Sporta dzīve Kandavā pēckara gados /1945 – 1960/12.09.2018

Kandavas stadiona tapšanas vēsture

Neskatoties uz dažādām pēckara grūtībām, kartīšu sistēmu, nabadzību un represijām pret daudziem iedzīvotājiem, cilvēki vēlējās dziedāt, spēlēt teātri un arī sportot. Šodien daudzi jaunākās paaudzes kandavnieki un viesi nemaz nezina, ka tagadējais Abavas, Kūrorta un Lielās ielas rajons izskatījās pavisam savādāks. Par tiem laikiem savās atmiņās Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu beigušais un vēlākais tehnikuma pasniedzējs un mednieku un makšķernieku biedrības „Mežarags” priekšsēdētājs Laimonis Tropiņš (1929) savulaik rakstīja: „Pēc Otrā pasaules kara stadions sāka veidoties vietā, kur pašlaik atrodas pasts un Kandavas tirgus. Tā iekārtošanā sākumā piedalījās krievu karaspēka daļa, kas bija izvietota Kandavā. Pēc karavīru aiziešanas stadionu pārņēma jaundibinātais Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikums. Mēs, audzēkņi, ar pajūga ratiem vedām velēnas no skrejceļiem un tāllēkšanas laukumiem paredzētajām vietām. Futbola laukums jau bija izveidots. Starp kursiem jau notika sacensības futbolā. Pirmo projektu plašākam stadionam izvirzīja toreizējais tehnikuma direktors Pēteris Kurzemnieks – stadionu celt pretī tehnikuma (arodskolas) darbnīcām, kur tagad atrodas tirdzniecības komplekss un mašīnu stāvlaukums (autobusu pietura). „Teteriņos” paredzēja izveidot ziemas sporta bāzi. Tomēr, nodibinoties Kandavas rajonam, sporta dzīves vadītāji J. Ansbergs, E. Grindulis, A. Zolts, Alksniņš 1955. gadā lika priekšā citu projektu – stadionu celt „Teteriņos”. Sāka attīrīt vietu no akmeņiem. Spridzināšanu vadīja toreizējais DOSSAF vadītājs V. Brīgers ar milicijas priekšnieka P. Ladusāna atbalstu. (..) Plaši tika rīkotas talkas, kurās piedalījās celtniecības organizācijas. Talkās strādāja rajona jaunieši, to skaitā galvenokārt KLMT audzēkņi. 1959. gada vasarā stadionā notika vieglatlētikas sacensības. Bija uzbūvēts futbola laukums, skrejceļš ar četriem celiņiem, vieglatlētikas sektori (visi ar izdedžu segumu), tribīnes, neliela informatora mājiņa, stadiona lielā ēka – noliktava, šautuve, basketbola laukums ar dēļu grīdu, divi volejbola laukumi, tribīnes”. No 1957. gada par stadiona pārzini sāka strādāt Otrā pasaules kara invalīds, kādreizējais sportists un sporta mīļotājs Egons Grindulis.

/Egons Grindulis (1922 – 2009) bija dzimis Kuldīgā advokāta ģimenē. Mācījies Talsu pamatskolā un tur arī sācis aktīvi nodarboties ar sportu. Pēc tās beigšanas mācījies ģimnāzijā Rīgā, bet no 1939. gada mācījies Kandavas Valsts arodskolā. 1943. gadā viņu iesauca leģionā, mīnmetējniekos. 1944. gadā E. Grindulis guva smagu ievainojumu kājā, pēc kura viņu aizveda ārstēties uz Vāciju. Diemžēl kāju saglābt neizdevās. Līdz ar to futbols, slēpošana un vieglatlētikas disciplīnas viņam bija jāaizmirst. Toties viņš varēja spēlēt šahu, galda tenisu un novusu, kuros guva godalgotas vietas. /

Pēc Kandavas rajona likvidācijas un iekļaušanas Tukuma rajona sastāvā 1960. gadā stadionu pārņēma Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikums.

Volejbolu spēlējot biedē čigānu zirgus un vistas.

Pirmajos pēckara gados sporta materiālās bāzes nebija. Volejbola spēlēšanai atradās pāris volejbola bumbas un vecs volejbola tīkls. Saistībā ar volejbola spēlēšanu bijušais tehnikuma audzēknis Ilmārs Zīds (1931 – 2011) atcerējās: „Volejbola treniņi notika vairākās vietās, pat uz Bruņinieku pilskalna. Tur bija problēma – bieži bija jāskrien lejā pa kalnu līdz pirtij pēc bumbas. „Pulvertornī” dzīvoja čigāni. Bumba, ripojot lejā no kalna, iztrenkāja vistas un baidīja viņu zirgus, tādēļ radās zināmas problēmas. Nolēmām ar pašu spēkiem uzbūvēt žogu. Sētas stabus un savienojamās kārtiņas sameklējām un ierakām, bet tālāk netikām. Tomēr volejbolu spēlējām, un bumba joprojām baidīja čigānu vistas un zirgus”.

/Ilmārs Zīds dzimis Tukumā kurpnieka un sportista Friča Zīda (1902 – 1988) ģimenē. No 1933. gada kopā ar vecākiem dzīvojis Kandavā. 1950. gadā beidzis Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu lauksaimniecības elektrifikācijas specialitātē. Tehnikuma laikā, kā daudzi citi jaunieši, sācis nodarboties ar sportu: volejbolu, vieglatlētiku un futbolu. No 1952. gada bijis sporta biedrības „Vārpa” izlasē futbolā. Bijis centra uzbrucējs Kandavas futbola komandā „Daugava”. Vēlāk pats strādājis Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā un spēlējis futbolu pilsētas komandā. 1960. gadā pārcēlies uz Jelgavu./

Ziemās volejbolu spēlēja vai nu Kandavas vidusskolas, vai kultūras nama zālē. 1946. gadā izveidojās divas stabilas volejbola komandas – vīriešu un sieviešu. Vīriešu komandā kapteinis bija Andrejs Kaņeps, bet tajā spēlēja Edmunds Pīlāgs, kurš vēlāk kļuva par PSRS sporta meistaru un 1952. gadā par Helsinku olimpiādes dalībnieku, Voldemārs Grīnvalds, T. Reinbahs, Eduards Paipars, I. Zīds. Sieviešu komandu vadīja kapteine Nellija Ansonska (prec. Bērziņa, 1922 – 2006). Pie pazīstamiem sava laika volejbolistiem pieskaitāmi arī Juris Apmanis (1930), kurš Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta fizkultūras katedrā izaudzināja tādus sportistus kā Ē. Saulīti, V. Krieviņu, I. Sēju u.c. un Verneru Jekšiņu (1938), kurš bija bijis Kandavas rajona volejbola izlasē, bet vēlāk bija basketbola treneris.

Viens no iecienītākajiem sporta veidiem bija futbols. Pēc 1948. gada Kandavā izveidojās zēnu, jaunatnes, tehnikuma, MTS (mašīnu un traktoru stacijas) un pilsētas futbola komandas. Nereti gan gadījās tā, ka komandai trūka kāds spēlētājs, un tad aktīvākie sportisti spēlēja divās un vairākās komandās.

Treniņus un sacensības boksā regulāri organizēja Kandavas pilsētas fiziskās kultūras un sporta komitejas (FK SK) priekšsēdētājs Freimanis. Lai varētu organizēt sacensības, bija vajadzīgs rings. To no saviem materiāliem izgatavoja un uzdāvināja Latvijas laika striķu vijējs Ansis Liberts, kurš pats bija liels sporta draugs (viņš savulaik bija izcīnījis Talsu apriņķa pirmo čempiona nosaukumu dambretē). 1952. gadā Kandavas rajona meistarsacīkstēs boksā uzvaras izcīnīja Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikuma audzēkņi A. Grigors, Nikolajs Strogonovs, Uldis Rozenbergs.

Riteņbraukšanā ievērojamus panākumus guva Žanis Bergs. 1951. gadā viņš beidza Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma elektrifikācijas specialitāti. Riteņbraukšanā Ž. Bergs kļuva par vadošo braucēju un republikas čempionu. Viņš bija treneris arī vēlākajiem sporta meistariem Jānim Morzikam (1945) un Elmāram Morzikam (1942). Riteņbraukšanā panākumus guva arī Ēriks Saulītis (1933, vēlākais RPI treneris volejbolā), Visvaldis Strēlis, V. Ratermanis, Gunārs Dobelis, Aldis Bergs (1958. gada Latvijas PSR skolu jaunatnes čempions), Alfs Pliuna.

Motobraukšanā -trīs brāļu Āboliņu ēra.

20. gadsimta 50. gados sākās brāļu Āboliņu (Friča, Anša un Osvalda) panākumi motobraukšanā. Viņi sekmīgi startēja dažādās klasēs un laika gaitā sapelnīja veselu kalnu ar medaļām, kausiem un Goda rakstiem. 50-to gadu beigās viņiem pievienojās arī Aivars Znatnajs, kas izcīnīja 2. vietu „Vārpas” meistarsacīkstēs.

Panākumus guva arī Kandavas basketbolisti, izcīnot 3. vietu republikas meistarsacīkstēs II grupā, bet 1959. gadā 3. vietu Lauku jaunatnes I sporta spēlēs.

Slēpošanā viens no labākajiem bija J. Vāvere. Spēcīgi bija arī Gunārs Dobelis un O. Grīnfelds, bet vēlāk V. Grasberga, M. Jakovļevs, A. Juršijs.

No vieglatlētiem panākumus guva Alnis Kambala (lode, disks), Daumants Znatnajs (1500 m skrējienā), V. Grasberga (sprints), Jānis Jakubovs (1500 m skrējienā) un L. Pakalns (kārtslēkšana). Mācoties Kandavas vidusskolā, rekordu augstlēkšanā Kandavas rajona mērogā uzstādīja Arnis Rozentāls (1939 – 2016). Viņa veikums bija 1.73 m stilā, ko sauca par „vilnīti”. Šo rezultātu izdevās pārspēt tikai pēc kādiem pāris gadiem.

Šahā ar labiem rezultātiem varēja lepoties A. Dauga, Zigurds Dauga (1938), vēlāk – E. Grindulis.

Jau no pirmajiem pēckara gadiem pazīstami kļuva Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma svarcēlāji. 50-to gadu vidū viens no labākajiem pusvieglajā svarā bija Uldis Kundziņš. Par „Vārpas” čempionu kļuva Jānis Kuģenieks, kurš izcīnīja 2. vietu PSRS Lauku sporta spēlēs.

/ turpinājums nākamajā informatīvā izdevuma numurā/

Kandavas novada muzeja krājuma glabātāja Ināra Znotiņa