā korī un vīru ansamblī. Daudz ceļojis pa Latviju, aizrāvies ar fotografēšanu.

Miris 2006. gada 15. novembrī Kandavā.

28. martā  Saldus pusē dzimis inženieris-mehāniķis, Kandavas lauksaimniecības un mehanizācijas tehnikuma pasniedzējs Alfrēds Petrovičs (1941 - 2020).

1960. gadā beidzis Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu. Pēc tehnikuma beigšanas norīkots darbam saimniecībā par mehāniķi, bet drīz iesaukts obligātajā karadienestā. Dienējis Harkovā, Ukrainā. 1968. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. 1968. gadā sācis strādāt Kandavas tehnikumā. Ar viņa ierašanos sākusi veidoties jauna specialitāte – automobiļu tehniskā apkope un remonts. Vadījis tehnikuma kartingistu pulciņu. Tehnikumā strādājis līdz 2018. gadam. Piešķirts Latvijas PSR Lauksaimniecības teicamnieka goda nosaukums. Apbalvots ar medaļu „Par centību” (2002). 2006. gadā piešķirta Kandavas novada domes Goda pilsoņa sudraba nozīmīte.

Miris 2020. gada 24. oktobrī, apbedīts Jaunkandavas kapos.

Sagatavoja Kandavas novada muzeja

krājuma glabātāja Ināra Znotiņa

Skolotājai Zigrīdai Bullītei  - 95

    Saka, ka cilvēks mūžību var iegūt tikai ar saviem bērniem un saviem darbiem. Šogad, 23.martā savu 95 dzimšanas dienu atzīmētu īpaša skolotāja – skolotāja Zigrīda Bullīte.

 Dzīve izveidojās tā, ka pašai savu bērnu skolotājai nebija. Tāpēc atmiņu mozaīku par savu kolēģi palīdzēja veidot Biruta Rācenāja, Gaida Ģigule, Kornēlija Lāce un Ērika Klauberga. Laiks steidzas, laiks bieži spēlējas ar mūsu atmiņu… Tepat, tepat bija… Vienmēr atcerēsimies… Lai arī atmiņu albūmos fotogrāfiju ir daudz, ne vienmēr iespējams atcerēties īsto gadu, ne vienmēr precīzi atmiņā palicis pašas Zigrīdas stāstītais.

   Zigrīda Bullīte dzimusi1926.gada 23.martā Jelgavas pusē. Savai mammai esot bijusi vienīgais bērns. Tieši tādēļ mamma tik ļoti mīlēja un loloja savu meitu, ka tā arī „nepalaida vaļā”- Zigrīdai pašai ģimene neizveidojās. Māte bija īsta mājsaimniece – vadīja visu meitas  sadzīvi, rūpējās par ikdienu līdz pat savas dzīves beigām. Kā teica bijušās kaimiņienes – mamma Zigrīdai mājās neko neļāva darīt. Par tēvu ziņas nav saglabājušās.

   Zigrīda beigusi skolu Jelgavā, pēc tam mācījusies Liepājā. Jaunībā, pirms kara satikta mūža mīlestība, bet… Tālajos 70./80.gados draudzība atjaunojās vēstulēs, lai arī šis cilvēks dzīvojis ASV. Tā arī attiecības palika tikai kā skaists sapnis.

     Kandavas internātskolas direktors Kārlis Ēdelnieks 1963.gadā uzaicina Zigrīdu Bullīti par pionieru vadītāju savā vadītajā skolā. Viņai tik tiešām bija izcils organizatores talants, stingras prasības gan pret sevi, gan citiem, veidojot visdažādākos pasākumus. Vai tā bija īpaša pionieru vienības sanāksme Salaspils memoriālā, vai tik ļoti skolnieku atmiņā palikušās naktstrauksmes, kad bija jāķer „spiegi”. Pionieru vadītājas pienākumus Zigrīda veica līdz 1972.gadam. Pēc tam skolotāja Bullīte strādāja par audzinātāju. Ja audzinātāja, tad vēlākais internātā jābūt plkst. 6.55, bet darba diena  var beigties ātrākais 22.30. Bet, blakus rūpēm par saviem audzināmajiem, skolotāja internātskolas bērniem mācīja zīmēšanu un rasēšanu. Zigrīda prata katram skolniekam likt noticēt savam talantam. Zīmēšanas stundas tika īpaši gaidītas. 

     80.gadu sākumā Zigrīda Bullīte strādā gan Dzirciema internātpamatskolā (tautā bieži saukta vienkārši par Lamiņiem). Vēlāk direktors Valdis Skuja uzaicina strādāt Pūres pamatskolā. Bijušās kolēģes atceras, ka Skujas kungs esot vienmēr,  arī vēlākajos gados, sniedzis atbalstu skolotājai, ja vajadzējis risināt kādu ikdienišķu problēmu.

     1991./92. mācību gadā Kandavā sāk darbu Mākslas skola. Tās veidotāja pat vēl pirms skolas oficiālās atklāšanas ir Ērika Klauberga, kurai ir savs stāsts par Zigrīdu Bullīti.

   Tas ir 1969.gads, jaunā skolotāja Klauberga strādā Aizdzires pamatskolā un kolēģe, skolotāja Aina Zommere iepazīstina ar Zigrīdu. 1974.gadā skolotāja Bullīte kļūst par Tukuma rajona vizuālās mākslas skolotāju metodiskās apvienības vadītāju. Tās nebija sanākšanas vienkārši ķeksīša pēc -  apvienības vadītāja veda rajona zīmēšanas skolotājus uz visdažādākajām izstādēm, ekskursijām, organizēja atklātās stundas pie kolēģiem, arī pati dalījās ar savu pieredzi, bija labs paraugs jaunajiem kolēģiem. Viņas mācību kabinets pārsteidza, ļāva iegūt jaunas idejas savam darbam ar skolēniem.

     Bet 1992.gadā Mākslas skolas direktore veido savu pedagogu komandu topošajā skolā. Kā vienu no pirmajām viņa uzrunā Zigrīdu Bullīti, lūdzot viņai kļūt par sagatavošanas klases pedagogu. Jau 1992.gada 2.janvārī skolotāja Bullīte sāk darbu ar savu „pirmo iesaukumu”- Aigu Rēdmani, Reini Suhanovu, Daci Osi, Kristīni Klaubergu, Maritu Stelpu, Ingu Ulēnu u.c. Aprīlī, kad notiek oficiālais svinīgais pasākums, tiek atvērta Mākslas skola, skolotāja Bullīte sagaida ciemiņus lieliski iekārtotā kabinetā, kurā jau izstādīti audzēkņu radītie darbi. Trīs gadus( tik gadus sagatavošanas klasē audzēkņi mācījās) skolotāja Bullīte nepagurusi strādāja, atdodot savas zināšanas, uzmundrinot  un ieraugot savos „mazajos” talantus, kas vēlāk varētu uzplaukt. Un tāds nepagurstošs darbs turpinājās līdz 1999./ 2000.mācību gadam. Skolotājai jau bija pāri septiņdesmit, pedagoģiskais darba stāžs sasniedzis 53 gadus un, diemžēl, arvien vairāk sevi lika manīt veselības problēmas. Zigrīda Bullīte dodas pelnītā atpūtā, bet arī tad nevienam neliedzot sava padoma. Skolotāja ilgi glabāja savu audzēkņu darbus.

   Kolēģes un laikabiedres atceras, ka, lai arī augums nebija ideāls,  Zigrīda Bullīte lieliski prata sev modelēt tērpus tā, lai izskatītos labi. Ik pa laikam sarunā izskan apzīmējums – dāma. Lieti noderēja rokdarbu prasmes – adīšana, tamborēšana, šūšana. Zigrīda vienmēr padomāja par savu roku darinātām dāvaniņām draugiem un kaimiņiem. Tā vēl joprojām skolotāja Biruta Rācenāja glabā kolēģes īpašos, ar roku zīmētos apsveikumus.  

      Veselības problēmas kļūst aizvien nopietnākas. 2014.gada 22.jūlijā skolotāja Zigrīda Bullīte aiziet mūžībā. Zemes klēpī viņa tiek guldīta Jaunkandavas kapos, blakus savam vistuvākajam cilvēkam – mātei.

Aksilda Petrevica

Kandavas novada muzeja vēsturniece