Vārds uzņēmējiem- Ciemos pie “Kalnēnu” saimniekiem Vānes pusē14.11.2018
Vānes pagasta “Kalnēnu” mājās viesojāmies ne pirmo reizi. Pirms pieciem gadiem ar saimnieku Aivaru Žiedas runājām par viņa toreizējo rūpalu- kūpinājumu un desu ražošanu.
Bija interesanti vērot, kā mainījusies dzīve šajā lauku sētā, kas tagad atrodas asfaltēta ceļa malā, putekļi vairs nav jārij un kultūras, kas aug laukos nav noputējušas baltas. Mājai uzlikts jauns jumts, par kuru iepriekšējā intervijā, saimnieks nosmēja, ka nav varējis sakrāt līdzekļus tā nomaiņai strādājot desmit gadu garumā. Tīrumi iežogoti, uzceltas siltumnīcas un saule spoguļojas divos dīķos. Saimnieks atradis arī saimnieci, čaklo Lindu, savu dzīves līdzgaitnieci un palīgu visos darbos un gaitās. Tagad īpašumā ir ne tikai kūpinātava, bet arī plašs pagrabs, kurā glīti sarindojušās daudz un dažādas burciņas ar Lindas darinātajiem saldajiem un sāļajiem gardumiem. Mūsu saruna sākās tieši par šiem darinājumiem.
Gatavojam to, kas garšo pašiem!
Linda: “ Audzējām savā nodabā visu pēc kārtas, bet nevar jau izaudzēt tik daudz, lai vestu uz tirgiem. Ja grib realizēt svaigo dārzeņu, augļu vai ogu produkciju, tad jāizaudzē ļoti daudz. Ar piebildi, lai Kurzemē kaut ko izaudzētu, daudz arī jāieliek. Es pati nāku no Zemgales un tur ir pavisam savādāk, iemet sēklu zemē un viss aug. Šeit ir jāiegulda milzīga pievienotā vērtība. Manas ģimenes tradīcijās nebija likt burkas ar konservējumiem ziemai. Atnākot uz Kandavu, draugi sāka dot receptes un tā pa bišķītim vien tās sakrājās…. Princips tāds- mūsu ģimenē ēd tādus! Un tā jau ir garantija, ka izstrādājums būs ejošs. Man ir vairāk nekā piecdesmit veidu dažādu burciņu. Gatavojam tādus konservējumus, kas garšo pašiem un bērniem. Asās lietas ir uz pirkstiem saskaitāmas. Ķiplociņš, čili pipars, adžika, tā saucamais “ķēves spēriens”, kur ir ķiploks, tomāts un sarkanais pipars. Lieku klasiskā marinādē, mani Latgales salāti garšo kā svaigi, pievienoju ļoti maz etiķa, ir saldās marinādes ar ķiploku un mārrutkiem.”
Aivars piebilda, ka nopelnīt jau var tikai tad, ja izdara visu līdz galam. Nekas jau īstenībā netiekot vārīts, bet pārsvarā tikai pasterizēts.
Linda: “Vārīti un karsēti tiek tikai salāti, piemēram no kabačiem, lečo un “Sievas mātes mēle”, kas visiem ļoti garšo, un “Kalnēnu” saldskābā mērce.”
Visu audzējam tepat uz vietas
Kā izrādās, viss, kas burciņās ielikts, izaudzēts tepat uz vietas “Kalnēnos” vai salasīts mežā, jo Linda esot “dulla mežā gājēja”. Burkas un vāki tiekot iepirkti Igaunijā, katru gadu no jauna, otrreiz nekas netiek lietots. Kā sacīja Aivars, gan cena ir cita, gan izskats viņiem patīk, tās ir īstas dizaina burciņas. Viegli esot arī tas, ka burkas par noteiktu summu ņemot, igauņi tās pieved klāt un noliek sētā. Lai produkcijai būtu labs noiets, tās vizuālajam izskatam ir ļoti liela nozīme. Cilvēks paņem burciņu rokās un tā viņu uzrunā vai arī neuzrunā. Arī vāciņam ir liela nozīme. “Kalnēnos” pārsvarā pasūtot vāciņus ar bitīti, tie skaisti izskatoties un cilvēkiem patīkot.
Ar burciņu darinājumiem Linda nodarbojas apmēram piecus gadus, jo pirms pieciem gadiem, kad ciemojos “Kalnēnos”, Aivars varēja lepoties vien ar dažiem izstrādājumu veidiem burciņās. Kā viņš pats izteicās, katru gadu kaut kas nākot klāt. Un jātaisot tā, lai neviens cilvēks neaiziet tukšā, neko nenopircis.
“Kalnēnu” produkcija tiek tirgota Rīgā divās eko veikalu “Idille” filiālēs Barona centrā un Rīga Plaza, kā arī interneta veikalā “Pievedums.lv”.
Linda:” Bet, ja jūs domājat tā, sataisīšu burkas un nu tik aizies, tā nemaz nav. Ja Aivars ar savām gaļām jau nebūtu tirgu iesildījis, tad nekas nenotiktu. Mēs neesam bioloģiskā saimniecība, bet mūsuprāt, esam vairāk eko nekā dažs labs cits, to mēs varam teikt tāpēc, ka nelietojam ķīmiju, un tik tiešām- nelietojam to.
Visvairāk iet- darbs!
Jautājot par to, kas tad no gatavās produkcijas iet visvairāk, Aivars pilnā nopietnībā atbild, ka visvairāk iet- darbs! Izrādās, vislabākais noiets ir tomātiem želejā, Latgales salātiem, marinētajiem un skābētajiem gurķiem, cidonijām un plūškoka darinājumiem. Sākumā bijušas apmēram 1500 burciņu, bet ap Ziemassvētkiem tās sākušas izbeigties, skaidrs, nākošajā gadā likuši vairāk. Pagājušo gadu ielikti nepilni trīs tūkstoši, šogad pāri par pieciem. Droši vien tas atkarīgs arī no tā, kā viņi paši strādā ar reklāmu.
Kad rudens iegriežas ziemas pusē, Aivars dodas uz Rīgu. Tur viņš Doma laukumā tirgojas no pirmās Adventes līdz pat krievu Ziemassvētkiem. Un šogad būs jau ceturtais gads. Pagājušajā gadā esot rāvies nonstopā namiņā Doma laukumā visas četrdesmit dienas. Tad Linda vārījusi un vedusi rīdziniekiem cienastā arī karstu zupu.
Aivars: “Varu teikt, tur nav viegli, mana darba telpa ir 60 kvadrātcentimetri, pat metrs nesanāk. Bet savs labums jau ir, katru vakaru nav jākrāmējas nost. Aiztaisu šūplādi un eju uz hosteli. Pircēju kā kurā dienā, paredzēt neko nevar. “
Gribēju noskaidrot, vai svaru kauss, vērtējot Aivara un Lindas ieguldīto darbu katram savā rūpalā, ir apmēram vienāds, jeb tomēr nosveras uz vienu pusi?!
Lindai uz šo bija cieta atbilde.” Ja nebūtu Aivara, nebūtu jēgas no burkām. Ja cilvēks iepērkas, nav garantijas, ka viņš ņems gan burkas, gan gaļas produkciju, biežāk ir otrs variants- pērk vai nu burkas, vai gaļu.”
Aivars gan nosmēja, ka esot arī tāds paradokss, ka laucinieks bieži vairāk vinnē uz tirgu neaizbraucot, bet gulot mājās. “ Uz tirgu jāaizbrauc, par vietu jāsamaksā, gadās, ka neko nenopērk, prece ir sačakarēta, un saskaitot kopā, tu esi lielos mīnusos.”
Gaļa ražojumiem tiekot iepirkta, lai būtu drošs, ka visi papīri kārtībā un PVD prasībām atbilstoši, lielākajiem tirgiem sastrādājoties ar Rēzeknes gaļas kombinātu. Jautāti par brīvdienām un iztikšanu, abi saimnieki smējās. Aivars, kā jau skarbāks vīrs, izmeta, ka nopelnīt varot, ja strādājot 40 dienas bez atelpas, brīvdienas viņiem esot 35. un 32. datums, bet pēdējo reizi ekskursijā būts deviņdesmitajā gadā. Arī Linda piekrita, ka brīvdiena ir tā nākošā diena starp svētdienu un pirmdienu. Darba pietiekot vienmēr. Lai plauktos pagrabā sarindotos tik daudz skaistu un krāsainu burciņu, griešanai, rīvēšanai un sagatavošanai ar dienām nepietiekot, nākoties pievilkt arī nakts melnumu. Sākot ar jūlija pirmajām dienām no virtuves īsti neesot iziets. Galvenais ir rīves un rokas! Labas slavas iegūšana ir ilgstošs process, ko ar nekvalitatīvu darinājumu var sagandēt ļoti ātri.
Ceļos ar gaismiņu, guļos ar tumsiņu
“Ar gaismiņu ceļos, aizvedu bērnus uz skolu un strādāju, atvedu bērnus, atkal strādāju…” Kad intensīvais burciņu likšanas laiks beidzoties, esot arī drusku mierīgāks posms, teica Linda. Tas esot laiks pēc Jaunā gada- janvāris, februāris. Februāra beigās sākot sēt priekš siltumnīcām. Ja esot kārtīgi strādāts, tad arī varot pabīdīt uz priekšu remontus mājās.
Esot arī Žiedas lapa Facebookā, tā kā “Kalnēni” ir pieejami arī sociālajos tīklos.
Jautājot par nākotnes plāniem, Aivars savā savdabīgajā humora manierē izmeta, ka plānojot aizlidot uz Mēnesi. Tomēr, no pirms pieciem gadiem izteiktajām domām, gandrīz visas ir īstenojušās. “Kalnēnu” piedāvājumā ir gan marinētas sēnītes, gan sulas, gan ievārījumi, sīrupi un dažādi salāti.
Jā, Linda un Aivars ļoti daudz strādājot, gatavojot savu produkciju un arī remontus savā mājā veicot paši. Tā iznākot lētāk un ja, kas nav izdevies, nostājoties pie spoguļa un izsakot tam spoguļattēlam visu, ko par viņu domājot, smejas Aivars. Viņš gan esot arī vairākkārt mēģinājis atgulties un atpūsties, bet kaut kā nesanākot, tas trakums uz darbu nepārejot. “Mēs esam cilvēki, kas neprot mierā nostāvēt. Un kaut kāds gandarījums jau no visa tā arī ir.”
Nekur nav tik labi kā mājās…
Linda piebilda, ka viņa ir trīs gadus nostrādājusi Īrijā, tur saprotot, ka ir īstena Latvijas patriote, kura grib dzīvot un strādāt Latvijā, audzināt bērnus Latvijā un savu nākotni redz tikai un vienīgi šeit. “Ārzemēs var nopelnīt, tiesa, bet, ja mēs Latvijā strādāsim tāpat kā ārzemēs, varēsim nopelnīt tikpat. Tur strādāju 14 – 16 stundas un šeit arī, rezultāts ir tāds pats un labāks, jo arī mana dzīve ir šeit. Ja esi kaut kur citur, dzīve paiet tev garām. Kad pēc trīs gadu prombūtnes atgriezos Latvijā, man bija sajūta, ka esmu atgriezusies tajā pašā nulles punktā, kurā biju pirms aizbraukšanas. Tā ir mana pārliecība, ka nekur nav tik labi kā šeit - mājās.”
Ar Aivaru Žiedas un Lindu Leitlandi sarunājās
Dagnija Gudriķe un Iveta Pāža
